Interesanti, ka "Zudušu laiku meklējot" pirmo daļu izlasīju pirms vairāk kā desmit gadiem, bet otrā tā arī palika nelasīta, lai arī plauktā allaž stāvēja. Par pārējām piecām pagaidām gan vēl nedomāju.
Nav tā, ka es jebko atcerētos no pirmās daļas notikumiem, bet vismaz par otro kaut ko varu uzrakstīt. Tātad, grāmatas galvenais varonis ir jaunietis ar visai vāju veselību, kuram ir aizliegts visai daudz kas, līdz ar to viņš ir pārlaimīgs, kad viņam beidzot atļauj doties uz teātri, redzēt spēlējam viņa sapņu aktrisi. Taču teātrī viņš piedzīvo vilšanos, jo viņas aktierspēle (kuru viņš nekad iepriekš nav redzējis) viņam nešķiet ne tuvu tik laba, kā viņš to ir iztēlojies. Un arī viss turpmākais grāmatā galvenokārt sastāv no varoņa sapņu piepildīšanās ne tādā veidā, kā viņš to ir iztēlojies, tādējādi jau arī veidojas tas zudušais laiks. Viņš ir iemīlējies meitenē, vai vismaz domā, ka ir, bet tad viņi sastrīdas un viņš kādu laiku draudzējas ar viņas mammu, līdz beigās arī ar to ne. Viņš sapņo par aizbraukšanu uz kūrorta pilsētu, bet tā neizrādās tāda, kā viņš bija domājis. Viņš ieskatās meitenēs, kuras neuzdrošinās uzrunāt. Tad viņš ar viņām iepazīstas un iemīlas viņās visās reizē, bet arī no tā nekā diži laba nesanāk.
Un vienlaikus nav tā, ka grāmata būtu bezcerības pilna, varonis allaž tic, ka kaut kas labs notiks, ka viss būs brīnišķīgi, bet nav. Tā gadās.
Ar šo arī beigšu šo aprakstu, vismaz no saturiskā viedokļa. Kopumā man Prusts šķiet drusku par pompozu un pārmērīgi ambiciozu, lai viņa darbus varētu lasīt ar nopietnu sejas izteiksmi, viss tas ir pārāk liels un grandiozs, pārmērīgi daudz tur ir tās augstās mākslas (kur gan ir iepītas arī gana daudzas seksuālas detaļas, kas tik ļoti augsti mākslinieciskas laikam arī nav). Kā lai arī nebūtu - patiesībā šī grāmata lasījās vieglāk, nekā es to būtu gaidījis, bet man ir ļoti maz vēlmes uzzināt, kas ar varoni notiks vēl turpmākajos daudzajos sējumos.