La chambre des officiers
Virsnieku istaba ir viena no dīvainākajām grāmatām par karu un karavīriem, ko man nācies lasīt. Kā apgalvo tās autors Marks Dugēns, par pamatu tai kalpojusi kāda viņa senča pieredze Pirmajā pasaules karā, bet man personīgi nav tik ļoti svarīgi, no kā tas radies, bet vairāk - par ko tas izvērties. Proti, teju visa grāmatas darbība risinās kara hospitālī, kurā pēc savas pirmās un pēdējās iesaistīšanās Francijas dalībā Pirmajā pasaules karā nonācis leitnants Adrians Furnjē. Faktiski pirmajā personā no kara viņš pieredz minimāli - viena vienīga militāra operācija, kuras laikā viņš pat vācu karavīrus nav redzējis, kas laupījusi dzīvības visiem viņa biedriem, bet viņu pašu atstājusi faktiski bez sejas.
Karu Adrians pavada lielākoties ar tādiem pašiem kā viņš - ievainotajiem, kuriem vairs nespīd (vai arī nedraud) atgriešanās frontē, kuriem tāpat nespīd normāla dzīve (jo viņi neizskatās vairs pēc cilvēkiem) un kuri no dzīves neko daudz nav paspējuši izbaudīt. Adrianam ir tik vien kā atmiņas par pēdējo sakaru ar sievieti tieši pirms došanās uz fronti. Zināmā mērā Adriana un viņa biedru attiecības atgādina Remarka "Trīs draugus" (vēlāk draugu trijotnei arī, līdzīgi kā Remarka romāna gadījumā, pievienojas sieviete, kura arī tāpat ir zaudējusi seju, viņai gan perspektīvas atgriezties dzīvē ir vēl mazākas kā viņas biedriem vīriešiem, jo sievietei ārienes trūkums ir smagāka nasta). Un tā nu sanāk, ka šis ir romāns par karu, kurš risinās kaut kur tur, citur, hospitālī tikai mainās ievainotie, Adrians un viņa biedri piedzīvo arvien jaunas operācijas ar mērķi tikt padarītiem kaut cik līdzīgiem cilvēkiem (un parasti viņi arī saviem tuviniekiem neatklāj to, cik viss ir slikti), un tā šī grāmata rit, turklāt savā beigu daļā tā izkāpj ārpus pagājušā gadsimta otrās desmitgades, aizsoļot līdz par nākamajam Pasaules karam un periodam pēc tā. Noteikti varu teikt, ka gana interesants literārs darbs, bet nejūtos tik drosmīgs, lai skatītos tā ekranizāciju, kura iznāca 2001. gadā un pat bija nominēta Zelta palmai Kannu kinofestivālā.
Karu Adrians pavada lielākoties ar tādiem pašiem kā viņš - ievainotajiem, kuriem vairs nespīd (vai arī nedraud) atgriešanās frontē, kuriem tāpat nespīd normāla dzīve (jo viņi neizskatās vairs pēc cilvēkiem) un kuri no dzīves neko daudz nav paspējuši izbaudīt. Adrianam ir tik vien kā atmiņas par pēdējo sakaru ar sievieti tieši pirms došanās uz fronti. Zināmā mērā Adriana un viņa biedru attiecības atgādina Remarka "Trīs draugus" (vēlāk draugu trijotnei arī, līdzīgi kā Remarka romāna gadījumā, pievienojas sieviete, kura arī tāpat ir zaudējusi seju, viņai gan perspektīvas atgriezties dzīvē ir vēl mazākas kā viņas biedriem vīriešiem, jo sievietei ārienes trūkums ir smagāka nasta). Un tā nu sanāk, ka šis ir romāns par karu, kurš risinās kaut kur tur, citur, hospitālī tikai mainās ievainotie, Adrians un viņa biedri piedzīvo arvien jaunas operācijas ar mērķi tikt padarītiem kaut cik līdzīgiem cilvēkiem (un parasti viņi arī saviem tuviniekiem neatklāj to, cik viss ir slikti), un tā šī grāmata rit, turklāt savā beigu daļā tā izkāpj ārpus pagājušā gadsimta otrās desmitgades, aizsoļot līdz par nākamajam Pasaules karam un periodam pēc tā. Noteikti varu teikt, ka gana interesants literārs darbs, bet nejūtos tik drosmīgs, lai skatītos tā ekranizāciju, kura iznāca 2001. gadā un pat bija nominēta Zelta palmai Kannu kinofestivālā.
2021-11-14
comments powered by Disqus