The Subtle Art of Not Giving a Fuck
Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.
Tipiski par jebkuru motivējošo grāmatu, ko man gadās izlasīt, es vispirms pavēstu, ka parasti man šādas grāmatas nepatīk, bet šī konkrētā nav tipiska motivējošā grāmata, un laikam jau arī šoreiz ir tā pati situācija. Un patiesi - grāmatas pamatdoma jau ir tāda, ka tā vēršas pret tipiskajiem principiem par "dream big", "follow your dream", "you can achieve anything you want if you believe in it", un tā tālāk. Nav gan arī tā, kā varētu padomāt, izlasot vien tās nosaukumu - šī nav grāmata par to, ka ne uz ko nav vērts iespringt (kā tas būtu, piemēram, Lenona "Imagine" scenārijā ar "nothing to kill or die for"), gluži otrādi, tā apgalvo, ka iespringt vajag, tikai izvērtējot to, ko tu patiešām vēlies, un saprotot, vai tavi mērķi ir ilgtermiņā pozitīvi.
Pirmā lieta, kas mani te īpaši uzrunāja, ir apgalvojums, ka nav jādomā par to, ko tu vēlies sasniegt, bet gan par to, ko tu esi gatavs upurēt tā sasniegšanai. Un tad, kad tu saproti, kādi zaudējumi ir gaidāmi ceļā. Citējot Raini, "Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada / No tevis atšķelsies pēc drauga draugs / Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada / Un reta puķe, kas tev klintīs augs." Vēlies lielu algu un māju Francijā? Bet vai tu vēlies garas darba stundas, mežonīgu stresu un laika ģimenei trūkumu? Īsi sakot - ja tu vēlies plūkt augļus, tev arī jāvēlās tos audzēt.
Otrais - par to, ka tev jāizvēlas tādi mērķi, kas sniedz gandarījumu. Grāmatā ir lielisks piemērs par Deivu Masteinu - ģitāristu, kuru izsvieda no Metallica pirms viņu pirmā albuma un kurš tad izdomāja, ka viņš viņiem parādīs un kļūs veiksmīgāks, dibinot savu grupu "Megadeath", kas kļuva leģendāra un panākumiem bagāta, bet - ne tik panākumiem bagāta kā Metallica, un līdz ar to gadu desmitiem Masteins ir dzīvojis ar apziņu, ka viņš ir neveiksminieks. Kas, protams, ir visnotaļ absurdi. Tikām no citas diezgan veiksmīgas atskaitīts čalis, kuram turklāt mūziķa karjera it nemaz neizdevās, galīgi neuzskata sevi par neveiksminieku un laimi atrada darbā un ģimenes dzīvē, un šo vīru sauc Pīts Bests, kuru izraidīja no Bītlu rindām. No vienas puses, Masteina spīts viņu darīja par labāku mūziķi un atnesa panākumus. No otras - tā neatņēma viņam sajūtu, ka dzīve nav izdevusies, un kopumā jau svarīgāk ir tas, kā tu jūti sevi pats, nevis vai cilvēkiem no malas tu es esi izdevies vai nē.
Trešais, ko atcerēšos ir tas, ka tu un es esam viduvējības - un tas nemaz nav slikti. Mūsdienās, kad tev ir iespēja caur sociālajiem tīkliem redzēt visu to kolosālāko un aizraujošāko, kas ar taviem līdzcilvēkiem notiek, var rasties sajūta, ka tu pats gan esi mazs, pelēks un neizteiksmīgs, jo tu nedzer šampanieti, lecot ar izpletni, tev nepieder villa Toskānā un tu neballējies ar maukām un kokaīnu. Un kas ir vēl trakāk - tu arī neesi visgudrākais un spējīgākais pasaulē nevienā jomā. Taču tam nav nekādas nozīmes - atkal jau jautājums ir par to, vai tas, ar ko tu nodarbojies, ir tas, kas sagādā tev gandarījumu, un tev nevajag "give a fuck" par to, kāds kuram Ferrari vai kādi kurai implanti.
Ceturtkārt, grāmata ir par to, kāda ir atšķirība starp vainu un atbildību, un ka principā - viss, kas notiek ar tevi, ir tava atbildība, ja ne gluži tava vaina. Proti, ir situācijas, kad tev patiešām neveicas, apstākļi ir sastājušies pret tevi - bet tev ir jāsaprot, ka tavas problēmas ir jārisina tev (jo problēmu risināšana arī sagādā lielāko gandarījumu), nevis jāsūdzas un jāvaino pasaule. Jā, reizēm dzīve ir netaisna, bet tev īsti nav izvēles - vai nu tu raudi kaktā vai kaut ko dari.
Piektkārt, nepadari sevi par upuri. Ir situācijas, kurās tev šķiet - tā ir pasaules vaina, es esmu apdalīts un man ir nodarījuši pāri. Reizēm - tā patiešām ir. Bet citkārt - tā ir arī tava paša vaina. Un šādās situācijās tev nevajag sev kaisīt pelnus uz galvas un gauži raudāt, bet atzīt - jā, tā tas bija, lai tas tā vairs neatkārtotos, es darīšu A, B un C.
Un visubeidzot - dzīve ir diezgan īsa, un ir ierobežots daudzums tam, ko autors sauc par "fucks to give" jeb jautājumu, par ko satraukties, un kam veltīt savu laiku un uzmanību. Fokusējies uz to, kas tev ir patiešām svarīgs! Uz cilvēkiem, kuri tev rūp, nevis tiem, par kuriem tev ir pajāt un kuriem par tevi ir pajāt.
Gala secinājums - patiesībā galīgi nav tā, ka šī grāmata man būtu kalpojusi kā jebkāda veida atklāsme vai kļuvusi par jaunu ceļvedi dzīvē - pie ļoti līdzīgiem secinājumiem esmu nonācis arī pats, un droši vien - aptuveni tai pašā vecumā kā Mensons, jo - zināms taču, ka mēs neesam unikāli un izcili. Toties viņš to ir ļoti glīti un precīzi noforumulējis, un pie reizes uzrakstījis dižpārdokli. Par to viņu noteikti apsveicu! Lasīt bija viegli, grāmatā ir vairāki interesanti piemēri, uz kuriem varēšu atsaukties, ja arī pie jauniem dzīves vadmotīviem neesmu ticis.
Tipiski par jebkuru motivējošo grāmatu, ko man gadās izlasīt, es vispirms pavēstu, ka parasti man šādas grāmatas nepatīk, bet šī konkrētā nav tipiska motivējošā grāmata, un laikam jau arī šoreiz ir tā pati situācija. Un patiesi - grāmatas pamatdoma jau ir tāda, ka tā vēršas pret tipiskajiem principiem par "dream big", "follow your dream", "you can achieve anything you want if you believe in it", un tā tālāk. Nav gan arī tā, kā varētu padomāt, izlasot vien tās nosaukumu - šī nav grāmata par to, ka ne uz ko nav vērts iespringt (kā tas būtu, piemēram, Lenona "Imagine" scenārijā ar "nothing to kill or die for"), gluži otrādi, tā apgalvo, ka iespringt vajag, tikai izvērtējot to, ko tu patiešām vēlies, un saprotot, vai tavi mērķi ir ilgtermiņā pozitīvi.
Pirmā lieta, kas mani te īpaši uzrunāja, ir apgalvojums, ka nav jādomā par to, ko tu vēlies sasniegt, bet gan par to, ko tu esi gatavs upurēt tā sasniegšanai. Un tad, kad tu saproti, kādi zaudējumi ir gaidāmi ceļā. Citējot Raini, "Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada / No tevis atšķelsies pēc drauga draugs / Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada / Un reta puķe, kas tev klintīs augs." Vēlies lielu algu un māju Francijā? Bet vai tu vēlies garas darba stundas, mežonīgu stresu un laika ģimenei trūkumu? Īsi sakot - ja tu vēlies plūkt augļus, tev arī jāvēlās tos audzēt.
Otrais - par to, ka tev jāizvēlas tādi mērķi, kas sniedz gandarījumu. Grāmatā ir lielisks piemērs par Deivu Masteinu - ģitāristu, kuru izsvieda no Metallica pirms viņu pirmā albuma un kurš tad izdomāja, ka viņš viņiem parādīs un kļūs veiksmīgāks, dibinot savu grupu "Megadeath", kas kļuva leģendāra un panākumiem bagāta, bet - ne tik panākumiem bagāta kā Metallica, un līdz ar to gadu desmitiem Masteins ir dzīvojis ar apziņu, ka viņš ir neveiksminieks. Kas, protams, ir visnotaļ absurdi. Tikām no citas diezgan veiksmīgas atskaitīts čalis, kuram turklāt mūziķa karjera it nemaz neizdevās, galīgi neuzskata sevi par neveiksminieku un laimi atrada darbā un ģimenes dzīvē, un šo vīru sauc Pīts Bests, kuru izraidīja no Bītlu rindām. No vienas puses, Masteina spīts viņu darīja par labāku mūziķi un atnesa panākumus. No otras - tā neatņēma viņam sajūtu, ka dzīve nav izdevusies, un kopumā jau svarīgāk ir tas, kā tu jūti sevi pats, nevis vai cilvēkiem no malas tu es esi izdevies vai nē.
Trešais, ko atcerēšos ir tas, ka tu un es esam viduvējības - un tas nemaz nav slikti. Mūsdienās, kad tev ir iespēja caur sociālajiem tīkliem redzēt visu to kolosālāko un aizraujošāko, kas ar taviem līdzcilvēkiem notiek, var rasties sajūta, ka tu pats gan esi mazs, pelēks un neizteiksmīgs, jo tu nedzer šampanieti, lecot ar izpletni, tev nepieder villa Toskānā un tu neballējies ar maukām un kokaīnu. Un kas ir vēl trakāk - tu arī neesi visgudrākais un spējīgākais pasaulē nevienā jomā. Taču tam nav nekādas nozīmes - atkal jau jautājums ir par to, vai tas, ar ko tu nodarbojies, ir tas, kas sagādā tev gandarījumu, un tev nevajag "give a fuck" par to, kāds kuram Ferrari vai kādi kurai implanti.
Ceturtkārt, grāmata ir par to, kāda ir atšķirība starp vainu un atbildību, un ka principā - viss, kas notiek ar tevi, ir tava atbildība, ja ne gluži tava vaina. Proti, ir situācijas, kad tev patiešām neveicas, apstākļi ir sastājušies pret tevi - bet tev ir jāsaprot, ka tavas problēmas ir jārisina tev (jo problēmu risināšana arī sagādā lielāko gandarījumu), nevis jāsūdzas un jāvaino pasaule. Jā, reizēm dzīve ir netaisna, bet tev īsti nav izvēles - vai nu tu raudi kaktā vai kaut ko dari.
Piektkārt, nepadari sevi par upuri. Ir situācijas, kurās tev šķiet - tā ir pasaules vaina, es esmu apdalīts un man ir nodarījuši pāri. Reizēm - tā patiešām ir. Bet citkārt - tā ir arī tava paša vaina. Un šādās situācijās tev nevajag sev kaisīt pelnus uz galvas un gauži raudāt, bet atzīt - jā, tā tas bija, lai tas tā vairs neatkārtotos, es darīšu A, B un C.
Un visubeidzot - dzīve ir diezgan īsa, un ir ierobežots daudzums tam, ko autors sauc par "fucks to give" jeb jautājumu, par ko satraukties, un kam veltīt savu laiku un uzmanību. Fokusējies uz to, kas tev ir patiešām svarīgs! Uz cilvēkiem, kuri tev rūp, nevis tiem, par kuriem tev ir pajāt un kuriem par tevi ir pajāt.
Gala secinājums - patiesībā galīgi nav tā, ka šī grāmata man būtu kalpojusi kā jebkāda veida atklāsme vai kļuvusi par jaunu ceļvedi dzīvē - pie ļoti līdzīgiem secinājumiem esmu nonācis arī pats, un droši vien - aptuveni tai pašā vecumā kā Mensons, jo - zināms taču, ka mēs neesam unikāli un izcili. Toties viņš to ir ļoti glīti un precīzi noforumulējis, un pie reizes uzrakstījis dižpārdokli. Par to viņu noteikti apsveicu! Lasīt bija viegli, grāmatā ir vairāki interesanti piemēri, uz kuriem varēšu atsaukties, ja arī pie jauniem dzīves vadmotīviem neesmu ticis.
2018-01-26
comments powered by Disqus