Cilvēcība tomēr nebija mirusi
Dziļi ieelpoju un mēģinu sākt rakstīt. Marģera Vestermaņa magnum opus - izdevums "Cilvēcība tomēr nebija mirusi" - nav tāda grāmata, par kuru vari tā vienkārši piesēsties un uzrakstīt kaut kādus savus pārspriedumus par tēmu, ko gan es būtu rakstījis citādāk, kāds ir mans viedoklis par grāmatas noformējumu un vispār - kādam lasītājam tā paredzēta. Ui, nē, šī ir sarežģīta un, protams, smaga lasāmviela, un arī rakstīt par to nav viegli. Turklāt svarīgi uzsvērt - autors kopā ar redaktori Jolantu Trelli nav gājis pa "sitīsim uz jūtām" ceļu, proti, te nav nekādas mākslīgas emociju raisīšanas lasītājā - lai gan materiāls, protams, ir tāds, ka varētu. Bet - tas nav arī matemātiski sauss traģēdijas pārskats, kur upuri pārvēršas tikai par skaitļiem dažādās tabulu ailītēs. Labi, mēģināšu kaut kā tuvoties grāmatas būtībai.
Ar šo vairākus gadu desmitus tapušo grāmatu vēsturnieks Marģers Vestermanis ir izteicis savu pateicību tiem cilvēkiem, kas grūtos laikos uzņēmās pamatīgu risku un izvēlējās palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Te man ir sarežģīti izvēlēties vārdus - no vienas puses, savā ziņā pat pareizi būtu uzsvērt tieši to, ka runa ir par cilvēkiem, tādiem pašiem kā tu un es, ar kuriem tu iepriekš esi iepircies vienos veikalos, apmeklējis vienas futbola spēles un lamājis vienu un to pašu valdību. Tomēr šajā gadījumā jau tas nav tik vienkārši - tāpēc jau pret ebrejiem varēja vērsties, ka vairumam līdzcilvēku viņi bija "svešie", pat ja tepat tev līdzās dzīvojuši gadsimtiem, tomēr atšķirīgi un līdz ar to kaut kā vieglāk varēja pieņemt, ka viņu sāpes - tās nav tavas sāpes. Un, kamēr par kādu nosacītu Vili Lāci tu vari teikt - ui, viņš jau nereprezentē visu latviešu tautu, ar Simonu Šustinu būs citādāk. Un tā tas ir arī mūsdienās, un attiecībā ne tikai uz ebrejiem, bet uz jebkuru mazākuma grupu (jo īpaši - tādu, kura kopumā nav sevišķi mīlēta) - tās individuāla pārstāvja rīcība vai attieksme tiks vispārināta, un šī indivīda īpašības tiks piedēvētas plašākām masām, vismaz raugoties no tā viedokļa, kas sevi attiecīgajā situācija interpretē kā vairākumu. Ja es tagad (10 minūtes pirms pusnakts) iziešu pliks uz balkona un sākšu klaigāt, diez vai vairums kaimiņu padomās: "Mēs latvieši gan esam cūkas, šitā uzvesties vakara stundā!", bet ja uz blakus balkona klaigātu pliks indietis, domājams, vispārinājums notiktu. Un nekas, ka absolūtajos skaitļos, protams, indiešu ir tik ļoti vairāk, ka patiesībā es daudz vairāk varētu pretendēt uz "latviešu tautas pārstāvja" statusu, nekā tas indietis (ja nu kas - nekāda indieša uz blakus balkona nav). Bet, tātad, šī gramata ir par ebreju glābējiem, taču ne tikai par viņiem, jo bez konteksta tai nebūtu tādas vērtības un, pievēršoties tikai tiem, ko varam saukt par varoņiem, patiesībā viņu varoņdarbs būtu pat mazāk novērtējams, jo nepieciešams ir arī fons un nepieciešams ir arī kontrasts.
Un par to arī ir šī grāmata - par apstākļiem, kas ļāva novest pie holokausta Eiropā, par to, kā tas risinājās Latvijas teritorijā, un par to, kas bija tie cilvēki, kam tas nešķita pieņemams. Tēma, kurai te arī veltīta vērienīga nodaļa un par kuru iepriekš tieši Latvijas kontekstā rakstīts maz - ebreju pretošanās raksturojums. Tai skaitā, atzīstot ka šajos konkrētajos apstākļos pašnāvība - tā arī ir pretošanās, lai ari tā lielā mērā saskan ar tava ienaidnieka interesēm, tomēr vismaz kaut kādā mērā šajā gadījumā tava nāve nenotiek atbilstoši viņa dienaskārtībai. Protams, liela daļa tā, kas grāmatā aprakstīts, man bija zināma no citiem avotiem, tomēr daudz bija arī tā, ko nezināju (piemēram, par trimdas latviešu centieniem kara pēdējos mēnešos publiskā tēla uzlabošanai no Kurzemes mežiem "izglābt" 600 ebreju partizānus, kuru tur realitātē nebija un nevarēja būt), tāpat daudz vairāk uzzināju par nesekmīgajiem dažādu mācītāju mēģinājumiem paglābt ebreju bērnus, viņus kristījot. Un viena tēma, par ko tiešām nebiju iepriekš aizdomājies - ka arguments "tas viss bija iespējams, jo nebija neatkarīgas Latvijas", ir šaubīgs tādā ziņā, ka absolūti pietrūka viedokļu līderu, kuri būtu kaut cik publiski nosodījuši "vācu kārtību", jo tas tomēr pamatīgi ietekmē arī sabiedrības noskaņojumu, un tā rezultātā dažādās valstīs holokausta virzība bija atšķirīga (kā top piemēru piesaucot Dāniju, kur sabiedrības nostāja ar karali priekšgalā bija acīmredzami pret vāciešu iniciatīvām). Tiesa, Vestermanis argumentē arī par to, ka nevar visam pielietot vienu mērauklu, kaut vai tāpēc, ka dāņiem nebija iepriekšējas pieredzes ar padomju okupāciju. Un tomēr, lai arī Vestermanis izsakās, ka eksāmenu Latvijas sabiedrība kā tāda nebija izturējusi, viņš arī netiesā, bet atzīst, ka tie, kas uzdrīkstējās ebrejiem palīdzēt, glābt, slēpt - šie cilvēki viņaprāt uzskatāmi par vairāk varoņiem nekā karavīri kaujas laukā, jo glābšana - tā bija uzupurēšanās ilgtermiņā.
Drusku šo to esmu dzirdējis arī par grāmatas tapšanas aizkulisēm, proti, ka ar to glābēju sarakstu situācija ir sarežģīta - jo vairāk laika aizrit, jo vairāk parādās dažādu cilvēku ar ģimenes stāstiem, ka kāds no senčiem kara laikā slēpis kādu ebreju, jo aktuālajā realitātē no dzimtas leģendām labāk celt ārā kaut ko šādu, nevis par senci, kas dienējis Arāja komandā, un tad nu pētniekiem atkarībā no situācijas vai nu jāpārbauda sniegtā informācija, vai arī uzreiz jāatbild, ka nē - šī leģenda neiztur nekādu kritiku. Un, protams, tas viss līdzās tam, ka arī patieso stāstu vidū ir tādi, kuri šķiet neiespējami, neloģiski - un tomēr īsti. Līdz ar to vēsture ir sasodīti sarežģīta lieta. Un par to šajā grāmatā arī ir daudz - tai skaitā, attiecībā uz ebrejiem un padomju režīmu - skaidrs, ka vācu okupācijas laikā jebkuram ebrejam potenciālā Staļina varas atgriešanās Latvijā šķita kā pestīšana - pat ja tu kā konkrētais cilvēks no šīs varas biji cietis, iespējas izdzīvot viena vai otra režīma apstākļos bija gaužām atšķirīgas. Līdz ar to tieši šīs grāmatas gadījumā vārds "atbrīvošana" 1944. gada rudens kontekstā Rīgai un 1945. gada 9. maija Kurzemei ir saprotams. Komplektā gan nāk arī informācija par šo cilvēku likteņiem pēc kara - iespēja nonākt Sibīrijā (labākajā gadījumā!), jo gan tas, ka tu tiki izglābts, gan tas, ka kāds tevi glāba - tas tomēr ir ļoti aizdomīgi.
Ir lieki apgalvot, ka šī grāmata ir ļoti vērtīgs izdevums ar mežonīgu ieguldītā darba apjomu un to, ka atbilstoši manai izpratnei, ar to būtu vērts iepazīties daudz plašākai sabiedrības daļai kā tā, kuru tā reāli var sasniegt (varbūt ne obligāti pilnā apjomā - katra glābēja un viņa glābto stāstu), bet saprotu, ka nesasniegs, līdz ar to īsti jau nav, ko te diži argumentēt.
Nevaru teikt, ka man patīk tas, ko esmu līdz šim par šo grāmatu uzrakstījis - tiesa, neko citu jau arī nebiju gaidījis, šī nav tāda tēma, par kuru man gribētos rakstīt. Bet tas nemaina lietas būtību - jūtu vārdos neizsakāmu cieņu pret šīs grāmatas autoru. Biju grāmatas publiskajā prezentācijas pasākumā, un tas, cik lieliski Vestermanis runā savos 100 gados, kā viņš spēj joprojām vilkt paralēles un atzīt to, ka līdzīgi, kā viņa bērnībā Eiropas valstis izvēlējās neredzēt, kas notiek ar ebrejiem, tagad tās izvēlas neredzēt to, kas notiek Ukrainā. Un, protams, vēl jāpiebilst (patiesībā - vēl ir ļoti daudz tāda, ko vajadzētu uzrakstīt), ka šī grāmata lieliski demonstrē, ka ebrejiem ir svarīgi ne tikai uzsvērt savas ciešanas un saņemtos pāridarījumus, bet arī izcelt tos, kas viņiem grūtā brīdī ir snieguši palīdzīgu roku, apliecinot, ka pat vistumšākajos laikos kaut kur tomēr ir atrodama cilvēcība.
Ar šo vairākus gadu desmitus tapušo grāmatu vēsturnieks Marģers Vestermanis ir izteicis savu pateicību tiem cilvēkiem, kas grūtos laikos uzņēmās pamatīgu risku un izvēlējās palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Te man ir sarežģīti izvēlēties vārdus - no vienas puses, savā ziņā pat pareizi būtu uzsvērt tieši to, ka runa ir par cilvēkiem, tādiem pašiem kā tu un es, ar kuriem tu iepriekš esi iepircies vienos veikalos, apmeklējis vienas futbola spēles un lamājis vienu un to pašu valdību. Tomēr šajā gadījumā jau tas nav tik vienkārši - tāpēc jau pret ebrejiem varēja vērsties, ka vairumam līdzcilvēku viņi bija "svešie", pat ja tepat tev līdzās dzīvojuši gadsimtiem, tomēr atšķirīgi un līdz ar to kaut kā vieglāk varēja pieņemt, ka viņu sāpes - tās nav tavas sāpes. Un, kamēr par kādu nosacītu Vili Lāci tu vari teikt - ui, viņš jau nereprezentē visu latviešu tautu, ar Simonu Šustinu būs citādāk. Un tā tas ir arī mūsdienās, un attiecībā ne tikai uz ebrejiem, bet uz jebkuru mazākuma grupu (jo īpaši - tādu, kura kopumā nav sevišķi mīlēta) - tās individuāla pārstāvja rīcība vai attieksme tiks vispārināta, un šī indivīda īpašības tiks piedēvētas plašākām masām, vismaz raugoties no tā viedokļa, kas sevi attiecīgajā situācija interpretē kā vairākumu. Ja es tagad (10 minūtes pirms pusnakts) iziešu pliks uz balkona un sākšu klaigāt, diez vai vairums kaimiņu padomās: "Mēs latvieši gan esam cūkas, šitā uzvesties vakara stundā!", bet ja uz blakus balkona klaigātu pliks indietis, domājams, vispārinājums notiktu. Un nekas, ka absolūtajos skaitļos, protams, indiešu ir tik ļoti vairāk, ka patiesībā es daudz vairāk varētu pretendēt uz "latviešu tautas pārstāvja" statusu, nekā tas indietis (ja nu kas - nekāda indieša uz blakus balkona nav). Bet, tātad, šī gramata ir par ebreju glābējiem, taču ne tikai par viņiem, jo bez konteksta tai nebūtu tādas vērtības un, pievēršoties tikai tiem, ko varam saukt par varoņiem, patiesībā viņu varoņdarbs būtu pat mazāk novērtējams, jo nepieciešams ir arī fons un nepieciešams ir arī kontrasts.
Un par to arī ir šī grāmata - par apstākļiem, kas ļāva novest pie holokausta Eiropā, par to, kā tas risinājās Latvijas teritorijā, un par to, kas bija tie cilvēki, kam tas nešķita pieņemams. Tēma, kurai te arī veltīta vērienīga nodaļa un par kuru iepriekš tieši Latvijas kontekstā rakstīts maz - ebreju pretošanās raksturojums. Tai skaitā, atzīstot ka šajos konkrētajos apstākļos pašnāvība - tā arī ir pretošanās, lai ari tā lielā mērā saskan ar tava ienaidnieka interesēm, tomēr vismaz kaut kādā mērā šajā gadījumā tava nāve nenotiek atbilstoši viņa dienaskārtībai. Protams, liela daļa tā, kas grāmatā aprakstīts, man bija zināma no citiem avotiem, tomēr daudz bija arī tā, ko nezināju (piemēram, par trimdas latviešu centieniem kara pēdējos mēnešos publiskā tēla uzlabošanai no Kurzemes mežiem "izglābt" 600 ebreju partizānus, kuru tur realitātē nebija un nevarēja būt), tāpat daudz vairāk uzzināju par nesekmīgajiem dažādu mācītāju mēģinājumiem paglābt ebreju bērnus, viņus kristījot. Un viena tēma, par ko tiešām nebiju iepriekš aizdomājies - ka arguments "tas viss bija iespējams, jo nebija neatkarīgas Latvijas", ir šaubīgs tādā ziņā, ka absolūti pietrūka viedokļu līderu, kuri būtu kaut cik publiski nosodījuši "vācu kārtību", jo tas tomēr pamatīgi ietekmē arī sabiedrības noskaņojumu, un tā rezultātā dažādās valstīs holokausta virzība bija atšķirīga (kā top piemēru piesaucot Dāniju, kur sabiedrības nostāja ar karali priekšgalā bija acīmredzami pret vāciešu iniciatīvām). Tiesa, Vestermanis argumentē arī par to, ka nevar visam pielietot vienu mērauklu, kaut vai tāpēc, ka dāņiem nebija iepriekšējas pieredzes ar padomju okupāciju. Un tomēr, lai arī Vestermanis izsakās, ka eksāmenu Latvijas sabiedrība kā tāda nebija izturējusi, viņš arī netiesā, bet atzīst, ka tie, kas uzdrīkstējās ebrejiem palīdzēt, glābt, slēpt - šie cilvēki viņaprāt uzskatāmi par vairāk varoņiem nekā karavīri kaujas laukā, jo glābšana - tā bija uzupurēšanās ilgtermiņā.
Drusku šo to esmu dzirdējis arī par grāmatas tapšanas aizkulisēm, proti, ka ar to glābēju sarakstu situācija ir sarežģīta - jo vairāk laika aizrit, jo vairāk parādās dažādu cilvēku ar ģimenes stāstiem, ka kāds no senčiem kara laikā slēpis kādu ebreju, jo aktuālajā realitātē no dzimtas leģendām labāk celt ārā kaut ko šādu, nevis par senci, kas dienējis Arāja komandā, un tad nu pētniekiem atkarībā no situācijas vai nu jāpārbauda sniegtā informācija, vai arī uzreiz jāatbild, ka nē - šī leģenda neiztur nekādu kritiku. Un, protams, tas viss līdzās tam, ka arī patieso stāstu vidū ir tādi, kuri šķiet neiespējami, neloģiski - un tomēr īsti. Līdz ar to vēsture ir sasodīti sarežģīta lieta. Un par to šajā grāmatā arī ir daudz - tai skaitā, attiecībā uz ebrejiem un padomju režīmu - skaidrs, ka vācu okupācijas laikā jebkuram ebrejam potenciālā Staļina varas atgriešanās Latvijā šķita kā pestīšana - pat ja tu kā konkrētais cilvēks no šīs varas biji cietis, iespējas izdzīvot viena vai otra režīma apstākļos bija gaužām atšķirīgas. Līdz ar to tieši šīs grāmatas gadījumā vārds "atbrīvošana" 1944. gada rudens kontekstā Rīgai un 1945. gada 9. maija Kurzemei ir saprotams. Komplektā gan nāk arī informācija par šo cilvēku likteņiem pēc kara - iespēja nonākt Sibīrijā (labākajā gadījumā!), jo gan tas, ka tu tiki izglābts, gan tas, ka kāds tevi glāba - tas tomēr ir ļoti aizdomīgi.
Ir lieki apgalvot, ka šī grāmata ir ļoti vērtīgs izdevums ar mežonīgu ieguldītā darba apjomu un to, ka atbilstoši manai izpratnei, ar to būtu vērts iepazīties daudz plašākai sabiedrības daļai kā tā, kuru tā reāli var sasniegt (varbūt ne obligāti pilnā apjomā - katra glābēja un viņa glābto stāstu), bet saprotu, ka nesasniegs, līdz ar to īsti jau nav, ko te diži argumentēt.
Nevaru teikt, ka man patīk tas, ko esmu līdz šim par šo grāmatu uzrakstījis - tiesa, neko citu jau arī nebiju gaidījis, šī nav tāda tēma, par kuru man gribētos rakstīt. Bet tas nemaina lietas būtību - jūtu vārdos neizsakāmu cieņu pret šīs grāmatas autoru. Biju grāmatas publiskajā prezentācijas pasākumā, un tas, cik lieliski Vestermanis runā savos 100 gados, kā viņš spēj joprojām vilkt paralēles un atzīt to, ka līdzīgi, kā viņa bērnībā Eiropas valstis izvēlējās neredzēt, kas notiek ar ebrejiem, tagad tās izvēlas neredzēt to, kas notiek Ukrainā. Un, protams, vēl jāpiebilst (patiesībā - vēl ir ļoti daudz tāda, ko vajadzētu uzrakstīt), ka šī grāmata lieliski demonstrē, ka ebrejiem ir svarīgi ne tikai uzsvērt savas ciešanas un saņemtos pāridarījumus, bet arī izcelt tos, kas viņiem grūtā brīdī ir snieguši palīdzīgu roku, apliecinot, ka pat vistumšākajos laikos kaut kur tomēr ir atrodama cilvēcība.
2025-12-15
comments powered by Disqus