Vai viegli būt garenam
Vispār jau šo grāmatu mēs nopirkām manam tētim, bet izlasīju to arī es, un plānos ir, ka izlasīs to arī Estere un Marina. Jurģis gan nē, jo viņa lasītprasme pagaidām nav pietiekama grāmatām, kurās ir vairāk par desmit teikumiem. Patiesībā arī desmit teikumi - tas ir augstu tēmēts.
Pirms pievērsties grāmatas satura un formas vērtēšanai, izmantošu iespēju Brīvajā mikrofonā pasūdzēties par pasauli. Kad pirms mēneša šo grāmatu iegādājāmies, tā bija pārdotāko grāmatu topā tajā grāmatnīcā, kurā bijām iegājuši. Proti, es noteikti neesmu pirmais cilvēks, kas šo grāmatu ir izlasījis. Bet, cik daudz atsauksmju par to var atrast Internetā? Ja neskaita pāris īsus komentārus Goodreads, necik. Jā, es saprotu, ka "Vai viegli būt garenam" nav literāri nozīmīgs veikums, ar kuru tā autors Māris Mičerevskis sevi ierindos līdzās Rainim, Plūdonim un Kornēlijai Apškrūmai, taču - tā ir pieprasīta grāmata un gan jau kādam par to ir viedoklis, bet - kur gan šo viedokli atrast?
Ja var ticēt uzrakstam uz grāmatas vāka, tā primārā autore ir takšu dāma vārdā Frīda, kurai ir pats savs Twitter konts ar segvārdu Frikentijs. Vienlaikus Māris Mičerevskis, šķiet, ka nenoliedz, ka tekstu datorā tomēr ievadījis viņš, jo Frīdas kājeles nav aprīkotas ar tādiem pirkstiem, lai varētu mērķtiecīgi uzrakstīt vārdu "cīsiņš". Pirms tu ķeries pie šīs grāmatas lasīšanas, ņem vērā, ka tā īsti šī grāmata nav ne par ko konkrētu. Tai nav sižeta attīstības arkas (lai arī paskaidrojošajos tekstos autors ir sniedzis skaidrojumu tam, kas ir arka un arī tam, ka takša mugurkauls diemžēl arkai neatbilst), drīzāk var teikt - tie ir dažādi novērojumi par suņiem un cilvēkiem, kuri kaut kā ir sastūķēti pa nodaļām un ir sanākusi grāmata.
Iespējams, ka šāda recepte "samaisi visu katlā un skaties, kas sanāks" nav tieši tāda, lai tev liktu labpatikā čāpstināt lūpas un siekaloties kā Pavlova sunim vai arī Pavlovai, kurai kā jau balerīnai nebija nekādu reālu iespēju našķoties ar pavlovām. Taču neizsamisti, old sport, ne vienmēr stingra struktūra, skaidra autora vīzija un tamlīdzīgas sačākstējušas formalitātes ir izšķirošas. Starp citu - esmu šokēts, ka nekad šo vārdu savienojumu - "sačākstējušas formalitātes" - blogā līdz šim neesmu lietojis, savulaik manā leksikā tas bija viens no apnicīgākajiem vārdu savienojumiem, kuru dēļ māte labprāt mani būtu noslānījusi ar slotaskātu. Un "Vai viegli būt garenam" ir tieši tāda grāmata, kurai es varu piedot Virsuzdevuma trūkumu. Tā ir nepretencioza un patīkama lasāmviela, kuru ar patiku izlasīja tētis, ar patiku izlasīju es un ticu, ka ar patiku izlasīs arī pārējie. Kā teikt - grāmatas mērķauditorija ir no 6 līdz 99 gadiem, bet nevajag satraukties, ja esi iekāpis jau otrajā gadsimtā, arī tad tu vari iepazīties ar Frīdu un cilvēkiem, kuri sevi uzskata par viņas saimniekiem.
Savā ziņā es teiktu, ka līdzīgākā grāmata šai, ko esmu lasījis, ir Rasas Bugavičutes-Pēces "Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss" (viena no Esteres mīļākajām grāmatām), tikai Mičerevskis, atšķirībā no "Klimpas" autores, savas grāmatas galveno varoni ir labāk iepazinis un neraksta par suņiem un viņu pasaules uztveri absolūtas muļķības. Dziļuma vai kaut kādas super paliekošas vērtības šai grāmatai, protams, nav, bet, sekojot pašas Frīdas principiem, dzīve jāķer vieglāk un nevajag tik ļoti iespringt uz pārdomām, ja vari vienkārši parakt kādu bedri, nočiept no galda kaut ko, kas tev nepienākas un apskatīties uz burvīgajām Gata Šļūkas karikatūrām, kas padara šo grāmatu par obligātu eksponātu jebkura "suņinieka" grāmatu plauktā. Tā iesaku darīt arī tev, dārgo lasītāj!
P.S. Zinu, ka esmu neobjektīvs, jo man jau arī patīk suņi. Būtu Frīda kaķis, gan jau es par šo grāmatu rakstītu nīgrāk.
Pirms pievērsties grāmatas satura un formas vērtēšanai, izmantošu iespēju Brīvajā mikrofonā pasūdzēties par pasauli. Kad pirms mēneša šo grāmatu iegādājāmies, tā bija pārdotāko grāmatu topā tajā grāmatnīcā, kurā bijām iegājuši. Proti, es noteikti neesmu pirmais cilvēks, kas šo grāmatu ir izlasījis. Bet, cik daudz atsauksmju par to var atrast Internetā? Ja neskaita pāris īsus komentārus Goodreads, necik. Jā, es saprotu, ka "Vai viegli būt garenam" nav literāri nozīmīgs veikums, ar kuru tā autors Māris Mičerevskis sevi ierindos līdzās Rainim, Plūdonim un Kornēlijai Apškrūmai, taču - tā ir pieprasīta grāmata un gan jau kādam par to ir viedoklis, bet - kur gan šo viedokli atrast?
Ja var ticēt uzrakstam uz grāmatas vāka, tā primārā autore ir takšu dāma vārdā Frīda, kurai ir pats savs Twitter konts ar segvārdu Frikentijs. Vienlaikus Māris Mičerevskis, šķiet, ka nenoliedz, ka tekstu datorā tomēr ievadījis viņš, jo Frīdas kājeles nav aprīkotas ar tādiem pirkstiem, lai varētu mērķtiecīgi uzrakstīt vārdu "cīsiņš". Pirms tu ķeries pie šīs grāmatas lasīšanas, ņem vērā, ka tā īsti šī grāmata nav ne par ko konkrētu. Tai nav sižeta attīstības arkas (lai arī paskaidrojošajos tekstos autors ir sniedzis skaidrojumu tam, kas ir arka un arī tam, ka takša mugurkauls diemžēl arkai neatbilst), drīzāk var teikt - tie ir dažādi novērojumi par suņiem un cilvēkiem, kuri kaut kā ir sastūķēti pa nodaļām un ir sanākusi grāmata.
Iespējams, ka šāda recepte "samaisi visu katlā un skaties, kas sanāks" nav tieši tāda, lai tev liktu labpatikā čāpstināt lūpas un siekaloties kā Pavlova sunim vai arī Pavlovai, kurai kā jau balerīnai nebija nekādu reālu iespēju našķoties ar pavlovām. Taču neizsamisti, old sport, ne vienmēr stingra struktūra, skaidra autora vīzija un tamlīdzīgas sačākstējušas formalitātes ir izšķirošas. Starp citu - esmu šokēts, ka nekad šo vārdu savienojumu - "sačākstējušas formalitātes" - blogā līdz šim neesmu lietojis, savulaik manā leksikā tas bija viens no apnicīgākajiem vārdu savienojumiem, kuru dēļ māte labprāt mani būtu noslānījusi ar slotaskātu. Un "Vai viegli būt garenam" ir tieši tāda grāmata, kurai es varu piedot Virsuzdevuma trūkumu. Tā ir nepretencioza un patīkama lasāmviela, kuru ar patiku izlasīja tētis, ar patiku izlasīju es un ticu, ka ar patiku izlasīs arī pārējie. Kā teikt - grāmatas mērķauditorija ir no 6 līdz 99 gadiem, bet nevajag satraukties, ja esi iekāpis jau otrajā gadsimtā, arī tad tu vari iepazīties ar Frīdu un cilvēkiem, kuri sevi uzskata par viņas saimniekiem.
Savā ziņā es teiktu, ka līdzīgākā grāmata šai, ko esmu lasījis, ir Rasas Bugavičutes-Pēces "Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss" (viena no Esteres mīļākajām grāmatām), tikai Mičerevskis, atšķirībā no "Klimpas" autores, savas grāmatas galveno varoni ir labāk iepazinis un neraksta par suņiem un viņu pasaules uztveri absolūtas muļķības. Dziļuma vai kaut kādas super paliekošas vērtības šai grāmatai, protams, nav, bet, sekojot pašas Frīdas principiem, dzīve jāķer vieglāk un nevajag tik ļoti iespringt uz pārdomām, ja vari vienkārši parakt kādu bedri, nočiept no galda kaut ko, kas tev nepienākas un apskatīties uz burvīgajām Gata Šļūkas karikatūrām, kas padara šo grāmatu par obligātu eksponātu jebkura "suņinieka" grāmatu plauktā. Tā iesaku darīt arī tev, dārgo lasītāj!
P.S. Zinu, ka esmu neobjektīvs, jo man jau arī patīk suņi. Būtu Frīda kaķis, gan jau es par šo grāmatu rakstītu nīgrāk.
2026-06-18
comments powered by Disqus