Šo grāmatu palūdzu, lai Marina man sagādā vārda dienā. Pēc tās izlasīšanas iepazinos ar to, ko par šo grāmatu raksta viedie prāti Goodreads, un nebiju pārsteigts. Bariņš cilvēku sūdzās, ka grāmatā ir pārāk daudz muļķīgu joku un ka acīmredzams, ka kaut kādi jūtūberi mēģinājuši pārnest savu satura formātu uz citu mediju. Te man jāatbild viens: Paldies, Kapteini Acīmredzamība! Proti, tā jau arī ir šīs grāmatas doma un personīgi es tieši tāpēc vēlējos to izlasīt. Man patīk saturs, ko Marks un Džejs veido video formātā, man patīk tas stipri sviestainais angļu humors, kas caurvij viņu saturu, reizēm galvenokārt rīkojoties ar vārdu spēles palīdzību, citkārt vairāk paļaujoties uz slapstick, bet tur ir tik acīmredzama tradīcija, kas nāk no Monty Python pasaules, ka tiem, kas pārmet, ka šis saturs ir pārāk muļķīgs, vajadzētu saukt palīgā Greima Čepmena atveidoto pulkvedi, lai tas šīs bezkaunības pārtrauc. Proti, vismaz es būtu kliedzis un prasījis savu naudu (nekas, ka es nemaz pats šo grāmatu nepirku) atpakaļ tieši tad, ja tur nebūtu to muļķīgo joku.

Droši vien vajadzētu vismaz kaut ko paskaidrot neiesvaidītajiem par to, no kā tas suns ir pagatavots. Marks Kūpers Džonss un Džejs Formens veido youtube kanālu ar nosaukumu Map Men ("We're the men, and this is the map"), kur viņi stāsta par dažādām anomālijām, kas novērojamas kartēs. To viņi dara ar skeču un pārģērbšanās iesaisti, visai nenopietnā veidā, tādējādi rūpējoties par to, lai saturs, kas reizēm mēdz būt diezgan sauss, būtu izklaidējošs ne vien viņiem pašiem, bet arī skatītājiem. Un ar šo grāmatu viņi ir centušies šo savu piegājienu pārnest uz grāmatu. Tikai jautājums - kā tu uzvilkt parūku un paziņot, ka esi, piemēram, Olivers Kromvels (šādas epizodes te nav), grāmatas formātā? Pagrūti, tālab vīri šo izaicinājumu pieņēma, un sarūpēja vienu no tieši formā aizraujošākajām grāmatām, ko man nācies lasīt.

Grāmata vēsta par dažādām aplamībām, kas dažādos laikos bijušas atrodamas dažādās kartēs, un par šo aplamību sekām. Piemēram, ka ASV un Kanādas robeža līdz šai dienai ir sekas tam, ka kāds karšu zīmētājs Ziemeļamerikas kartes Ziemeļrietumu stūrī (kurš tobrīd nemaz nebija izpētīts) pa virsu kartei bija uzlicis ierāmētu kādas citas šī kontinenta daļas palielinājumu, un robežlēmēji bija vienojušies par robežu vietā, kuru stipri neprecīzi bija mēģinājuši minēt. Vai stāstu par leģendārajiem Konga kalniem Āfrikā, kas teju simts gadu garumā bija atrodami katrā šī kontinenta kartē un stiepās no viena tā krasta līdz otram, lai gan patiesībā nekādu Konga kalnu dabā nav. Vai pavisam nesenu fenomenu ar Jaunzēlandes iztrūkumu visdažādākajās pasaules kartēs, kam gan nav dramatisku seku, bez kas vismaz ir smieklīgi. Vai par kartēm padomju savienībā, kuras bija apzināti nepareizas, un kāpēc šāda slepenība aizsākās. Ja kas - šajā nodaļā grāmatā iekļauti arī divi karšu fragmenti no Latvijas - ar Vecrīgu un Irbeni. Un tā tālāk un tā joprojām.

Kas šeit ir īpaši, ka dažādās nodaļās veids, kā autori pasniedz saturu, ir būtiski atšķirīgs. Reizēm tas ir gandrīz tradicionāls naratīvs, protams, ar savu devu iekļautu jociņu (tai skaitā - zemsvītras piezīmēs), bet citkārt pieeja ir radikālāka. Piemēram, nodaļa, kas pierakstīta kā podkāsta transkripcija, turklāt - ne jau šo autoru veidota podkāsta, bet iedomāta tirliņa podkāsta. Vai nodaļa vēstulēs, kuras rakstījis vīrs, kas vēlējās, lai visas pasaules valstis vienotos kopīgas pasaules kartes izstrādei (šāda iecere tiešām bija), turklāt daļu vēstuļu viņš raksta savai sievai, angļu valodā ar iestarpinātiem vāciskiem vārdiem un sekojot vācu gramatikai. Un tā tālāk. Proti, grāmata ir reizē izglītojoša un izklaidējoša, kas ir tieši tas, kas man tīk.

Mazāk gaidīta ir cita lieta - lai arī liela daļa šī visa ir joki un izklaide, tas nav viss, kas šajā grāmatā ir. Mazliet ir par koloniālisma politikas radītajām stulbajām robežām, ir par to, ka Āfrikas kontinenta karte ilgu laiku bija tikai krasta līnijas formā, jo vergus varēja dabūt turpat piekrastē. Un, kas ir drusku negaidītāk - te ir izvērsti skaidrots tas, kālab tādu karšu, kas tev nepasaka priekšā, kur un kad ir jāgriežas, ir svarīga tavai veselībai. Īsumā: domājot telpiski un stimulējot savu atmiņu, tu cīnies pretī Alcheimera slimībai. Labs arguments, lai nākamreiz, kad kaut kur dodies, ja arī tu sākotnēji esi ieskatījies Google Maps, paša ceļa laikā kontroli tomēr uzņemtos pats. Vai ne?

Kā var saprast - no manas puses stingra rekomendācija šai grāmatai. Un to no manis ir iespējams aizņemties, lai izlasītu.