Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm paķeru birojā no plaukta kādu grāmatu, kas potenciāli var izrādīties interesanta vai aktuāla jautājumiem, kas ir tiešām vai netiešāk saistīti ar manu profesionālo darbību. Marka Šēfera dižpārdoklis "The Content Code" ir viena no tām grāmatām - un tā arī ir labs piemērs gadījumam "daļēji aktuāla literatūra". Vispār jau, protams, jebkas attiecībā uz digitālajām lietām un vēl jo vairāk - produkta, pakalpojuma vai jebkā virzīšanu tajā pasaulē ir dramatiski ātri novecojoša tēma - "The Content Code" izdota 2015. gadā un skaidrs, ka tā ir rakstīta par citu Internetu nekā tas ir 2023. gadā. Vienlaikus - šis tas, protams, nemainās.

Ja par savu privāto dzīvi uzskatītu blogu, droši varu teikt, ka man "The Content Code" vispār nav aktuāls - man nav mērķu audzēt lasītāju skaitu vai laiko, ko viņi pavada manā lapā. Un kālab lai es to darītu, ja es vispār neuzskaitu apmeklējumu? Kā cilvēkam, kuram rūp teju jebkas, ko viņš dara, man ir svarīgi, lai blogs strādātu, kārtības labad pat saturs no tā tiek postēts Twitterī - bet visvairāk tas tāpat ir vajadzīgs man pašam kā dzīves uzskaite, mazliet pašdisciplīnai un, protams, lai nepieciešamības gadījumā varētu padalīties ar kādu jaunu izaicinājumu - kuru gadījumā gan tāpat man visvairāk interesē, kā tajos iet cilvēkiem, ko es personīgi pazīstu. Labi, bet ne par to ir šis stāsts.

Grāmatas pamatdoma ir gaužām vienkārša - Internetam augot plašumā un saturam kļūstot arvien vairāk pārbāztam ar visu, kļūst arvien grūtāk uzrunāt tev aktuālu auditoriju, jo runātāju ir pārāk daudz, un lielākoties tāds elements kā "augstvērtīgs saturs" nav diži vērtīgs, jo primāri ir - lai to saturu kāds sasniegtu. Profesionālajā dzīvē - man gaužām aktuāla problēma jau daudzus gadus. Vienlaikus - ne no tās puses, no kuras nāk Šēfers, jo ne jau es būšu tas, kas tapinās augšā mārketinga materiālus un rūpēsies par to, lai kāds tos ieraudzītu. Bet - nudien reāla problēma, kurai Šēfera risinājums ir - veidot evanģēlistus, kas tev sekos, rūpēties par to, lai tavu saturu varētu un gribētu šārēt tālāk, nu - kaut kā tā. Idejiski - nekā principiāli jauna, noteikti aktīvi jālieto visi iespējamie sociālie tīkli, bet nedrīkst smādēt arī veco labo epastu.

"Lielās šaibās" man nav iebildumu pret to, ko Šēfers raksta un kā viņš to raksta. Pēc amerikāņu standartiem es teiktu, ka viņš ir relatīvi piezemēts un ar savu izcilību lepojas saprātīgos apjomos, uz nerviem vismaz nekrīt. Mazliet varētu iesmiet par domu, ka ja tu nevari dabūt auditoriju (pārāk liela konkurence) tādiem atslēgas vārdiem, kuri ir pieprasīti - mēģini to sasniegt mazāk pieprasītiem. Tur jau arī tā problēma - tie nevienu neinteresē. Ja pēkšņi šis ieraksts būs vienīgais visā internetā, kur parādīsies vārdu savienojums "rutku alus", diez vai tas piesaistīs jebkādu auditoriju šim rakstam - jo nevienu neintersē rutku alus, kā lai arī es necenstos apgalvot, ka tas ir Dievu dzēriens, no kura neatteiktos pat Stīvs Džobss, ja viņš vēl būtu dzīvs. Nu, un otrs aspekts - autors, manā izpratnē, pilnībā ignorē to aspektu, ka jebkura tevis piedāvātā produkta virzīšana caur soctīkliem ir riskanta no tā viedokļa, ka tā nav tava platforma un ne tu diktē spēles noteikumus, kas nozīmē - ja tev šķiet, ka tev ir tava auditorija, padomā vēlreiz - nomainīs kāds otrā galā algoritmus, un cik labi lai arī tu nevirzītu savus postus, neviens tos tāpat neredzēs. Un tādi stāsti kā "Cambridge Analytica" piemērs labi apliecina, kādi vēl riski šajā visā ir iesaistīti.

Bet - lasāmviela kopumā nav slikta, rūdītam mārketinga cilvēkam varbūt tā arī nebūs aktuāla, bet tādam cilvēkam no malas kā man - kaut kāda vērtība tajā visā ir.