Inišmoras leitnants
Lai cik arī man nebūtu sāpīgi to sev atzīt, bet man ir apnikusi Martina Makdonas daiļrade. Šo dramaturgu, kas ir arī režisors, es iemīlēju pirms daudziem gadiem ar "In Bruges", un arī citi viņa darbi - lielākoties brutāli un asiņaini, bet ar savdabīgu īru humora izjūtu man allaž labi gāja pie sirds. Bet nule, noskatījies atjaunoto "Inišmoras leitnanta" iestudējumu Valmieras vasaras teātra festivālā, jūtos atēdies. Un tā nav ne režisora, ne aktieru vaina, gluži vienkārši man pietiek Makdonas tekstu un situāciju.
Pašai par sevi lugai nav ne vainas - tas ir melna un asiņaina humora gabals, kas vēsta par notikumiem kādā Īrijas miestā pagājušā gadsimta nogalē, kur sākotnēji neskaidros apstākļos ir nogalināts melns runcis vārdā Tomass, un viņa nāve iegriež likteņa dzirnas, no kurām daudziem nebūs lemts izsprukt. Redzi, kur tas joks - Tomasiņš bija vienīgais draugs un mīlestības objekts pshipātam Padrikam, kurš, savukārt, ir tik traks un brutāls, ka pat Īru republikāņu armija atzina, ka viņiem ar šādu tipu nav pa ceļam. Padriks bez mazākajiem sirdsēstiem uzspridzinās kādu burgeru ēstuvi vai nomauks nagus un amputēs krūtsgalus marihuānas tirgotājam, bet lai kāds tikai pamēģina pieskarties viņa mīļajam kaķītim! Un, kā izrādās šajā izrādē, Padriks nav tāds vienīgais radikāli noskaņoto īru vidū - rokas pacelšana pret zvēriņu, tas ir kaut kas nežēlīgs un nepieņemams (izņemot, ja tu pavisam aizej sviestā, kā tas, Padrikam, protams, var atgadīties). Iesaistīto personāžu vidū ir Padrika tēvs (pret kuru Padrikam nav nekādu jūtu), vietējie ciema jaunieši - brālis un māsa, kur puisi apsūdz kaķa nonāvēšanā, bet meitene ir iemīlējusies Padrikā un arī vēlas nogalināt cilvēkus, gluži kā staltais Inišmoras leitnants, un daži biedri no Padrika pārstāvētās īru teroristu šķeltnieku grupas, kuri nez kādēļ nav apmierināti ar dažiem viņa izgājieniem, tai skaitā attiecībā pret nevainīgo marihuānas tirgotāju.
Zinu, ka šo izrādi paredzēts turpmāk rādīt arī iekštelpās, bet tā īsti nezinu, kā tā varētu izskatīties, ienesta iekšā no pļaviņas iepretim teātrim. Tik ļoti piešļakstīt zāli ar viltus asinīm (šķiet, uz biešu bāzes) diez vai teātrī būs iespējams, arī lapseņu tur nebūs, nemaz nerunājot par nepatīkamo smārdu, kas tevi pārņem vēl pirms izrādes sākuma - kā nekā izrāde spēlēta jau vairākkārt, zāle "uz skatuves" ar asinīm piesūkusies, un droši vien arī aktieriem nav viegli. Mārtina Makdonas humors nav no tiem smalkajiem, bet par to man pat nekādu sūdzību nav - neesmu jau es nekāda sniegpārsliņa, lai sūdzētos par pārāk vulgāriem jokiem. Kā jau mēģinu šo izteikt - problēma nav konkrētajā izrādē, bet tajā, ka visi Makdonas darbi ir tādi. Jā, patiesībā šis ir viens no viņa agrīnajiem darbiem, līdz ar to es it kā neesmu tiesīgs sūdzēties par to, ka viņš atkārtojas, bet - ja es šo izrādi skatos 2025. gadā, tad man mazāk rūp lugas vecums, bet vairāk tas, ka šis viss jau principā ir redzēts. Jā, ar citiem personāžu vārdiem un drusku citās situācijās, bet tur nav nekā jauna.
Un tas viss - ņemot vērā, ka man ļoti patika tas, kā Aksels Aizkalns spēlēja Padriku - viņš ir lieliski piemērots aktieris tādu traku tipāžu atveidošanai, arī mijiedarbība starp viņu un Klintas Reinholdas meiteni, kuras vārdu es nespēju iegaumēt (arī Padrikam ar to negāja viegli) - forša. Un man patika, kā izrādē bija atveidoti kaķi. Intermedijas starp ainām, lai arī vulgāras, man tīri labi gāja pie sirds. Un, ja tā padomā, man pat izrāde kā tāda patika tīri ok. Proti, lai arī es to, piemēram, nerekomendētu skatīties savai māsai, kurai nepatīk izgājieni ar kaķu slepkavībām (droši vien arī izšautās govju acis viņa augstu nevērtētu), man šis iestudējums drīzāk šķita labs, nevis slikts. Sāpes nav par to, bet gan par to, ka ne tik sen es Makdonu būtu saucis par vienu no manis iecienītākajiem mūsdienu autoriem (un patiesībā viņa jaunāko filmu joprojām gaidu, jo tur piedalīsies Toms Veitss), taču tagad mīlestība pret viņu ir galā, un par to man skumjas. Protams, ne tik lielas kā Padrikam.
Pašai par sevi lugai nav ne vainas - tas ir melna un asiņaina humora gabals, kas vēsta par notikumiem kādā Īrijas miestā pagājušā gadsimta nogalē, kur sākotnēji neskaidros apstākļos ir nogalināts melns runcis vārdā Tomass, un viņa nāve iegriež likteņa dzirnas, no kurām daudziem nebūs lemts izsprukt. Redzi, kur tas joks - Tomasiņš bija vienīgais draugs un mīlestības objekts pshipātam Padrikam, kurš, savukārt, ir tik traks un brutāls, ka pat Īru republikāņu armija atzina, ka viņiem ar šādu tipu nav pa ceļam. Padriks bez mazākajiem sirdsēstiem uzspridzinās kādu burgeru ēstuvi vai nomauks nagus un amputēs krūtsgalus marihuānas tirgotājam, bet lai kāds tikai pamēģina pieskarties viņa mīļajam kaķītim! Un, kā izrādās šajā izrādē, Padriks nav tāds vienīgais radikāli noskaņoto īru vidū - rokas pacelšana pret zvēriņu, tas ir kaut kas nežēlīgs un nepieņemams (izņemot, ja tu pavisam aizej sviestā, kā tas, Padrikam, protams, var atgadīties). Iesaistīto personāžu vidū ir Padrika tēvs (pret kuru Padrikam nav nekādu jūtu), vietējie ciema jaunieši - brālis un māsa, kur puisi apsūdz kaķa nonāvēšanā, bet meitene ir iemīlējusies Padrikā un arī vēlas nogalināt cilvēkus, gluži kā staltais Inišmoras leitnants, un daži biedri no Padrika pārstāvētās īru teroristu šķeltnieku grupas, kuri nez kādēļ nav apmierināti ar dažiem viņa izgājieniem, tai skaitā attiecībā pret nevainīgo marihuānas tirgotāju.
Zinu, ka šo izrādi paredzēts turpmāk rādīt arī iekštelpās, bet tā īsti nezinu, kā tā varētu izskatīties, ienesta iekšā no pļaviņas iepretim teātrim. Tik ļoti piešļakstīt zāli ar viltus asinīm (šķiet, uz biešu bāzes) diez vai teātrī būs iespējams, arī lapseņu tur nebūs, nemaz nerunājot par nepatīkamo smārdu, kas tevi pārņem vēl pirms izrādes sākuma - kā nekā izrāde spēlēta jau vairākkārt, zāle "uz skatuves" ar asinīm piesūkusies, un droši vien arī aktieriem nav viegli. Mārtina Makdonas humors nav no tiem smalkajiem, bet par to man pat nekādu sūdzību nav - neesmu jau es nekāda sniegpārsliņa, lai sūdzētos par pārāk vulgāriem jokiem. Kā jau mēģinu šo izteikt - problēma nav konkrētajā izrādē, bet tajā, ka visi Makdonas darbi ir tādi. Jā, patiesībā šis ir viens no viņa agrīnajiem darbiem, līdz ar to es it kā neesmu tiesīgs sūdzēties par to, ka viņš atkārtojas, bet - ja es šo izrādi skatos 2025. gadā, tad man mazāk rūp lugas vecums, bet vairāk tas, ka šis viss jau principā ir redzēts. Jā, ar citiem personāžu vārdiem un drusku citās situācijās, bet tur nav nekā jauna.
Un tas viss - ņemot vērā, ka man ļoti patika tas, kā Aksels Aizkalns spēlēja Padriku - viņš ir lieliski piemērots aktieris tādu traku tipāžu atveidošanai, arī mijiedarbība starp viņu un Klintas Reinholdas meiteni, kuras vārdu es nespēju iegaumēt (arī Padrikam ar to negāja viegli) - forša. Un man patika, kā izrādē bija atveidoti kaķi. Intermedijas starp ainām, lai arī vulgāras, man tīri labi gāja pie sirds. Un, ja tā padomā, man pat izrāde kā tāda patika tīri ok. Proti, lai arī es to, piemēram, nerekomendētu skatīties savai māsai, kurai nepatīk izgājieni ar kaķu slepkavībām (droši vien arī izšautās govju acis viņa augstu nevērtētu), man šis iestudējums drīzāk šķita labs, nevis slikts. Sāpes nav par to, bet gan par to, ka ne tik sen es Makdonu būtu saucis par vienu no manis iecienītākajiem mūsdienu autoriem (un patiesībā viņa jaunāko filmu joprojām gaidu, jo tur piedalīsies Toms Veitss), taču tagad mīlestība pret viņu ir galā, un par to man skumjas. Protams, ne tik lielas kā Padrikam.
2025-08-03
comments powered by Disqus