Kazhes pierakstu burtnīca

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Šajā grāmatā mēs uzzinām visai skaidri - kas ir tie pamatakmeņi, kas veidojuši Marinu Kosteņecku kā cilvēku. Proti, šis ir stāsts par viņas vecāku mīlestību un to, ko tai nācās pārciest. Proti, Marinas tēvam, juristam Grigorijam Kosteņeckim padomju vara pēc Otrā pasaules kara dāvāja kriminālatbildību divdesmit gadiem Sibīrijā (amnestēts viņš tikai pēc 11 gadu izciešanas), kā jau to var gaidīt - par iedomātu sadarbošanos ar fašistiem. Meita (kura tēvam bija ļoti vēlīns un vienīgais bērns) piedzima, kad tēvs jau bija Vorkutā. Un pirmos sava mūža desmit gadus Marina Kosteņecka savu tēti pazina kā cilvēku no fotogrāfijas, kurš ir uz tālieni aizsūtīts darbā un priekšnieks viņu pagaidām nelaiž mājās (formāli šis pat nebija nepatiesība). Tikām mamma un tēvs šo vairāk kā desmit gadu laikā nepārtrauca saraksti, kuras izvilkumi publicēti šajā grāmatā. Jā, te jāatzīmē, ka Kosteņecka izvēlējās nepublicēt saraksti pilnībā - un to var saprast, jo ir lietas cilvēku dzīvēs, kuras paredzētas tikai viņiem pašiem (un, protams, nometnes cenzoram). Šī stāsta skaudrākā daļa ir tajā, ka tu saproti - cik daudz tur netiek pateikts no īstenības, jo - atkārtoju - vēstules lasīja arī cenzors un skaidrs, ka viņam pret visu ko varēja būt iebildumi. Šis līdz ar to ir stāsts par salauztu dzīvi, daļēji atņemtu bērnību - un vienlaikus par ļoti spēcīgu mīlestību, kura ļāva Grigorijam izdzīvot ļoti skarbos apstākļos (par spīti tam, ka viņš reāli bija jau pensijas vecumā un ar visādām kaitēm), bet viņa sievai - sagaidīt vīru atgriežamies mājās.

Brīžīem šī grāmata sasaucas ar Vizmas Belševicas "Billes" pēckara gadu nodaļām (īpaši attiecībā uz skaudro materiālo pusi un vientuļo māti, kas nav radīta praktisku jautājumu risināšanai), šis tas te ir līdzīgs Jevgeņijas Ginsburgas "Stāvajam maršrutam", bet savā ziņā es teiktu, ka no šiem trim vēstījumiem Kosteņeckas man ir vislabāk saprotams, jo Ginsburga bija komuniste, pret kuru vērsās viņas pašas līdz šim propagandētais režīms, bet Bille nāca no ļoti proletāriskas vides, kas man mazāk saistās ar manas ģimenes stāstiem. Protams, ka visvairāk šo grāmatu vajadzētu izlasīt tiem cilvēkiem, kuri to nekad nedarīs - padomju "zelta laiku" sviesta dzinējiem, bet arī tiem, kuri nav ar šādiem uzskatiem, tā var dot gana daudz vērtīga. Tai skaitā - Grigorija Kosteņecka tekstus par tēmu, cik ļoti viņš vēlas, lai viņa meita ir piederīga ukraiņu kultūrai.