Marks Levijs ir itin populārs mūsdienu Francijas autors, visvairāk zināms ar to, ka viņa debijas romāna adaptāciju producēja Stīvens Spīlbergs, un to romānu, kā izrādās, esmu pat lasījis, lai arī atmiņā man nekas no tā nav palicis. Ticami, ka "Ēnu zaglis" ies tajā pašā plauktiņā. Bet vispār franču valodā es ne vienmēr lasu tālab, lai iepazītu kaut ko vērtīgu, biežāk - lai kaut cik trenētu savas spējas uztvert saturu šajā valodā.

Romāna premisa ir sekojoša: tās stāstītājs sevī atklāj spējas sarunāties ar citu cilvēku ēnām, kuras izrādās apveltītas ar no saviem turētājiem neatkarīgām personībām un reizēm viņš var pat piesavināties svešu ēnu, bet to nedara ļaunprātīgi. Sākas viss ar stāstu bērnībā par ne pārāk populāru čali, kurš ir sīkākais puika klasē un kuru ar klases galveno huligānu vieno kopīgas neatbildētas jūtas pret klases populārāko meiteni, pareizāk - nevis vienu, bet šķir viņus šīs jūtas, taču tad stāstā iesaistās ēnas un pēkšņi kā uz burvja mājienu viss mainās. Taču meitene, lai arī galvenais varonis kļūst par klases prezidentu, tieši tad izvēlas to otru, un seko varoņa brauciens ar mammu (vēl viena sižeta līnija ir viņa vecāku šķiršanos) uz kādu vietu pie jūras, kur zēns sastop sava mūža nozīmīgāko pretējā dzimuma pārstāvi - meiteni vārdā Kleo, kura gan ir kurlmēma, bet tas netraucē starp viņiem izveidoties ciešai saiknei.

Tad mēs patinam stāstu uz priekšu, jaunietis studē medicīnu, seko sapazīšanās ar citu meiteni (Kleo viņam vairs neizdodas sastapt), vēl stāsts par viņa attiecībām ar savu labāko draugu, pamazām tomēr čalis no visiem atsvešinās un skaidrs, ka līdz grāmatas beigām viņš, protams, atkal tiksies ar Kleo (un tā vēl brīnumainā kārtā būs ieguvusi spējas dzirdēt un runāt). Kaut kur stāsts par varoņa spējām sazināties ar ēnām no sižeta vispār pazūd, šķiet, ka autoram nav bijis skaidrs, ko ar to tālāk iesākt (un tas šķiet visnotaļ tizli), un arī kopumā romāns aiziet nekurienē un banalitātē. Vienlaikus - nav jau arī tā, ka tas būtu sācies tik ļoti daudzsološi, Levija spējas nav tādā līmenī, lai ēnas kā patstāvīgus vienumus attēlotu līdzīgi kā to savos darbos veicis Haruki Murakami, viņa gadījumā ēnu iesaiste ir drīzāk deus ex machina gadījums, kas atrisina problēmas, ar ko varonis pats netiek galā, līdz kādā brīdī šis paņēmiens viņam vairs nav nepieciešams un tad par to var aizmirst. Grāmatas sākuma daļā man šķita, ka Levija stils ir līdzīgs Bernāram Verbēram, tomēr jāatzīst, ka tā gluži nav - Levijs vismaz tik ļoti nesirgst ar sevis un savu ideju izciluma apliecināšanu, un nekādu pretenziju uz kaut kādām dižām atklāsmēm šajā grāmatā nav. Nekā īsti cita gan arī tur nav - tāda vienkārša grāmata, ko izdod mīkstajos vākos, izlasīt vilcienā un tad turpat vagonā to aizmirst. Protams, ja lasi grāmatu Kindle, tad labāk tā tomēr nedarīt.