Marijas klusums
Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums" 2024. gada Latvijas kino panorāmā drusku nozuda aiz "Straumes" globālajiem panākumiem, taču patiesībā, lai arī ar globālas auditorijas piesaistīšanu šai filmai varētu neklāties viegli, tā ir atzīstama par ļoti kvalitatīvu kino, ko noteikti ir vērts redzēt. Sīmaņa iepriekšējā filma - "Gads pirms kara" - man kļuva par vilšanos, režisoram izvēloties pārāk nekonvencionālus paņēmienus, lai izstāstītu Pētera Krāsotāja stāstu, tikām šajā filmā viņš izvēlējies daudz tradicionālāku pieeju un, manuprāt, šāda izvēle pilnībā attaisnojusies.
Filmas darbība risinās 1937. gadā Maskavā (filmēta Rīgā un Daugavpilī, tā vismaz vizuāli izskatās), kur ieradusies tā laika slavenākā latviešu izcelsmes aktrise Marija Leiko, iepriekš strādājusi ar Maksu Reinhardtu un Frīdrihu Murnavu, bet pēc Hitlera nākšanas pie varas atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Uz Maskavu viņu atvedusi meitas nāve un mazmeitas dzimšana. Sākotnēji Marijas vienīgā vēlme ir dabūt no padomijas ārā savu mazmeitu (kura ir PSRS pilsone, līdz ar to situācija ir sarežģīta), taču viņa saņem piedāvājumu spēlēt Maskavas teātrī "Skatuve", un šādā veidā tiek ierauta traģēdijā, kurā "Skatuves" trupa (un arī tehniskie darbinieki) kļūs par upuriem staļiniskā terora ietvaros notikušajā "latviešu operācijā". Par to arī ir šī filma - par māksliniekiem totalitārisma apstākļos, par to, kā šī sistēma salauza cilvēkus, tai skaitā tos, kas šo pašu sistēmu bija veidojuši. Kas attiecas uz filmas vēsturisko precizitāti, tā, šķiet, nebija top prioritāte - cik var saprast, reāli mazmeita bija dzimusi Tbilisi un turp arī Marija sākotnēji devās, turklāt bija šī mazmeita jau pāris gadus veca, nevis zīdainis kā filmā, un arī notikumu risināšanās filmas gaitā, šķiet, tradicionālam laika ritējumam nebija pakļauta, vai pareizāk - Sīmanim svarīgāka bija noskaņa, nevis gadalaiki, līdz ar to Maskavā (un arī Ukrainā, kur vienā ainā nonāk Marija ar "Skatuves" trupu) pastāvīgi ir ziema un nakts. Šajā reizē gan man tas netraucēja - šo stāstu nav nepieciešams uztvert pārāk burtiski un naturālisma manierē.
Viena no filmas lielākajām veiksmēm ir galvenās lomas atveidotāja. Situācija ir sekojoša: Marija Leiko tomēr ir Liela Aktrise, un tomēr - sveša visā tajā vidē un kolektīvā, kur viņa darbojas, viņai pienākas būt cilvēkam no malas (proti, pārāk atpazīstama aktrise šajā tēlā būtu nevietā), un Olga Šepicka-Slapjuma, kas ir aktrise bez pastāvīga pieraksta kādā no Latvijas teātriem, bet vienlaikus - ar neapšaubāmām kvalitātēm un cienījamu pieredzi. Un ar personīgo prizmu šim stāstam - cik var saprast, viņa Jaunatnes teātra slēgšanu uzskata, ja ne par līdzīga mēroga traģēdiju kā "Skatuves" iznīcināšanu (vismaz visi palika dzīvi), tad tāpat par nopietnu noziegumu pret Teātri (ar lielo burtu). Saņemts Lielais Kristaps par labāko sieviešu lomu šķiet pašsaprotams, lai gan sava tiesa tā noteikti pienākas arī Indrai Rogai, kas šajā filmā ir Marijas balss.
Novērtēju to, ka šī filma, lai arī uzņemta tagadējā realitātē - kara apstākļos Eiropā, noziegumus pret cilvēci pastrādājot tai pašai valstij kā "Marijas klusumā", Sīmanis nav izvēlējies šo filmu veidot kā propagandas lenti, dalot labos un sliktos tēlus atbilstoši viņu tautībai, nevairoties no nepatīkamās patiesības, ka līdz "latviešu operācijai" latviešiem bija ļoti liela loma gan Čekā, gan citos padomju represīvajos orgānos. Par to - visu cieņu filmas veidotājiem, kuri gan ir "Marijas klusumu" atainojuši melnbaltu, bet tas nenozīmē, ka filmas tēliem ir vien šīs divas krāsas.
Interesanti sanāca, ka trešo vakaru pēc kārtas skatījāmies filmu ar Ineses Pudžas līdzdalību, un atkal jau viņai pilnīgi citāds tēls. "Mūžības skartajos" viņa ir stipri viegla rakstura sieviete (kuras dzīvesdraugs gan viņu aizstāv, apgalvojot, ka viņa nemaz nav Tāda), "Vecāku sapulcē" - sīkumaina histēriķe, bet šeit - aizvainotā bijusī teātra prīma, kuras vietu pēkšņi ieņēmusi Svešā. Un visās šajās trīs lomās Pudžai nav grūti noticēt.
Man patīk šādi vēsturiski stāsti, ja tie ir izstāstīti gana meistarīgi, emocionāli, bet bez pārspīlējumiem, ar no vienas puses skaidru vēstījumu un apziņu, kāpēc šis stāsts ir svarīgs šeit un tagad, bet bez karotes stumšanas skatītājam rīklē - ļaujot viņam domāt un izvērtēt pašam. Ne visu šajā filmā būs patīkami skatīties, spīdzināšanas ainas, protams, ir tādas, kur ik pa brīdim gribas apskatīties - cik vēl ir atlicis līdz filmas beigām, lai šis beidzot būtu pāri. Taču filma ir laba un vērtīga, mana ticība tam, ka Dāvis Sīmanis ir spējīgs radīt tādu filmu, kas mani spēj aizkustināt, ne tikai izaicināt ar intelektuālu pieredzi, ir atgriezusies, liels Paldies viņam par to!
Filmas darbība risinās 1937. gadā Maskavā (filmēta Rīgā un Daugavpilī, tā vismaz vizuāli izskatās), kur ieradusies tā laika slavenākā latviešu izcelsmes aktrise Marija Leiko, iepriekš strādājusi ar Maksu Reinhardtu un Frīdrihu Murnavu, bet pēc Hitlera nākšanas pie varas atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Uz Maskavu viņu atvedusi meitas nāve un mazmeitas dzimšana. Sākotnēji Marijas vienīgā vēlme ir dabūt no padomijas ārā savu mazmeitu (kura ir PSRS pilsone, līdz ar to situācija ir sarežģīta), taču viņa saņem piedāvājumu spēlēt Maskavas teātrī "Skatuve", un šādā veidā tiek ierauta traģēdijā, kurā "Skatuves" trupa (un arī tehniskie darbinieki) kļūs par upuriem staļiniskā terora ietvaros notikušajā "latviešu operācijā". Par to arī ir šī filma - par māksliniekiem totalitārisma apstākļos, par to, kā šī sistēma salauza cilvēkus, tai skaitā tos, kas šo pašu sistēmu bija veidojuši. Kas attiecas uz filmas vēsturisko precizitāti, tā, šķiet, nebija top prioritāte - cik var saprast, reāli mazmeita bija dzimusi Tbilisi un turp arī Marija sākotnēji devās, turklāt bija šī mazmeita jau pāris gadus veca, nevis zīdainis kā filmā, un arī notikumu risināšanās filmas gaitā, šķiet, tradicionālam laika ritējumam nebija pakļauta, vai pareizāk - Sīmanim svarīgāka bija noskaņa, nevis gadalaiki, līdz ar to Maskavā (un arī Ukrainā, kur vienā ainā nonāk Marija ar "Skatuves" trupu) pastāvīgi ir ziema un nakts. Šajā reizē gan man tas netraucēja - šo stāstu nav nepieciešams uztvert pārāk burtiski un naturālisma manierē.
Viena no filmas lielākajām veiksmēm ir galvenās lomas atveidotāja. Situācija ir sekojoša: Marija Leiko tomēr ir Liela Aktrise, un tomēr - sveša visā tajā vidē un kolektīvā, kur viņa darbojas, viņai pienākas būt cilvēkam no malas (proti, pārāk atpazīstama aktrise šajā tēlā būtu nevietā), un Olga Šepicka-Slapjuma, kas ir aktrise bez pastāvīga pieraksta kādā no Latvijas teātriem, bet vienlaikus - ar neapšaubāmām kvalitātēm un cienījamu pieredzi. Un ar personīgo prizmu šim stāstam - cik var saprast, viņa Jaunatnes teātra slēgšanu uzskata, ja ne par līdzīga mēroga traģēdiju kā "Skatuves" iznīcināšanu (vismaz visi palika dzīvi), tad tāpat par nopietnu noziegumu pret Teātri (ar lielo burtu). Saņemts Lielais Kristaps par labāko sieviešu lomu šķiet pašsaprotams, lai gan sava tiesa tā noteikti pienākas arī Indrai Rogai, kas šajā filmā ir Marijas balss.
Novērtēju to, ka šī filma, lai arī uzņemta tagadējā realitātē - kara apstākļos Eiropā, noziegumus pret cilvēci pastrādājot tai pašai valstij kā "Marijas klusumā", Sīmanis nav izvēlējies šo filmu veidot kā propagandas lenti, dalot labos un sliktos tēlus atbilstoši viņu tautībai, nevairoties no nepatīkamās patiesības, ka līdz "latviešu operācijai" latviešiem bija ļoti liela loma gan Čekā, gan citos padomju represīvajos orgānos. Par to - visu cieņu filmas veidotājiem, kuri gan ir "Marijas klusumu" atainojuši melnbaltu, bet tas nenozīmē, ka filmas tēliem ir vien šīs divas krāsas.
Interesanti sanāca, ka trešo vakaru pēc kārtas skatījāmies filmu ar Ineses Pudžas līdzdalību, un atkal jau viņai pilnīgi citāds tēls. "Mūžības skartajos" viņa ir stipri viegla rakstura sieviete (kuras dzīvesdraugs gan viņu aizstāv, apgalvojot, ka viņa nemaz nav Tāda), "Vecāku sapulcē" - sīkumaina histēriķe, bet šeit - aizvainotā bijusī teātra prīma, kuras vietu pēkšņi ieņēmusi Svešā. Un visās šajās trīs lomās Pudžai nav grūti noticēt.
Man patīk šādi vēsturiski stāsti, ja tie ir izstāstīti gana meistarīgi, emocionāli, bet bez pārspīlējumiem, ar no vienas puses skaidru vēstījumu un apziņu, kāpēc šis stāsts ir svarīgs šeit un tagad, bet bez karotes stumšanas skatītājam rīklē - ļaujot viņam domāt un izvērtēt pašam. Ne visu šajā filmā būs patīkami skatīties, spīdzināšanas ainas, protams, ir tādas, kur ik pa brīdim gribas apskatīties - cik vēl ir atlicis līdz filmas beigām, lai šis beidzot būtu pāri. Taču filma ir laba un vērtīga, mana ticība tam, ka Dāvis Sīmanis ir spējīgs radīt tādu filmu, kas mani spēj aizkustināt, ne tikai izaicināt ar intelektuālu pieredzi, ir atgriezusies, liels Paldies viņam par to!
2025-12-28
comments powered by Disqus