Birokrātija ir viena no pārprastākajām mākslas formām. Dažādi heiteri tajā allaž cenšas saskatīt trūkumus, pārmet laika un resursu nelietderīgu izniekošanu, kurn, īd un vaid. Tas, protams, ir bēdīgi, jo šie tumšie prātiņi uz dzīvi raugās no savas šaurās kastītes un nespēj uztvert lietu kopsakarības. Kad tu no sava skudras auguma raugies uz dejas lielkoncertu Dziesmu un deju svētkos, tas ir pašsaprotami, ka tu neredzi to pašu, ko jūras ērglis, lidodams pāri Mežaparka estrādei. Tāpat ir arī ar birokrātijas procesiem - varbūt katri atsevišķie noteikumi, ko dāvājis Ministru kabinets vai Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, paši par sevi šķiet tāds apdrukāts papīra gals vien, bet kad tu spēj to visu redzēt ar gara acīm, bumbiņas saliekas pareizajās vietās, gaismas stars par alas spraugu iespīd tieši pareizajā leņķī un tu sasniedz nirvānu. Vai arī tā nenotiek, un visa šī rindkopa ir bezkaunīga ņirgāšanās.

Māra Bērziņa romāns "Aizliegtais pianīns" vēsta par kādas pirmsskolas izglītības iestādes (esmu pārāk labi audzināts, lai to sauktu par bērnudārzu) ikdienu saistībā ar neiedomājami skaļu skandālu, kas šo PII piemeklē. Proti, viena audzēkņa mamma izlemj atdāvināt PII savas ģimenes pianīnu "Rīga". Ja tev būtu jautājumi - cik šāda dāvana ir vērta un vai autors nemelo, ka ne visai - pārbaudīju pats lielākajā Latvijas sludinājumu portālā un uzzināju, ka atkarībā no instrumenta stāvokļa un pārdevēja ieinteresētības šāda instrumenta iegāde varētu izmaksāt līdz pat 50 eiro, bet ir pieejami arī varianti, kad vienīgais, ko vēlas klavieru īpašnieks, ir tikt no tām vaļā. Proti, nav ne mazāko šaubu, ka šī dāvana, kuru PII saņem no bērna mātes, ir ļoti vērtīga un līdz ar to, ņemot vērā, ka šī māte reizē ir arī Saeimas deputāte, visa šī situācija ir uzskatāma par nopietnu korupcijas risku. Jautājums tikai - kā ar šo situāciju tiks galā birokrātijas līkločos nepieredzējusī jaunā PII vadītāja Sabīne, kurai dzīvē nekas nav svarīgāks par to, lai viss būtu kārtīgi, pareizi un godīgi. Līdzās viņai ir PII metodiķe Gunita, kurai papīri patīk tikai divu veidu: grāmatas un tualetes papīrs (turklāt - kvalitatīvs), kamēr visi RD noteikumi, semināri par pareizu atskaitīšanos un tā tālāk - tas galīgi nav viņai.

Grāmatas ietvaros lasītājs iepazīst divas vides: PII ikdienu, bet mazāk no mijiedarbības "skolotājs - bērns", vairāk no "iestāde - valsts" skatu punkta (lai gan tēmā "darbinieks - bērns - vecāki" arī šis tas atklājas), un Saeimas deputātes ģimenes dzīvi, kā arī ieskatu tajā, kā notiek politikas aizkulises. Pēdējā sadaļā gan nekā pārsteidzoša nav, un, atšķirībā no ar PII saistītām birokrātiskām formalitātēm, kuras autors nenoliedzami rūpīgi izpētījis, politikas tēma šķita paķerta virspusējā līmenī. Tiesa, tur ir tā, ka jau ar to, cik daudz par šo desu pagatavošanas procesu es tagad zinu, man ir gana, un es nemaz negribu zināt vēl kādas papildu pikantas detaļas. Līdz ar to šo stāstu primāri es lasīju kā pianīna piedzīvojumus PII "Puķu lodziņš" un tā darbinieču jautrās dzīves atspoguļojumu.

Diez vai šī grāmata ir literāri kaut kas izcili augstvērtīgs, taču mani tā ievilka savos valgos pamatīgi, tur vispār nebija variantu - ņemt un pārstāt lasīt, vajadzēja uzzināt, kas tur notiks tālāk un kā būs ar to dokumentu sakārtošanu, pārtaisot vecu skapīti par jaunu plauktiņu. Marina kā cilvēks, kam ar procesu birokrātisko pusi vairāk saistības nekā man, cik var saprast, varētu būt iejūtīgāka pret to, ka kaut kādai kārtībai visā ir jābūt, tāpēc gaidu, kāds būs viņas verdikts par šo romānu. Manējais ir izteikti pozitīvs, lieliska lasāmviela, smiekli caur asarām, asaras caur smiekliem, un prieks, ka vismaz mūsu bērnu PII nav novēroti bērnu savākšanas žurnāli. Par to, kā tur ir ar ledusskapja temperatūras žurnālu, gan neko izstāstīt nevarēšu, mani pie papīriem neviens laidis nav.

P.S. Līdzās pašai grāmatai ir vērts iepazīties ar atsauksmēm par to portālā Goodreads - cilvēki ar darba pieredzi izglītības iestādēs dalās atziņās, ka ja tu domā, ka autors kaut ko pārspīlē - tu maldies, patiesībā visu to papīru ir vēl vairāk. Kā teica viens mans bijušais kolēģis (citā nozarē) - man jau nebūtu iebildumu pret visu to birokrātisko darbu veikšanu, ja vien nebūtu arī pamata pienākumi jāveic.