Nākotnes kalējs
book — Latvia — 2021

👍
Romānu ciklā "Es esmu..." Mārim Bērziņam tika viens no izaicinošākajiem uzdevumiem - iejusties Viļa Lāča ādā. Mākslinieki, protams, bieži ir sarežģītas un pretrunīgi vērtējamas personības, ne obligāti tie jaukākie cilvēki privātajā dzīvē, stāsti lasīti un dzirdēti ir dažādi, bet visu latviešu literātu vidū diez vai atradīsies kāds, kura darbība ārpus literatūras būtu tik ļoti nesimpātiska, kā tas ir Viļa Lāča gadījumā.

Ja nu būtu gadījies tā, ka esi visu savu dzīvi pavadījis zem akmens, un, izdzirdējis vārdu savienojumu "Vilis Lācis" tu labākajā gadījumā spēj atbildēt ar "pīpēt sācis", tad te būs neliels ievads tēmā. Bija reiz tāds vīrs - Vilis Lācis. Jaunības dienās viņš bija normāls raboķaga, krāvējs ostā, zvejnieks, un tā tālāk. Taču viņam bija ambīcijas sasniegt dzīvē kaut ko vairāk. Pirmajā piegājienā viņš kļuva par lasītāko latviešu rakstnieku, vislabāk zināmu kā romāna "Zvejnieka dēls" autoru. Bet ar to arī izrādījās par maz - padomju savienībai okupējot Latviju, Vilis Lācis pēkšņi tika pacelts varas augstākajos plauktiņos - vispirms kā Iekšlietu ministrs, bet tad - LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs. Līdz ar to Viļa Lāča paraksts atrodams ne vien daudzos viņa grāmatu eksemplāros autogrāfa veidā, bet arī, piemēram, uz lēmumiem par Latvijas iedzīvotāju deportācijām, un gan jau uz vēl visa kā cita. Un, kamēr daudziem 1940. gada "varoņiem" visai drīz nācās atskārst skarbo realitāti, ka padomija viņus izmantojusi pēc pilnas programmas un tagad izspļauj, Lācim savās pozīcijās izdevās noturēties ilgi, arī pēc kara viņš vēl gana ilgus gadus bija vadošajos amatos, kam par ļaunu nenāca tas, ka viņš bija laipotājs. Šis īpaši spilgti izpaužas faktā, ka savas grāmatas Lācis bez jebkādām žēlabām piekoriģēja atbilstoši attiecīgajā laikā valdošajiem vējiem. Pirmajos daiļrades gados, kamēr viņu publicēja laikrakstā "Sociāldemokrāts", Lācis sevi apliecināja kā sociālisma atbalstītāju. Pēc Ulmaņa apvērsuma, jo īpaši - esot "Jaunāko ziņu" štatā, nekādas simpātijas pret sociālistiem viņš vairs neatļāvās, bet sekoja Vadoņa noteiktajai līnijai. Un pēc 1940. gada, gatavojot savus vecos darbus atkārtotiem izdevumiem, Lācis tos kārtīgi padomiskoja, tā lai nevienam nebūtu šaubu, ka viņa vīrieša ideāls nav vis Kārlis Ulmanis, bet gan kāds ūsains maniaks no Gruzijas.

Un tātad - Māris Bērziņš šajā romānā raksta no pirmās personas skatu punkta, iejūtoties Viļa Lāča dzīvē galvenokārt pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē, bet arī viņa jaunības gados - bēgļu gaitās Sibīrijā, kur, atbilstoši vismaz šī romāna pasaulei, Vilis Lācis izveidojās kā personība (un ne tā jaukākā personība, būsim atklāti). Tas, ka šīs sērijas romānos ir nepieciešamas divas laika līnijas, tas jau man šķiet gandrīz vai kā likums, šajā reizē par ieganstu "pagātnes ainu" iestarpināšanai kļūst Viļa Lāča tikšanās Maskavā ar kādu psiholoģi, kas viņam iesaka veselības uzlabošanas nolūkā pievērsties "rakstīšanas terapijai" (kas, protams, šķiet visai dīvaini, zinot to, ka primāri Lācis bija rakstnieks). Kā var lasīt intervijās ar Māri Bērziņu, divu gadu laikā, ko tapa šis romāns, viņš Lāci iepazinis ļoti labi, bet iemīlējis gan nav ne druskas. Vienlaikus viņam kopumā izdevies itin meistarīgi atveidot savu antivaroni (jo no varoņa Vilī Lācī nav ne druskas) tādā veidā, lai tu kā lasītājs viņu nevēlētos attaisnot, bet nebūtu arī vēlmes viņu vienkārši raksturot kā necilvēku vai kaut kā tamlīdzīgi. Tu gluži vienkārši saproti, ka šis spēcīgo tēlu atveidotājs literatūrā reālās pasaules apstākļos bija gļēvs konformists, kuram, iespējams, patiešām jau kopš jaunības dienām komunisma idejas bija tuvas, bet viņam pat nebija attaisnojuma, ka viņš bija fanātiķis, viņš gluži vienkārši gāja pa mazākās pretestības ceļu. To dažādās situācijās un dažādos laikos Bērziņš parāda lieliski, tai skaitā jaunības dienu mīlestības līnijā, kas nemaz ne ar ko nevarēja beigties, jo grāmatas centrālajam tēlam gluži vienkārši nebija dūšas.

Kas man šajā grāmatā patīk, tas ir apstāklis, ka atbilstoši tam, kā rakstīja pats Lācis, šis romāns lasās teju tikpat viegli kā beletristika, to var izraut cauri vienā pūtienā, par spīti tam, ka lappušu tajā ir ļoti daudz - citādi jau par Lāci rakstīt nemaz nevarētu. Vienlaikus - nojaušu, ka psiholoģiskajā ziņā tas ir daudz nopietnāks kā Lāča darbi - proti, tā ir grāmata, kurā kaut ko labu varētu atrast ne tikai lasītājs, bet arī kritiķis. Paliek gan, protams, jautājums - vai mūsdienās ir jāraksta grāmatas par Vili Lāci, kura pienesums Latvijas iedzīvotājiem kopsummā noteikti ir negatīvs? Un te mana atbilde ir - Nezinu, bet veids, kā ir rakstīta šī grāmata, nekādu pretreakciju manī neizraisa. Autors meistarīgi veido tekstus pa virsu gluži reāliem Lāča dienasgrāmatu ierakstiem (kuri ir absolūti lakoniski un brīvi no emocijām - idejisku neizturētību Lācim pat sūrākie čekisti nevarētu pārmest) veido savu interpretāciju par to, kāpēc Lācis bija tāds, kāds viņš bija. Manuprāt, viens no veiksmīgākajiem sērijas romāniem, lai arī tajā atveidotais literāts man loģiski, ka nav ne mazākajā mērā simpātisks.
2025-01-27
comments powered by Disqus