Div dūjiņas

Šī grāmata bija Marisa Vētras debija literatūrā, šķiet, vienīgais viņa darbs rakstniecībā, kas dienasgaismu ieraudzīja vēl neatkarīgajā Latvijā. Šajā apjomā ļoti nelielajā romānā Vētra apraksta primāri savu paša pieredzi kā brīvprātīgajam Brīvības cīņās. Grūti pat teikt - cik daudz šajā romānā vispār ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura. Kā formulējis grāmatas ievadā pats tās autors, viņš uzskatīja, ka par Brīvības cīņām ir rakstīts pārāk maz un ka ir svarīgi atcerēties, ka tie, kas atdusas Brāļu kapos, ir bijuši dzīvi cilvēki, gados jauni un ar sapņiem, kuri gājuši bojā, šādā veidā ļaujot rasties neatkarīgajai Latvijai.

Vētras varoņa stāsts nav sevišķi dramatisks un nemitīgas varonības pilns - par pamatu "Rīgas sargiem" to izmantot nevar. Tas, protams, liecina tikai par labu tam, ka grāmatā aprakstīto Vētra pats tiešām pieredzējis savām acīm, itin daudziem vēsturiskiem notikumiem viņam īsti klāt neesot (gan ievainojuma, gan citu iemeslu dēļ). Veids, kādā Vētra ataino gan sevis paša pārtapšanu no ģimnāzista par karavīru, gan citu tādu pašu jauniešu stāstus (lielākoties - ar traģiskām beigām), nevairoties arī no tēmas, ka ne visi ir spējīgi būt drosmīgi un varonīgi, ir gana godīgs un uzrunājošs. Vētra neceļ pieminekļus iedomātiem supervaroņiem un pārmērīgi neromantizē karu, pat ne patriotisku karu. Vienlaikus, ko gan viņš izteikti dara - tā ir vāciešu dēmonizēšana, un es pat apgalvotu, ka tas sniedzās plašāk par to, ka "bermontieši ir absolūtais ļaunums" virzienā uz "vācbaltieši bija pret Latviju". Kopš esmu izlasījis Andrieva Niedras memuārus, vairs neesmu tik kategorisks, lai apgalvotu, ka šajā situācijā viss bija tik viennozīmīgi, un attiecībā uz vācbaltiešu plāniem par to, kam tālāk vajadzēja notikt Latvijas teritorijā, diez vai būtu korekti teikt, ka viņi visi alka, lai turpinātos "700 verdzības gadi", ne velti itin daudzi viņi arī karoja Latvijas armijas pusē. Taču vairāk man laikam gan "Div dūjiņās" nepatika tas, ka šī grāmata gluži vienkārši nešķita kopumā labi uzrakstīta - Vētras spējas nodot tālāk pārdzīvojumus bija diezgan ierobežotas, laikam vienīgā epizode, kura viņam patiešām padevās simtprocentīgi pārliecinoša, bija galvenā varoņa saruna ar virsnieku, kuram ir skaidrs, ka viņi kā paaudze ir salauzti un ka arī pēc kara pilnīgi normālas dzīves viņiem nebūs (tas jau mazliet Remarka lauciņā). Un tas, starp citu, ir apstāklis, kas, manuprāt, ļoti reti ir minēts Latvijas vēstures sakarā - ka mūsu pirmo brīvvalsti vismaz daļēji veidoja tās pašas "zudušās paaudzes" pārstāvji, kādi dzīvoja citur Eiropā.

Varu piekrist autoram, ka par Brīvības cīņām bija jāraksta un ka viņa motivācija tam bija pilnīgi pareiza. Vai rezultātā sanākusi arī kvalitatīva literatūra, tas jau cits jautājums.
2021-05-30
7
comments powered by Disqus