Dzimumzīme
Šobrīd teātra apmeklējumi nesanāk tik regulāri kā pirms dažiem gadiem, līdz ar to katrs gājiens uz teātri iepriekš rūpīgi jāizvērtē - vai šī konkrētā izrāde būs pietiekami vērtīga, lai sniegtu man kādas atziņas par dzīvi un tās jēgu? Ja atbilde ir Nē, tad nav vērts uz to tērēt laiku, ko tikpat lietderīgi var pavadīt feisbukā vai lasot Wikipedia Ziemeļkorejas izlases futbolistu biogrāfijas. Līdz ar to nav šaubu, ka pirms iegādājos biļeti uz DDT izrādi "Dzimumzīme" (patiesībā, protams, nosaukumam būtu jābūt "Dzimumdzīve"), ļoti rūpīgi izvērtēju, vai izrādes dramatiskās puses autori - Solona kluba biedri - ir gana garīgas būtnes, lai no viņiem smeltos dzīves gudrības. Un, protams, izlēmu, ka tas, kas ir gana labs Rīgas domei, ir gana labs arī man.
Izrādes anotācijā ir teikts: "Ja līdz šim esat maldījušies dažādos priekšstatos par seksu un mīlestību, akli jaucot abus kopā, šī izrāde-lekcija, kas balstīta sociāli antropoloģiskos pētījumos, palīdzēs jums atvērt prātu un iedegs bāku, kura izgaismos ceļu jūsu gaļas kuģim, vagojot bangainajā kairinājumu okeānā." Īsti nepiekritīšu, ka šī izrāde ir par to, kāda ir atšķirība starp seksu un mīlestību, kaut vai tāpēc vien, ka šī izrāde ir tikai par seksu. Es to neizsaku kā pārmetumu, jo būtu ļoti dīvaini, ja es patiešām ietu uz teātri, lai noskaidrotu, kas tas tāds - sekss. Kā nekā arī izrādē tiek pieminēts, ka mūsdienās pastāv diezgan daudz izglītojošo portālu, kur ir iespējams iepazīties ar visdažādākajiem seksa veidiem un izpausmēm. Tiesa, kā uzsver izrādes autori, mūsdienās esot daudz mazāk iespēju vērot seksu klātienē, līdz ar to interneta lomu nevar pārvērtēt.
Izrāde ir sadalīta segmentos, kas katrs veltīts kādai seksa apakškategorijai. Piemēram, incestam. Ja tev rodas jautājums - vai tā maz drīkst, proti, smieties par šādām tēmām (jo izrāde nenoliedzami ir paredzēta, lai smietos, nevis lai izglītotu), tad varu apgalvot - šī izrāde nav paredzēta tev. Šī būs tā izrāde, kurā atradīsies vieta visdažādākajiem politnekorektiem jokiem, kas vienlīdz labi varētu atsevišķās situācijās aizvainot gan Jāni Dombravu, gan Lolitu Čigāni. Līdzās lekcijas tipa daļai izrādē ir arī dažādi starpelementi - piemēram, dejas uz stieņa. Šī rubrika, kā es nojaušu, īpaši būtu piemērota tieši Dombravas tipa teātra cienītājiem - jo kurš patriots gan nevēlas novērtēt, cik skaistus atlētiskus vingrinājumus spēj izpildīt divi sportiski vīrieši? Kas varētu patikt Čigānei? Piemēram, spēle "iegriez melno"! Un jebkura sevi cienoša literatūras skolotāja novērtēs izrādes autoru interpretāciju tam, kāda tieši veida attiecības bija Poruka "Kaujas pie Knipskas" galvenajiem varoņiem (varu tev pačukstēt - tā būtu bezkaunīga nolaidība, ja šajā izrādē nebūtu sava deva joku par izvarošanas tēmu).
Zinot to, kas ir Solona klubs, nav pārsteidzoši, ka izrādes humors ir vienlaikus balstīts dažādos vēsturiskos materiālos un bezkaunīgi jēls. Un tas atkal nav pārmetums vai sūdzēšanās, tikai - brīdinājuma izteikšana tev kā potenciālam skatītājam. Izrādes aprakstā ir teikts, ka to atļauts skatīties tikai no 16 gadu vecuma un šī ir tā reize, kad ir absolūti skaidrs, kāpēc tas tā ir rakstīts. Vienlaikus tās humors itin bieži ir tāds, ka tieši pusaudži par to smiesies visskaļāk.
Visam šim pasākumam ir viens trūkums - būtu pārspīlēti teikt, ka izrāde būtu viengabalaina, loģiski strukturēta un vispār atstātu pabeigta darba iespaidu. Izsmieties var labi, bet te ir līdzīgi kā kumēdiņu šovā - ja starp atsevišķiem skečiem arī ir kāda saistība, tā ir diezgan minimāla un vismaz kārtīgu beigu izrādei noteikti nav, proti, beidzas tā pēc principa "mums aptrūkās joku, metīsim mieru". Kā cilvēkam, kas izbauda provokācijas un bezkaunīgus izgājienus, man šī izrāde bija jānoskatās, un kopumā ar redzēto esmu apmierināts. Neko daudz jauna gan no tās neuzzināju (ja nu vienīgi - par to, kam vislabāk piemērotas grēksūdzes kabīnes katoļu baznīcās). Vai tev vajadzētu šo izrādi skatīties? Ja nekas no tā, kas pieminēts šajā aprakstā, tevī neraisa sašutumu - droši. Ja jūties šaubīgs/a, varbūt izvēlies kaut ko mazāk pretrunīgu. Piemēram, dalību 9. maija svinībās vai Praidā.
Nobeigumā: šī bija trešā manis noskatītā izrāde Mārča Lāča režijā, un līdz šim viņam tā arī nav izdevies mani pārliecināt, ka viņš spēj radīt kaut ko patiešām kvalitatīvu, lai nebūtu vismaz kaut kā, par ko pasūdzēties.
Izrādes anotācijā ir teikts: "Ja līdz šim esat maldījušies dažādos priekšstatos par seksu un mīlestību, akli jaucot abus kopā, šī izrāde-lekcija, kas balstīta sociāli antropoloģiskos pētījumos, palīdzēs jums atvērt prātu un iedegs bāku, kura izgaismos ceļu jūsu gaļas kuģim, vagojot bangainajā kairinājumu okeānā." Īsti nepiekritīšu, ka šī izrāde ir par to, kāda ir atšķirība starp seksu un mīlestību, kaut vai tāpēc vien, ka šī izrāde ir tikai par seksu. Es to neizsaku kā pārmetumu, jo būtu ļoti dīvaini, ja es patiešām ietu uz teātri, lai noskaidrotu, kas tas tāds - sekss. Kā nekā arī izrādē tiek pieminēts, ka mūsdienās pastāv diezgan daudz izglītojošo portālu, kur ir iespējams iepazīties ar visdažādākajiem seksa veidiem un izpausmēm. Tiesa, kā uzsver izrādes autori, mūsdienās esot daudz mazāk iespēju vērot seksu klātienē, līdz ar to interneta lomu nevar pārvērtēt.
Izrāde ir sadalīta segmentos, kas katrs veltīts kādai seksa apakškategorijai. Piemēram, incestam. Ja tev rodas jautājums - vai tā maz drīkst, proti, smieties par šādām tēmām (jo izrāde nenoliedzami ir paredzēta, lai smietos, nevis lai izglītotu), tad varu apgalvot - šī izrāde nav paredzēta tev. Šī būs tā izrāde, kurā atradīsies vieta visdažādākajiem politnekorektiem jokiem, kas vienlīdz labi varētu atsevišķās situācijās aizvainot gan Jāni Dombravu, gan Lolitu Čigāni. Līdzās lekcijas tipa daļai izrādē ir arī dažādi starpelementi - piemēram, dejas uz stieņa. Šī rubrika, kā es nojaušu, īpaši būtu piemērota tieši Dombravas tipa teātra cienītājiem - jo kurš patriots gan nevēlas novērtēt, cik skaistus atlētiskus vingrinājumus spēj izpildīt divi sportiski vīrieši? Kas varētu patikt Čigānei? Piemēram, spēle "iegriez melno"! Un jebkura sevi cienoša literatūras skolotāja novērtēs izrādes autoru interpretāciju tam, kāda tieši veida attiecības bija Poruka "Kaujas pie Knipskas" galvenajiem varoņiem (varu tev pačukstēt - tā būtu bezkaunīga nolaidība, ja šajā izrādē nebūtu sava deva joku par izvarošanas tēmu).
Zinot to, kas ir Solona klubs, nav pārsteidzoši, ka izrādes humors ir vienlaikus balstīts dažādos vēsturiskos materiālos un bezkaunīgi jēls. Un tas atkal nav pārmetums vai sūdzēšanās, tikai - brīdinājuma izteikšana tev kā potenciālam skatītājam. Izrādes aprakstā ir teikts, ka to atļauts skatīties tikai no 16 gadu vecuma un šī ir tā reize, kad ir absolūti skaidrs, kāpēc tas tā ir rakstīts. Vienlaikus tās humors itin bieži ir tāds, ka tieši pusaudži par to smiesies visskaļāk.
Visam šim pasākumam ir viens trūkums - būtu pārspīlēti teikt, ka izrāde būtu viengabalaina, loģiski strukturēta un vispār atstātu pabeigta darba iespaidu. Izsmieties var labi, bet te ir līdzīgi kā kumēdiņu šovā - ja starp atsevišķiem skečiem arī ir kāda saistība, tā ir diezgan minimāla un vismaz kārtīgu beigu izrādei noteikti nav, proti, beidzas tā pēc principa "mums aptrūkās joku, metīsim mieru". Kā cilvēkam, kas izbauda provokācijas un bezkaunīgus izgājienus, man šī izrāde bija jānoskatās, un kopumā ar redzēto esmu apmierināts. Neko daudz jauna gan no tās neuzzināju (ja nu vienīgi - par to, kam vislabāk piemērotas grēksūdzes kabīnes katoļu baznīcās). Vai tev vajadzētu šo izrādi skatīties? Ja nekas no tā, kas pieminēts šajā aprakstā, tevī neraisa sašutumu - droši. Ja jūties šaubīgs/a, varbūt izvēlies kaut ko mazāk pretrunīgu. Piemēram, dalību 9. maija svinībās vai Praidā.
Nobeigumā: šī bija trešā manis noskatītā izrāde Mārča Lāča režijā, un līdz šim viņam tā arī nav izdevies mani pārliecināt, ka viņš spēj radīt kaut ko patiešām kvalitatīvu, lai nebūtu vismaz kaut kā, par ko pasūdzēties.
2018-05-21
comments powered by Disqus