Raganas
Par pēdējo skatīto izrādi 2025. gadā man kļuva Martas Elīnas Martinsones režisētās "Raganas". Jāpiebilst, ka dažu dienu laikā šis kļuva par otro skatīto šīs režisores radīto darbu, taču stipri atšķirīgai pasaulei piederīgu - iepriekš noskatīta filma "Vecāku sapulce". Šai izrādei pamatā ir Dainas Tabūnes tāda pat nosaukuma romāns, kuru vēl neesmu lasījis, līdz ar to par sižetu neko iepriekš nezināju. Ko gan es zināju, tas ir izrādes aktieru trio: Sandija Dovgāne, Rihards Zelezņevs un Alise Dzene. Dovgāne nupat redzēta "Vecāku sapulcē", Zelezņevs ir ne vien mūsu bērnu iecienīts aktieris (pateicoties "Emī un Rū" un "Kioskam"), bet arī grupas "Effekts" vokālists ("Zudusī paaudze" man kļuva par vienu no top albumiem pagājušā gada beigās, šī sākumā), kamēr Alises Dzenes velosipēds ikdienā stāv līdzās mūsējiem (proti, mitinamies kaimiņos). Tam visam gan nevajadzētu ietekmēt manu viedokli par konkrēto izrādi, jo gana bieži gadās vilšanās par darbiem, ko veidojuši forši cilvēki, kā arī nepieciešamība atzīt, ka pilnīgs mēsls, ne cilvēks, var radīt teicamu mākslu.
Izrādes centrā ir Dovgānes atveidotā Alma - sieviete vecumā ap 30, kurai kopš šķiršanās no drauga Roberta, ar kuru būts kopā visnotaļ ilgi, rādās murgi un vispār dzīve šķiet aizgājusi šķērsām. Viņai ir divas māsīcas, ar kurām Alma bijusi tuva kopš bērnības, savulaik viņas kopā "raganojušās", bet tagad abas pārējās sievietes, kuras ar savām dzīvēm šķiet apmierinātākas kā Alma, un viņas dod ieteikumus, kā Almai dzīvot tālāk. Viens no variantiem ir vērsties pie psihoterapeita, bet tas ir dārgi un garlaicīgi, tāpēc talkā nāk alternatīvais variants - zīlniece. Un caur šo pieredzi Alma pamazām nonāk itin dziļi dažādās pseidoreliģiskās un antizinātniskās padarīšanās, kas viņai vai nu palīdzēs tikt ārā no emocionālās bedres vai arī nē. Un, saistībā ar visu šo pieredzi vai arī neatkarīgi no tās, Alma sāk rakstīt vēsturiskus stāstus, kuri ir vai nav viņas pagātnes dzīvju pieredzes atspoguļojums.
Šo visu tātad atveido trīs aktieri. Dovgāne gandrīz nemitīgi ir Almas tēlā, kamēr abi pārējie aktieri atveido attiecīgajā brīdī aktuālos personāžus, pārtopot ļoti daudzveidīgos tēlos, turklāt šai pārtapšanai izmantojot minimālus līdzekļus. Tā, lai Zelezņevs pārtaptu rūpju un ikdienas nomāktā divu bērnu mātē, viņam pietiek vien ar matu lentu. Tikām Alise Dzene sevī iemieso gan ekscentrisku Dieviešu kursu (tie gan patiesībā neesot kursi, bet kas par to) vadītāju, gan zīlnieci, gan viduslaiku latviešu meiteni, kurai palikusi stāvoklī no vācu mūka, gan Almas māti, gan ko tik vēl nē. Un absolūti neprasās pēc vairāk aktieriem, ar dažādu palīglīdzekļu palīdzību izrāde iegūst arī pavisam spocīgus un sirreālus vaibstus (man vislabāk patika aina ar ēnu teātra elementiem), izrādes darbībai risinoties ne tikai šeit un tagad, bet arī dažādos laikos pagātnē. Izrāde kļūst par labu placdarmu, lai aktieri demonstrētu plašu spektru, atveidojot atšķirīgus tēlus dažādās tehnikās. Gluži skaļi smieties man izrādes laikā neprasījās, bet bija izklaidējoši un izrādes ilgums tuvu divām stundām šķita daudz īsāks, nekā tas bija patiesībā. Proti, izrāde ritēja ļoti raiti. Par vienu no izcilākajām teātra pieredzēm šogad es to gan nenosauktu, bet noteikti izrāde, kuru varu ieteikt noskatīties - kaut kādas mega atklāsmes tā nesniegs, bet labs izklaidējošs materiāls. Par ko gan škrobe - šajā sniegainajā dienā nebija iespējas vakarā novērot mājās atgriezušos Alises Dzenes velosipēdu, lai varētu paust pārsteigumu, ka raganas pārvietojas ar no slotām atšķirīgiem transporta līdzekļiem, iespējams, ka šajā reizē viņa ar riteni uz izrādi nebija devusies (es gan, protams). Toties man šī teātra apmeklējuma unikālais elements - pirms teātra iegriezos veikalā un nopirku pudeli vīna (kā nekā, pēc izrādes beigām būtu sen pāri astoņiem), un tad nu uz teātri devos ar vīna pudeli mēteļa kabatā, satraukdamies gan par slidenajām ielām, gan par to, ka būtu ļoti neveikli, ja kāds teātra garderobē nejauši nomestu zemē manu mēteli. Tad būtu padevies īsta raganu sabata cienīgs efekts.
Izrādes centrā ir Dovgānes atveidotā Alma - sieviete vecumā ap 30, kurai kopš šķiršanās no drauga Roberta, ar kuru būts kopā visnotaļ ilgi, rādās murgi un vispār dzīve šķiet aizgājusi šķērsām. Viņai ir divas māsīcas, ar kurām Alma bijusi tuva kopš bērnības, savulaik viņas kopā "raganojušās", bet tagad abas pārējās sievietes, kuras ar savām dzīvēm šķiet apmierinātākas kā Alma, un viņas dod ieteikumus, kā Almai dzīvot tālāk. Viens no variantiem ir vērsties pie psihoterapeita, bet tas ir dārgi un garlaicīgi, tāpēc talkā nāk alternatīvais variants - zīlniece. Un caur šo pieredzi Alma pamazām nonāk itin dziļi dažādās pseidoreliģiskās un antizinātniskās padarīšanās, kas viņai vai nu palīdzēs tikt ārā no emocionālās bedres vai arī nē. Un, saistībā ar visu šo pieredzi vai arī neatkarīgi no tās, Alma sāk rakstīt vēsturiskus stāstus, kuri ir vai nav viņas pagātnes dzīvju pieredzes atspoguļojums.
Šo visu tātad atveido trīs aktieri. Dovgāne gandrīz nemitīgi ir Almas tēlā, kamēr abi pārējie aktieri atveido attiecīgajā brīdī aktuālos personāžus, pārtopot ļoti daudzveidīgos tēlos, turklāt šai pārtapšanai izmantojot minimālus līdzekļus. Tā, lai Zelezņevs pārtaptu rūpju un ikdienas nomāktā divu bērnu mātē, viņam pietiek vien ar matu lentu. Tikām Alise Dzene sevī iemieso gan ekscentrisku Dieviešu kursu (tie gan patiesībā neesot kursi, bet kas par to) vadītāju, gan zīlnieci, gan viduslaiku latviešu meiteni, kurai palikusi stāvoklī no vācu mūka, gan Almas māti, gan ko tik vēl nē. Un absolūti neprasās pēc vairāk aktieriem, ar dažādu palīglīdzekļu palīdzību izrāde iegūst arī pavisam spocīgus un sirreālus vaibstus (man vislabāk patika aina ar ēnu teātra elementiem), izrādes darbībai risinoties ne tikai šeit un tagad, bet arī dažādos laikos pagātnē. Izrāde kļūst par labu placdarmu, lai aktieri demonstrētu plašu spektru, atveidojot atšķirīgus tēlus dažādās tehnikās. Gluži skaļi smieties man izrādes laikā neprasījās, bet bija izklaidējoši un izrādes ilgums tuvu divām stundām šķita daudz īsāks, nekā tas bija patiesībā. Proti, izrāde ritēja ļoti raiti. Par vienu no izcilākajām teātra pieredzēm šogad es to gan nenosauktu, bet noteikti izrāde, kuru varu ieteikt noskatīties - kaut kādas mega atklāsmes tā nesniegs, bet labs izklaidējošs materiāls. Par ko gan škrobe - šajā sniegainajā dienā nebija iespējas vakarā novērot mājās atgriezušos Alises Dzenes velosipēdu, lai varētu paust pārsteigumu, ka raganas pārvietojas ar no slotām atšķirīgiem transporta līdzekļiem, iespējams, ka šajā reizē viņa ar riteni uz izrādi nebija devusies (es gan, protams). Toties man šī teātra apmeklējuma unikālais elements - pirms teātra iegriezos veikalā un nopirku pudeli vīna (kā nekā, pēc izrādes beigām būtu sen pāri astoņiem), un tad nu uz teātri devos ar vīna pudeli mēteļa kabatā, satraukdamies gan par slidenajām ielām, gan par to, ka būtu ļoti neveikli, ja kāds teātra garderobē nejauši nomestu zemē manu mēteli. Tad būtu padevies īsta raganu sabata cienīgs efekts.
2025-12-29
comments powered by Disqus