Krustpils un Jēkabpils ebreji
Grāmatu, kas veltīta Krustpils un Jēkabpils ebreju kopienu vēsturei (būtiski - tās patiešām bija divas kopienas, nevis viena, ilgāku laika periodu tās Daugavai nošķirot ne tikai fiziski, bet arī administratīvi, it īpaši laikos, kas tās atradās dažādās Krievijas impērijas guberņās) iegādājos un izlasīju vismaz diva veida motivāciju vadīts. Pirmkārt, tīri no profesionālā viedokļa, jo mani interesē labāki un sliktāki paraugi tam, kā pasniegt lokālu vēsturi. Otrkārt, tālab, ka ar Krustpils ebreju kopienā savulaik ietilpa arī mani senči, šajā miestā dzimis mans vectēvs. Sevišķa pamata pieņemt, ka no šīs grāmatas varētu uzzināt kādus jaunus faktus tieši par savu dzimtu man nebija, jo patiesībā Krustpilī mani senči dzīvoja diezgan neilgu laiku (šajā ziņā ticamāk kaut ko būtu atrast krājumā "Ebreju Rēzekne"), bet kontekstam tāpat šķita interesanti.
Attiecībā uz dzimtas stāstu, kā izrādījās, mīnuss ir tajā, ka Rivoši mitinājās nabadzīgajā Kreicburgā, nevis smalkajā Jēkabmiestā (tā šīs apdzīvotās vietas vērtēja paši vietējie ebreji). Proti, kamēr par kreisā Daugavas krasta Jēkabpili ir itin saglabājies itin daudz dokumentu no tautas skaitīšanām un cita veida uzskaitēm, Krustpilij īsti nekā prātīga pirms 1930. gada, kad tā arī ieguva pilsētas statusu, nav. Un tad Rivošu Krustpilī vairs nebija. Kā ievērojams krustpilietis, mans vectēvs gan grāmatā ir pieminēts (kā nekā arī viņa atmiņu grāmatā mazliet pavīd arī bērnības gadi Krustpilī), taču skaidrs, ka jaunus faktus tas man nesniedza. Bet tas nekas - nav jau viss jāskata caur personīgā stāsta prizma.
Tāpat šajā reizē biju gatavs samierināties, ka diži daudz informācijas par futbolu šajā grāmatā varētu nebūt, pārliecinājos, ka Mārim Goldmanim par Krustpils "Hakoah" un Jēkabpils "Makkabi" ir izdevies noskaidrot aptuveni tikpat maz kā man, kas nav pārsteidzoši - grūti iedomāties kādus sakarīgus avotus (izņemot manis jau izstudēto presi), kuri jebko varētu vēstīt par tik ļoti lokālas nozīmes futbola komandām, kuras pat Jēkabpils laikrakstos piesauktas vien dažas reizes.
Labi, tagad esmu izstāstījis, par ko šī grāmata nav (par maniem senčiem un par futbolu), vajadzētu droši vien pievērsties tam, par ko tā ir. Faktiski tā ir labs kopīgs ieskats ebreju vēsturē Latvijā caur vienas konkrētas (labi, divu) pilsētas prizmu. Un šajā ziņā man par to ir tikai labākie vārdi - autoram izdevies šo ieskatu vēsturē īstenot veidā, kas nešķiet uzmācīgs un arī ne tendenciozs. Protams, nojaušu, ka jebkurai kategoriski noskaņotai grupai varētu būt iebildumi pret to, ka Goldmanis raksta ne īsti no ebreja, ne īsti no latvieša pozīcijām, proti, ka notikumu traktēšana nav atbilstoša konkrētās grupas kolektīvajai atmiņai, bet manā izpratnē tieši tur ir grāmatas spēks. Diez vai ebrejs būtu gatavs pozitīvi vērtēt Gunara Janovska "Pilsētu pie upes", kurā latviešu līdzdalība holokaustā ir minimizēta, un tāpat diez vai pārliecināts latvietis pieņemtu biogrāfiskas atmiņas, ko rakstījis kāds tā sauktā "Lielā Tēvijas kara" dalībnieks. Protams, kopumā skalā, kur vienā galā būtu "visi latvieši ir fašisti", bet otrā "metiet žīdus Daugavā!", Goldmaņa grāmata tuvāk būs pirmajam, nevis otrajam punktam, bet grūti iedomāties, kālab cilvēks, kura senču vidū ir ebreji, varētu izvēlēties to otro variantu (zinot jebkuras ebreju ģimenes vēsturi), turklāt, kā jau teikts - vismaz lasot šo grāmatu, man bija sajūta, ka Goldmanis raksta kā ebrejiem pietuvināts latvietis, nevis kā latviešiem pietuvināts ebrejs.
Interesantākās tēmas, kas grāmatā parādās, ir ebreju piespiedu evakuācija no Krievijas impērijas Rietumu pierobežas Pirmā pasaules kara laikā un tas, kā tas var būt veicinājis viņu daļas pievienošanos impērijas gāzējiem (komplektā ar to, ka Krievijas impērija vispār bija visnotaļ antisemītiska vairumā savu izpausmju); tāpat bija interesanti lasīt par to, kā veidojās attiecības starp dažādām ebreju grupām neatkarīgajā Latvijā (cionisti pret bundistiem, dažādas attiecības ar reliģiju, un tā tālāk), stāstījums par to, kā Krustpilī/Jēkabpilī pašvaldības risināja jautājumus par brīvdienām (kristiešu nevēlēšanās strādāt svētdienās pretstatā ebreju nedrīkstēšanai strādāt sestdienā), un vispār visādi ar pašvaldību darbību saistīti jautājumi. Un man personīgi pārsteidzošais fakts, ka par spīti tam, cik nedaudziem ebrejiem izdevās izglābties no nāves Otrā pasaules kara gados, pēckara gados Krustpils kaut kādā mērā bija saglabājusi savus ebrejiskos vaibstus.
Visubeidzot, galvenais rezultāts šīs grāmatas izlasīšanai ir tāds, ka man tagad radusies motivācija mēģināt kaut cik precīzāk apzināt sava vecvectēva dzīvesgājumu (jo viņš bija tas senču vidū, kurš tomēr kaut cik ilgāku periodu dzīvojis Krustpilī un bijis tur aptiekārs), sākot kaut vai ar viņa laulību ieraksta atrašanu, kas atklāja, ka precējies viņš bija Traķos, Lietuvā (no turienes gan bija viņa līgava, līdz ar to grūti teikt, vai pats Joselis Rivošs šajā laikā dzīvoja vai nedzīvoja Krustpilī). Līdz ar to secinājums par šo grāmatu man ir sekojošs: Jēkabpils vēstures apzināšanai tas noteikti ir ļoti vērtīgs izdevums, un kopumā grāmata ir pietiekami kvalitatīva (ieskaitot milzīgu daudzumu precīzu atsauču), lai man nebūtu šaubu, ka tā savu vietu manā grāmatu plauktā paturēs. Vai tā varētu būt interesanta cilvēkiem, kam nav saistības ne ar ebrejiem, ne ar Jēkabpili? Izzinošā ziņā tā noteikti būtu noderīga, bet grūti iedomāties, kālab lai kāds šāds cilvēks izvēlētos šo grāmatu lasīt.
Attiecībā uz dzimtas stāstu, kā izrādījās, mīnuss ir tajā, ka Rivoši mitinājās nabadzīgajā Kreicburgā, nevis smalkajā Jēkabmiestā (tā šīs apdzīvotās vietas vērtēja paši vietējie ebreji). Proti, kamēr par kreisā Daugavas krasta Jēkabpili ir itin saglabājies itin daudz dokumentu no tautas skaitīšanām un cita veida uzskaitēm, Krustpilij īsti nekā prātīga pirms 1930. gada, kad tā arī ieguva pilsētas statusu, nav. Un tad Rivošu Krustpilī vairs nebija. Kā ievērojams krustpilietis, mans vectēvs gan grāmatā ir pieminēts (kā nekā arī viņa atmiņu grāmatā mazliet pavīd arī bērnības gadi Krustpilī), taču skaidrs, ka jaunus faktus tas man nesniedza. Bet tas nekas - nav jau viss jāskata caur personīgā stāsta prizma.
Tāpat šajā reizē biju gatavs samierināties, ka diži daudz informācijas par futbolu šajā grāmatā varētu nebūt, pārliecinājos, ka Mārim Goldmanim par Krustpils "Hakoah" un Jēkabpils "Makkabi" ir izdevies noskaidrot aptuveni tikpat maz kā man, kas nav pārsteidzoši - grūti iedomāties kādus sakarīgus avotus (izņemot manis jau izstudēto presi), kuri jebko varētu vēstīt par tik ļoti lokālas nozīmes futbola komandām, kuras pat Jēkabpils laikrakstos piesauktas vien dažas reizes.
Labi, tagad esmu izstāstījis, par ko šī grāmata nav (par maniem senčiem un par futbolu), vajadzētu droši vien pievērsties tam, par ko tā ir. Faktiski tā ir labs kopīgs ieskats ebreju vēsturē Latvijā caur vienas konkrētas (labi, divu) pilsētas prizmu. Un šajā ziņā man par to ir tikai labākie vārdi - autoram izdevies šo ieskatu vēsturē īstenot veidā, kas nešķiet uzmācīgs un arī ne tendenciozs. Protams, nojaušu, ka jebkurai kategoriski noskaņotai grupai varētu būt iebildumi pret to, ka Goldmanis raksta ne īsti no ebreja, ne īsti no latvieša pozīcijām, proti, ka notikumu traktēšana nav atbilstoša konkrētās grupas kolektīvajai atmiņai, bet manā izpratnē tieši tur ir grāmatas spēks. Diez vai ebrejs būtu gatavs pozitīvi vērtēt Gunara Janovska "Pilsētu pie upes", kurā latviešu līdzdalība holokaustā ir minimizēta, un tāpat diez vai pārliecināts latvietis pieņemtu biogrāfiskas atmiņas, ko rakstījis kāds tā sauktā "Lielā Tēvijas kara" dalībnieks. Protams, kopumā skalā, kur vienā galā būtu "visi latvieši ir fašisti", bet otrā "metiet žīdus Daugavā!", Goldmaņa grāmata tuvāk būs pirmajam, nevis otrajam punktam, bet grūti iedomāties, kālab cilvēks, kura senču vidū ir ebreji, varētu izvēlēties to otro variantu (zinot jebkuras ebreju ģimenes vēsturi), turklāt, kā jau teikts - vismaz lasot šo grāmatu, man bija sajūta, ka Goldmanis raksta kā ebrejiem pietuvināts latvietis, nevis kā latviešiem pietuvināts ebrejs.
Interesantākās tēmas, kas grāmatā parādās, ir ebreju piespiedu evakuācija no Krievijas impērijas Rietumu pierobežas Pirmā pasaules kara laikā un tas, kā tas var būt veicinājis viņu daļas pievienošanos impērijas gāzējiem (komplektā ar to, ka Krievijas impērija vispār bija visnotaļ antisemītiska vairumā savu izpausmju); tāpat bija interesanti lasīt par to, kā veidojās attiecības starp dažādām ebreju grupām neatkarīgajā Latvijā (cionisti pret bundistiem, dažādas attiecības ar reliģiju, un tā tālāk), stāstījums par to, kā Krustpilī/Jēkabpilī pašvaldības risināja jautājumus par brīvdienām (kristiešu nevēlēšanās strādāt svētdienās pretstatā ebreju nedrīkstēšanai strādāt sestdienā), un vispār visādi ar pašvaldību darbību saistīti jautājumi. Un man personīgi pārsteidzošais fakts, ka par spīti tam, cik nedaudziem ebrejiem izdevās izglābties no nāves Otrā pasaules kara gados, pēckara gados Krustpils kaut kādā mērā bija saglabājusi savus ebrejiskos vaibstus.
Visubeidzot, galvenais rezultāts šīs grāmatas izlasīšanai ir tāds, ka man tagad radusies motivācija mēģināt kaut cik precīzāk apzināt sava vecvectēva dzīvesgājumu (jo viņš bija tas senču vidū, kurš tomēr kaut cik ilgāku periodu dzīvojis Krustpilī un bijis tur aptiekārs), sākot kaut vai ar viņa laulību ieraksta atrašanu, kas atklāja, ka precējies viņš bija Traķos, Lietuvā (no turienes gan bija viņa līgava, līdz ar to grūti teikt, vai pats Joselis Rivošs šajā laikā dzīvoja vai nedzīvoja Krustpilī). Līdz ar to secinājums par šo grāmatu man ir sekojošs: Jēkabpils vēstures apzināšanai tas noteikti ir ļoti vērtīgs izdevums, un kopumā grāmata ir pietiekami kvalitatīva (ieskaitot milzīgu daudzumu precīzu atsauču), lai man nebūtu šaubu, ka tā savu vietu manā grāmatu plauktā paturēs. Vai tā varētu būt interesanta cilvēkiem, kam nav saistības ne ar ebrejiem, ne ar Jēkabpili? Izzinošā ziņā tā noteikti būtu noderīga, bet grūti iedomāties, kālab lai kāds šāds cilvēks izvēlētos šo grāmatu lasīt.
2024-11-09
comments powered by Disqus