Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējos gados mūsu prioritāšu sarakstā izrāžu apmeklējums Jaunajā Rīgas teātrī krīt arvien zemāk, ko, protams, veicina Alvja Hermaņa kļūšana par trampa fanboju (uz to ceļš bija gana ilgs, bet nu jau šķiet sasniegts optimālais līmenis šim vājprātam), taču "Milžu cīņas" es būtu gribējis redzēt (tai skaitā - tālab, ka tā nebija Hermaņa režisēta izrāde), tomēr tās mūžs teātrī nebija no ilgajiem un prieks, ka šī izrāde ir saglabāta nākotnei Teatris.zip ieraksta formā (nekas, ka pastāvīgā pieejā skatītājiem šīs izrādes nav - būtiski, ka kvalitatīvs tās ieraksts pastāv). Izrādes dzīves ilgums bija viena nepilna sezona: pirmo reizi to rādīja 2023. gada 15. septembrī, bet pēdējo - 2024. gada 10. martā. Gan jau, ka kaut kā ar Interneta palīdzību būtu iespējams noskaidrot, cik tieši reižu šajā laika posmā izrāde ir spēlēta, bet primārā atbilde tāpat ir: ne sevišķi daudz, turklāt to spēlēja Kamerzālē, kur skatītāju vietu skaits arī bija neliels. Līdz ar to tā cilvēku kopa, kas šo izrādi paspēja noskatīties klātienē, skaitliski ir neliela un priviliģēta.

Pēc labas izrādes skatītājs (arī es) mēdz teikt, ka tā ir kaut kādā mērā ietekmējusi viņa dzīvi. "Milžu cīņas" tikām ir izrāde, kas ietekmēja ne tikai savus skatītājus, bet arī veidotājus, un tas arī ietekmēja pašas izrādes mūžu. Pa šo laiku Jānis Grūtups ir aizgājis no teātra un kļuvis par profesionālu karavīru, Marija Linarte - vienkārši aizgājusi no teātra, bet Inga Tropa - aizgājusi bērna kopšanas atvaļinājumā (un, lai arī varētu padomāt, ka otrais un trešais fakts nav saistīti ar "Milžu cīņām" - tā nebūt nav). Līdz ar to nav šaubu, ka šī savā ziņā ir ļoti īpaša izrāde.

Izrādē Grūtups un Tropa abi (reizē un pa daļām) atveido Annu Antonovu sākot ar laiku neilgi pirms 2022. gada 24. februāra un turpinoties caur viņas lēmumam iestāties Zemessardzē un tam, ko viņa pieredz tur pirmajos mēnešos. Nav grūti nojaust, ka Annas prototips ir izrādes režisore Marija Linarte (bet, protams, kā jau tas pieklājas tēlam, ne visi stāsti ir viņas pašas), tāpat Zemessardzē iestājās arī Grūtups un Tropa, pirmais, kā zināms, pēcāk savu iesaistes līmeni izlēma paaugstināt, un, skatoties izrādi, tu nepārprotami jūti - aktieri atveido to, ko viņi paši pazīst līdz kaulu smadzeņu līmenim, šis nav gadījums, kur nepieciešami nopietni meklējumi, lai saprastu savu tēlu - tas ir absolūti organisks un ir daļa no pašiem aktieriem. Un, ko ir vērts uzsvērt, nav pareizi šo izrādi reducēt uz "sievietes pieredze Zemessardzē". Protams, itin daudz Annas pieredzē ir tā, kur viņas dzimumam ir sava loma, bet dzimums šeit biežāk ir kā papildu odziņa stāstam, nevis tā sāls. Un šis arī nav stāsts par tēmu "cik tas viss ir grūti", tas nav varoņstāsts par to, kā sieviete varonīgi pārvar grūtības un apliecina, ka ir vismaz vienlīdzīga večiem sev apkārt. Nē, tāda nav bijusi ne Linartes, ne viņas aktieru iecere. Drīzāk te var atsaukties uz Jāņa Grūtupa teikto kādā intervijā - ka šī izrāde atbrīvo viņu no nepieciešamības kādam skaidrot, kāpēc viņš ir dzīvē veicis tieši tās izvēles, kādas viņš ir - atbildes ir izrādē.

Šī būs reize, kur es paturēšu pie sevis pārdomas, kuras manī raisīja šī izrāde - tās nudien bija, bet - ir jautājumi, par kuriem izvēlos publiski nerunāt. Un, nē, tas nav tālab, ka man būtu kādi aizspriedumi pret Zemessardzi - gluži otrādi, drīzāk - tā kā pašlaik neko vairāk kā vārdus piedāvāt nevaru, nejūtos cienīgs dalīties arī ar tiem. Varu vien pateikt, ka noteikti rekomendētu ikvienam šo izrādi noskatīties - tā nav tikai tiem, kas dienē, bet šobrīd šāds ieteikums ir diezgan bezjēdzīgs, jo teātrī izrādes vairs nav, un arī Internetā tā tagad nav pieejama.