Kazhes pierakstu burtnīca

Kvadrifrona jaunākā izrāde "Zvēri ir nemierīgi" risinās Rīgas cirka ziloņu staļļa telpās, šķiet, pirmo reizi vēsturē šai telpai gūstot šādu pielietojuma veidu. Manā pieredzē unikāli bija arī tas, ka izrādē piedalās stīgu kvartets, spēlējot mūziku, kas lielu izrādes daļu ir tās dinamiskākais elements. Tomēr par spīti ļoti baudāmajam muzikālajam saturam, es nevarētu teikt, ka šī izrāde uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

Sākotnējais iespaids par "Kvadrifronu" kā patstāvīgu teātri man bija tāds, ka šo jauno aktieru veikumiem ir viena kopīga iezīme - ļoti nenopietnā veidā runāt par nopietnām problēmām. Vai - alternatīvais variants - tikpat nenopietnā veidā runāt par nenopietnām problēmām. Taču "Zvēri ir nemierīgi" nekādi nav saucami par nenopietnu izrādi. Tās nopietnību veido kas vairāk kā vienkārši apstāklis, ka tai ir viesrežisors no Brēmenes teātra. Nē, būtiskākais te ir tas, ka šī pārmaiņas pēc nav izrāde, ar kuru "Kvadrifrons" mēģina piesaistīt jauniešu auditoriju, kas parasti uz teātriem neiet, tādā veidā, lai skatītājiem būtu interesanti, bet gan šis ir iestudējums ar pretenzijām uz augsto mākslu.

Kaut kad nesen klausījos interviju ar "Kvadrifrona" cilvēkiem par viņu izrādi bērniem "Perturbons", kur viņi apgalvoja, ka ar skatītāju-bērnu vissvarīgākais ir visu laiku noturēt viņā interesi, jo bērni nemēdz liekuļot, bet savu nepatiku izrāda uzreiz. Kas attiecas uz noturēšanas interesi, ar to šajā izrādē bija slikti - pārāk maz teksta, pārāk daudz simbolisma un mākslinieciskuma, kā visa rezultātā liela daļa publikas vismaz mūsu apmeklējuma reizē (un tā bija pirmizrāde!) pamatīgi snauduļojot. Vērts arī pieminēt, ka apstākļi nemaz nebija radīti, mudinot cilvēkus uz gulēšanu - šaubos, ka jebkad man iepriekš bija gadījies skatīties teātri, sēžot uz tik neērta ķebļa. Bet ja uz skatuves dzīvības ir tik maz, un vēl ir liels risks, ka no tavas sēdvietas lielu daļu jau tāpat tik minimālās darbības tur nemaz neredzēsi, tad gribot negribot plakstiņi kļūst smagi.

Par ko ir šis stāsts? Izrādes galvenais varonis (Āris Matesovičs), lai arī pilnā vārdā saukts netiek, ir izcilais krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs. Nupat kāds viņa skaņdarbs ir kritis nežēlastībā no PSRS vareno puses, jo uz tā izpildījumu ir bijis ieradies pats Staļins, un viņam redzētais nav paticis. Zinot to, kādas "demokrātijas" formas valdīja Staļina laikmeta padomju savienībā, nav brīnums, ka tagad Šostakovičs ar bažām skaita sekundes un gaida brīdi, kad viņam atnāks pakaļ. Faktiski nekā īsti cita te nav - vēl ir mazliet mijiedarbības starp Āri Matesoviču un divām buto dejotājām, kas arī piedalās šajā izrādē, bet tajā simbolisms dominē pār saturu, līdz ar to jāsaka - reālas runāšanas izrādes astoņdesmit minūšu garumā ir maksimums 20 minūšu. Pārējo tās daļu tu vai nu klausies mūziku, vai domā varonim līdzi.

Vispār jau izrādē bija lietas, kas patika - mūzika, gaismas, lai arī ne gluži skaidri ietverts sižetā, bet abu dejotāju klātbūtne tai nāca par labu, tomēr droši varu teikt - ja man izrādē ir garlaicīgi, es nevaru teikt, ka man tā ir patikusi. Un šajā reizē šī problēma bija diezgan izteikta. Es nesaku, ka Āris Matesovičs vienatnē nevarētu pacelt izrādi, bet materiāls šoreiz viņam nebija par labu. Es varbūt gluži nenožēloju, ka biju šo izrādi noskatīties, bet līdz sajūsmai tur bija ļoti, ļoti tālu. Kā teikt - es saprotu izrādes domu, tās dramatisko risinājumu, bet tik ilgi, kamēr man izrādes laikā ir jācīnās ar miegu un pēc tam jāmēģina saprast, ko es domāju par uz skatuves rādīto, es nevaru to saukt par izcilu izrādi. Katrā ziņā uz papīra šī izrāde man šķita ļoti saistoša, bet klātienē tā uz sevi liktās cerības attaisnoja par ne vairāk kā 25 procentiem. Līdz ar to gribu teikt - "Kvadrifrons" noteikti var labāk!