The Year of the Flood
Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.
Kas ir tas pats? Pasaule, par kuru ir visas iespējas attīstīties tai, kurā dzīvojam mēs. Grandiozs zinātnes progress, no kura reāls labums ir tikai lielajām korporācijām, kas valda pār pasauli absolūtāk, nekā savulaik monarhi. Zinātnieki, kuriem morāle ir nesaprotams jēdziens. Patērētāji, kurus saukt par cilvēkiem nešķiet pareizi. Iznīcināta teju visa dzīvā daba. Džungļu likumi attiecībās starp cilvēkiem. Un tad - nāvējošs vīruss, kas gandrīz pilnībā atbrīvo planētu no tā vīrusa, kas sevi nez kādēļ sauc par homo sapiens sapiens.
Pirmo daļu mēs vairāk iepazīstam no to cilvēku puses, kas jūtas esam dievi. Otro - no mazā cilvēka skatupunkta. Netipiski mūsdienu pasaules tendencēm, Atvuda kā pozitīvos varoņus atveido cilvēkus ar ticību - kristietībā balstītu sektu, kas dēvējas par Dieva dārzniekiem. Dieva dārznieki nodarbojas ar to, ko vēsta viņu nosaukums - veido dārzu uz debesskrāpja jumta, viņi paredz, ka atkal pār cilvēci nāks grēku plūdi, līdzīgi kā Bībelē, tikai šoreiz - bez ūdens. Tālab viņi veido savus privātos pārtikas krājumus un gatavojas tai dienai, kura patiešām pienāk, lai arī viņiem nebūs lemts uzzināt, ka to visu izraisījis Kreiks - viens no pirmās grāmatas varoņiem.
Faktiski varones grāmatā ir divas - Tobija un Rena (Brenda). Pirmā no viņām bezūdens plūdu laikā ir jau ne tik ļoti jauna sieviete, kurai bijusi trauksmaina jaunība (mammas slimība, tēva izputēšana, pamazām notiekoša dzīves degradācija līdz darbam "secret burger" tīklā), no kurienes viņu izpestījuši Dārznieki. Renas mamma tikām bija ieķērusies vienā no vadošajiem Dārzniekiem - pārdrošā vīrietī vārdā Zebs, ar bērnu aizbēgusi no pārtikušās dzīves, nonākusi Dārznieku sabiedrībā, bet pēc vairākiem gadiem kopā ar visu meitu tāpat aizbēgusi atpakaļ. Un, pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai, abas sievietes plūdus pārdzīvo.
Grāmata lielākoties sastāv no atmiņu ainām, tikai tās pēdējai daļai galvenokārt risinoties "mūsdienās" - proti, jau pēc cilvēces bojāejas. Kā otrā vai pat trešā plāna personāži te parādās pirmā romāna varoņi, kam agrāk vai vēlāk ir jānoved pie skaidrības - kas tad ir tie noslēpumainie cilvēki, kurus pirmās grāmatas beigās sastop tās varonis Džimijs (Sniegavīrs).
Lasās viss šis materiāls ļoti aizraujoši, Atvuda lieliski tur spriedzi un līdzās pārdomām par cilvēci un tās sūtību tā ir tāda grāmata, kura noteikti būtu pelnījusi tikt ekranizēta (un, domājams, pēc Handmaid's Tale panākumiem, gan jau kaut kad drīzumā tas patiešām arī notiks). Daudz tur notiekošā šķiet itin ticams kā nākotnes pavērsiens. Komplekts: aizraujoša un biedējoša man ļoti patīk, un tagad esmu itin drošs, ka trešo daļu - "MaddAdam" lasīšu drīzāk nekā pēc vēl desmit gadiem. Kā nekā zināms, ka tā grāmata ir izteikti turpinājums, nevis tikai variācija, līdz ar to tur būtu jābūt atbildēm uz jautājumiem. Un man patīk, ja jautājumi ir atbildēti.
Kas ir tas pats? Pasaule, par kuru ir visas iespējas attīstīties tai, kurā dzīvojam mēs. Grandiozs zinātnes progress, no kura reāls labums ir tikai lielajām korporācijām, kas valda pār pasauli absolūtāk, nekā savulaik monarhi. Zinātnieki, kuriem morāle ir nesaprotams jēdziens. Patērētāji, kurus saukt par cilvēkiem nešķiet pareizi. Iznīcināta teju visa dzīvā daba. Džungļu likumi attiecībās starp cilvēkiem. Un tad - nāvējošs vīruss, kas gandrīz pilnībā atbrīvo planētu no tā vīrusa, kas sevi nez kādēļ sauc par homo sapiens sapiens.
Pirmo daļu mēs vairāk iepazīstam no to cilvēku puses, kas jūtas esam dievi. Otro - no mazā cilvēka skatupunkta. Netipiski mūsdienu pasaules tendencēm, Atvuda kā pozitīvos varoņus atveido cilvēkus ar ticību - kristietībā balstītu sektu, kas dēvējas par Dieva dārzniekiem. Dieva dārznieki nodarbojas ar to, ko vēsta viņu nosaukums - veido dārzu uz debesskrāpja jumta, viņi paredz, ka atkal pār cilvēci nāks grēku plūdi, līdzīgi kā Bībelē, tikai šoreiz - bez ūdens. Tālab viņi veido savus privātos pārtikas krājumus un gatavojas tai dienai, kura patiešām pienāk, lai arī viņiem nebūs lemts uzzināt, ka to visu izraisījis Kreiks - viens no pirmās grāmatas varoņiem.
Faktiski varones grāmatā ir divas - Tobija un Rena (Brenda). Pirmā no viņām bezūdens plūdu laikā ir jau ne tik ļoti jauna sieviete, kurai bijusi trauksmaina jaunība (mammas slimība, tēva izputēšana, pamazām notiekoša dzīves degradācija līdz darbam "secret burger" tīklā), no kurienes viņu izpestījuši Dārznieki. Renas mamma tikām bija ieķērusies vienā no vadošajiem Dārzniekiem - pārdrošā vīrietī vārdā Zebs, ar bērnu aizbēgusi no pārtikušās dzīves, nonākusi Dārznieku sabiedrībā, bet pēc vairākiem gadiem kopā ar visu meitu tāpat aizbēgusi atpakaļ. Un, pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai, abas sievietes plūdus pārdzīvo.
Grāmata lielākoties sastāv no atmiņu ainām, tikai tās pēdējai daļai galvenokārt risinoties "mūsdienās" - proti, jau pēc cilvēces bojāejas. Kā otrā vai pat trešā plāna personāži te parādās pirmā romāna varoņi, kam agrāk vai vēlāk ir jānoved pie skaidrības - kas tad ir tie noslēpumainie cilvēki, kurus pirmās grāmatas beigās sastop tās varonis Džimijs (Sniegavīrs).
Lasās viss šis materiāls ļoti aizraujoši, Atvuda lieliski tur spriedzi un līdzās pārdomām par cilvēci un tās sūtību tā ir tāda grāmata, kura noteikti būtu pelnījusi tikt ekranizēta (un, domājams, pēc Handmaid's Tale panākumiem, gan jau kaut kad drīzumā tas patiešām arī notiks). Daudz tur notiekošā šķiet itin ticams kā nākotnes pavērsiens. Komplekts: aizraujoša un biedējoša man ļoti patīk, un tagad esmu itin drošs, ka trešo daļu - "MaddAdam" lasīšu drīzāk nekā pēc vēl desmit gadiem. Kā nekā zināms, ka tā grāmata ir izteikti turpinājums, nevis tikai variācija, līdz ar to tur būtu jābūt atbildēm uz jautājumiem. Un man patīk, ja jautājumi ir atbildēti.
2018-08-10
comments powered by Disqus