Anna: Люболь
Izrāde "Anna: Люболь" ir īpaša ar to, ka tā ir Marijas Linartes debija režijā, turklāt jaunā aktrise vismaz pagaidām neplāno turpinājumu šim virzienam. Tā esot viena atsevišķa ideja, kuru gribējās īstenot, un tagad tā ir īstenota. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, diez vai "Annas" rezultātā tagad visi Latvijas teātri kritīs Marijai virsū un lūgsies: "Iestudē vēl! Iestudē pie mums." Grūti gan saprast, kā notiek klusais telefons mazajos teātros, bet jau tagad - dažas dienas pēc pirmizrādes, nekas neliecina, ka "Anna" būtu sacēlusi ažiotāžu - uz nākamo izrādi biļetes nav izpārdotas, arī Internetā nekādas atsauksmes par izrādi vēl nav manāmas.
Kā tas ir visnotaļ izplatīts, Marija Linarte ir pārnesusi Tolstoja "Annas Kareņinas" darbību uz mūsdienām. Vai pareizāk - varbūt ne gluži pārnesusi to uz mūsdienām, bet attēlo to tā, it kā tā risinātos mūsdienās. Proti, varētu pieņemt, ka mūsdienās dzīvo izrādes teicēji Liena Šmukste un Artis Drozdovs, kuri mūsdienu skatītājam stāsta, kas tad īsti notiek tajā grāmatā. Un, tā kā Šmukstes un Drozdova varoņi ir no klubu tusētāju sugas, tad tā viņi ataino arī Annu un viņas vīriešus. Lai pasākums būtu drusku mulsinošāks, Annu atveido ne tikai Iveta Pole, bet arī Kaspars Dumburs. Sākotnēji var apgalvot, ka aktrise un aktieris ataino dažādas Annas personības šķautnes un šādi parāda viņas kā tēla pretrunas, kur Pole ir Annas mātišķā un ģimeniskā puse, bet Dumburs - trakā, ar sabiedrības normām nerēķinošās, bet īsti konsekventi tas tā nedarbojas, jo arī Pole reizēm iekāpj Dumbura lauciņā. Edgars Samītis ir Kareņins, kamēr man nezināmais Pauls Iklāvs - Vronskis.
Izrādē ir daudz nianšu, kuras, domājams, ir uztveramas simboliski, bet mums kā "skatītājam tupajiemm" to simbolika skaidra netapa. Piemēram, vairākās ainās gan Pole, gan Samītis laizās kā kaķi (neatminos, vai tā darīja arī Iklāvs). Vai tas nozīmē, ka izrādes varoņi patiesībā ir kaķi? Diez vai. To, ka viņiem piemīt morāles trūkums kā kaķiem? Arī tā kā šaubos. Tad ir jautājums par koferiem, kuriem izrādē ir atvēlēta diezgan liela loma. Proti, ko tieši tie simbolizē - to, ka Anna nerod mieru un viņai kaut kur jādodas arvien tālāk? Iespējams, bet varbūt arī nē. Koferu un lidostas tēma izrādē ir ļoti jūtama un, iespējams, Anna nevis izdara pašnāvību zem vilciena, bet aizbrauc uz Angliju, taču būtu pārspīlēti teikt, ka tas ir skaidrs un ka ir skaidrs - kāpēc.
Man patika veids, kā stāsts tiek atklāts. Šmukste un Drozdovs (viņus te nodalīt vienu no otra nav īsti iespējams) visnotaļ labi izklaidē publiku, padarot Annas Kareņinas traģēdiju ļoti cilvēcisku un saprotamu arī daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas tusētājam. Pārējo aktieru kvartets, kas spēlē tieši izrādi, nevis tās komentāru, arī šķita pārliecinošs. Sākotnēji mani mazliet kaitināja izrādes lielais uzsvars uz tehno mūziku, bet tur es vismaz sapratu - kāpēc tas tāds ir, un varēju to pieņemt. Labs bija skaidrojums par to, cik viegli ir/nav būt labai sievai - vienīgais skaidrais feministiskas pozīcijas elements šajā izrādē (lai gan kaut kā biju domājis, ka tā būs daudz vairāk).
Par izrādi kopumā tomēr jāsaka - Marija Linarte nudien pagaidām nav režisore. Pamata iespaids, kas radās, to noskatoties, ir, ka viņai bija pāris teikumos izsakāma ideja par to, kā viņa redz "Annas Kareņinas" mūsdienīgu iestudējumu, un no vienas fiškas ir izveidota pusotra stunda izrādes. Stingras līnijas trūkums, citviet noskatīti paņēmieni, kam šajā izrādē nebija konkrētas nepieciešamības un vajadzības, par kaut kādu vīzijas trūkumu tas varētu liecināt. Piemēram, izrādē tiek izmantots pēdējos gados Latvijas teātros visnotaļ populārais piegājiens ar statiski novietotiem mikrofoniem, kuros aktieri reizēm runā. Šajā izrādē gan nav skaidrs - kāpēc tieši tajās situācijās, kad viņi to dara (mikrofonu un dziesmu piegājiens atsauc atmiņā izrādi, kur pirmo reizi redzēju spēlējam pašu Linarti - "Trauki"). Aktieri koferos, iespējams, citē Nastavševu un aktierus flīģēļos (ja kas - Iveta Pole arī spēlē "Peldošajos - ceļojošajos"), bet - ko tas pasaka "Annas" kontekstā. Patiesībā pat Šmukstes komentējošais tēls, ja neskaita augstāku vulgāruma līmeni, atsit Mariju Bērziņu "Antigonē" (un tur, savukārt, spēlē Artis Drozdovs). Nē, es gluži neteiktu, ka šī izrāde man būtu sagādājusi vilšanos, bet ir diezgan skaidrs, ka tā nekļūs par vienu no Ģertrūdes ielas teātra veiksmes stāstiem, kur mēnešiem uz priekšu būs izpārdotas biļetes. Un viena no spilgtākajām atmiņām tās sakarā noteikti būs tas, ka Drozdovs uzvārdu "Kareņins" lielākoties izrunā ar Ļ, nevis Ņ (vismaz šāds iespaidās radās gan man, gan Marinai, skatoties izrādi ar vienas dienas intervālu).
Kā tas ir visnotaļ izplatīts, Marija Linarte ir pārnesusi Tolstoja "Annas Kareņinas" darbību uz mūsdienām. Vai pareizāk - varbūt ne gluži pārnesusi to uz mūsdienām, bet attēlo to tā, it kā tā risinātos mūsdienās. Proti, varētu pieņemt, ka mūsdienās dzīvo izrādes teicēji Liena Šmukste un Artis Drozdovs, kuri mūsdienu skatītājam stāsta, kas tad īsti notiek tajā grāmatā. Un, tā kā Šmukstes un Drozdova varoņi ir no klubu tusētāju sugas, tad tā viņi ataino arī Annu un viņas vīriešus. Lai pasākums būtu drusku mulsinošāks, Annu atveido ne tikai Iveta Pole, bet arī Kaspars Dumburs. Sākotnēji var apgalvot, ka aktrise un aktieris ataino dažādas Annas personības šķautnes un šādi parāda viņas kā tēla pretrunas, kur Pole ir Annas mātišķā un ģimeniskā puse, bet Dumburs - trakā, ar sabiedrības normām nerēķinošās, bet īsti konsekventi tas tā nedarbojas, jo arī Pole reizēm iekāpj Dumbura lauciņā. Edgars Samītis ir Kareņins, kamēr man nezināmais Pauls Iklāvs - Vronskis.
Izrādē ir daudz nianšu, kuras, domājams, ir uztveramas simboliski, bet mums kā "skatītājam tupajiemm" to simbolika skaidra netapa. Piemēram, vairākās ainās gan Pole, gan Samītis laizās kā kaķi (neatminos, vai tā darīja arī Iklāvs). Vai tas nozīmē, ka izrādes varoņi patiesībā ir kaķi? Diez vai. To, ka viņiem piemīt morāles trūkums kā kaķiem? Arī tā kā šaubos. Tad ir jautājums par koferiem, kuriem izrādē ir atvēlēta diezgan liela loma. Proti, ko tieši tie simbolizē - to, ka Anna nerod mieru un viņai kaut kur jādodas arvien tālāk? Iespējams, bet varbūt arī nē. Koferu un lidostas tēma izrādē ir ļoti jūtama un, iespējams, Anna nevis izdara pašnāvību zem vilciena, bet aizbrauc uz Angliju, taču būtu pārspīlēti teikt, ka tas ir skaidrs un ka ir skaidrs - kāpēc.
Man patika veids, kā stāsts tiek atklāts. Šmukste un Drozdovs (viņus te nodalīt vienu no otra nav īsti iespējams) visnotaļ labi izklaidē publiku, padarot Annas Kareņinas traģēdiju ļoti cilvēcisku un saprotamu arī daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas tusētājam. Pārējo aktieru kvartets, kas spēlē tieši izrādi, nevis tās komentāru, arī šķita pārliecinošs. Sākotnēji mani mazliet kaitināja izrādes lielais uzsvars uz tehno mūziku, bet tur es vismaz sapratu - kāpēc tas tāds ir, un varēju to pieņemt. Labs bija skaidrojums par to, cik viegli ir/nav būt labai sievai - vienīgais skaidrais feministiskas pozīcijas elements šajā izrādē (lai gan kaut kā biju domājis, ka tā būs daudz vairāk).
Par izrādi kopumā tomēr jāsaka - Marija Linarte nudien pagaidām nav režisore. Pamata iespaids, kas radās, to noskatoties, ir, ka viņai bija pāris teikumos izsakāma ideja par to, kā viņa redz "Annas Kareņinas" mūsdienīgu iestudējumu, un no vienas fiškas ir izveidota pusotra stunda izrādes. Stingras līnijas trūkums, citviet noskatīti paņēmieni, kam šajā izrādē nebija konkrētas nepieciešamības un vajadzības, par kaut kādu vīzijas trūkumu tas varētu liecināt. Piemēram, izrādē tiek izmantots pēdējos gados Latvijas teātros visnotaļ populārais piegājiens ar statiski novietotiem mikrofoniem, kuros aktieri reizēm runā. Šajā izrādē gan nav skaidrs - kāpēc tieši tajās situācijās, kad viņi to dara (mikrofonu un dziesmu piegājiens atsauc atmiņā izrādi, kur pirmo reizi redzēju spēlējam pašu Linarti - "Trauki"). Aktieri koferos, iespējams, citē Nastavševu un aktierus flīģēļos (ja kas - Iveta Pole arī spēlē "Peldošajos - ceļojošajos"), bet - ko tas pasaka "Annas" kontekstā. Patiesībā pat Šmukstes komentējošais tēls, ja neskaita augstāku vulgāruma līmeni, atsit Mariju Bērziņu "Antigonē" (un tur, savukārt, spēlē Artis Drozdovs). Nē, es gluži neteiktu, ka šī izrāde man būtu sagādājusi vilšanos, bet ir diezgan skaidrs, ka tā nekļūs par vienu no Ģertrūdes ielas teātra veiksmes stāstiem, kur mēnešiem uz priekšu būs izpārdotas biļetes. Un viena no spilgtākajām atmiņām tās sakarā noteikti būs tas, ka Drozdovs uzvārdu "Kareņins" lielākoties izrunā ar Ļ, nevis Ņ (vismaz šāds iespaidās radās gan man, gan Marinai, skatoties izrādi ar vienas dienas intervālu).
2018-05-25
comments powered by Disqus