Jelgava 94
Jau ceturto reizi patērēju "Jelgavu 94". Pirmā bija, protams, grāmata. Tad - amatierteātra izrāde "Jelgavā". Tad - filma. Un visubeidzot - Leļļu teātra izrāde. Vai būs šīs grāmatas iespaidota floristikas izstāde un sieviešu stendaps, to rādīs laiks.
Veidi, kā tuvoties romānam, protams, ir dažādi. Toreiz teātris Jelgavā uzsvaru lika uz to, cik patiesībā smieklīgi un niecīgi bija visi tie dramatiskie piedzīvojumi, kas četrpadsmitgadīgajam Jānim bija visa dzīve. Filmā varonis bija mazāk tizls, un, salīdzinoši ar romānu, neproporcionāli lielu lomu ieguva romantiskā sižeta līnija - turklāt nevis mīlestība starp Jāni un blekmetālu, bet gan mīlestība (kura gan līdz galam, protams, neizveidojās) starp Jāni un Kristīni, kura grāmatā ir Milēdija, taču romānā viņa ir kaut kādā mērā katalizators Jāņa pārtapšanā par savu versiju 2.0, bet noteikti ne tik centrāls personāžs, lai būtu ceturtais uzvārds titros. Visubeidzot, Leļļu teātra izrādē dramatizējuma autore Krista Burāne priekšplānā izvirza to, kas lielā mērā bija paša romāna katalizators - proti, mūziku. Tiesa, tā arī nesniedzot atbildi - vai patvērums, ko Jānis rod vispirms grandžā, bet pēc tam - metālā - ir nozīmīga daļa no viņa būtības, vai arī tikai veids vismaz kaut kur iederēties, kaut kur būt pieņemtam un gandrīz saprastam. Kas pusaudžu gados arī ir viens no būtiskākajiem dzīves vadmotīviem - varbūt pat svarīgāks par hormonu plosīšanos. Līdz ar to ir saprotama izvēle aktierus galvas ietērpt papīra maisos ar izteiksmīgām, bet statiskām sejām. Kāds no varoņiem izskatās pēc Butthead, kas arī nācis no tiem pašiem deviņdesmitajiem gadiem kā Jānis, citas sejas, iespējams, ir oriģinālas, iespējams, nav - nav tā, ka es būtu tik liels animācijas pārzinātājs, lai visus atpazītu (izņemot, ka Jāņa tētis ir King of the Hill galvenais varonis). Tas izrādi dara līdzīgu komiksam, ko pastiprina arī teksta burbuļu veidā parādītus ainu nosaukumus.
Jāatzīst, ka man bija sajūta, ka no romāna Krista Burāne ir paturējusi ļoti maz, bet tā gluži nav - teksti ir Joņeva, tikai to daudzums nav liels, jo lielā mērā šī izrāde ir mūzikls, kas stāstam par mūziku šķiet saprotami. Izrāde noteikti necenšas kļūt par romāna "Jelgava 94" spilgtāko epizožu apkopojumu - te nav stāsta par mammas treknajām pankūkām un to kādu laiku darbojošos aizsardzību pret alkohola iedarbību uz organismu, ne pirmās vizītes kasešu Biržā Rīgā, ne stāsta par Pēteri Kvetkovski un poda labošanu (iedomātu vai reālu). Interesanti, ka kopš pirmizrādes, spriežot pēc bildēm, izrāde ir piedzīvojusi zināmas transformācijas tajā, kā darbojas tās galvenais varonis. Vismaz visās bildēs Jāņa atveidotājs Matīs Millers nēsā Jāņa masku, kamēr tagad Millers lielākoties sēž uz paaugstinājuma kopā ar grupu, bet maska ir galvā citam aktierim - un man pat nav skaidrs, kas īsti tas ir, aktieru sarakstā ir pieci vīrieši. Trīs no viņiem (Rūdolfs Apse, Anrijs Sirmais un Rihards Zelezņevs) ir grupa, Matīss Millers ir drīzāk viedais Jānis, vērotājs, savukārt Miķelis Žideļūns ir viens no aktieru ansambļa, kas atkarībā no situācijas var būt tas, kas nepieciešams. Līdz ar to paliek jautājums, līdzīgi kā klasiskajā Kerola Rīda filmā: "Kas ir sestais vīrietis?" Protams, varētu mēģināt pa saviem kanāliem noskaidrot, bet varbūt to nav paredzēts zināt (kas zina, varbūt tas ir viens no Pārlielupes cietuma bēgļiem).
Noteikti vērts dokumentēt izrādes iekārtojumu - skatuve ir vertikāli sadalīta divās daļās. Lejā risinās cilvēku dzīve, skarbā deviņdesmito gadu Jelgavas realitāte, kamēr augšējā daļā mīt dievi - mūziķi, kuriem Jānis, protams, grib līdzināties, un tas ir tikai atbilstoši, ka līdzīgi kā pats Jānis ir "metalo viltis", arī šie skarbie čaļi ar garajiem matiem patiesībā ir rātni Leļļu teātra aktieri, nevis rūdīti metālisti, kuri visticamāk nespētu katru reizi ierasties uz izrādi, jo metālistam konkrētā dienā var būt svarīgāki uzdevumi, nekā atrasties uz Leļļu teātra skatuves. Šī divstāvu telpa pirmajā cēlienā ir šaura, varoņiem esot (lielākoties) ierobežotiem skolas solu pasaulē, tā gaitā baltajai sienai iegūstot Kurta Kobeina vaibstus, kas cēliena beigās tiek izlauztas, salīdzinoši rāmajiem grandža puikām pārtopot par "īstiem" metālistiem, kuri māk pēc pāris akordiem atšķirt "Cannibal Corpse" no "Morbid Angel". Tiesa, vismaz izrādes kontekstā rodas sajūta, ka Jānis šajā pasaulē tiešām ir viltvārdis, kurš kā labs skolnieks ir apguvis visu teoriju, bet metāla dziļākā būtība (ja tāda vispār pastāv) viņam paliek neaizsniedzama, un tā arī ir Jāņa traģēdija un nepieciešamā mācība, ko gūt izrādes gaitā, vai varbūt pat ārpus tās robežām: saprast, vai tevī vispār kaut kas pastāv ārpus tava viltvārža sindroma.
Te noteikti vērts piebilst, ka tiešos vārdos izrāde šo nepasaka, kā jau teikts - primāri tā ir muzikāla izrāde, kurā ir daudz dziesmu un to fragmentu, gan klasiski skaņdarbi no 1994. un tam pietuvinātajiem gadiem, gan Jēkaba Nīmaņa oriģinālkompozīcijas ar Kirila Ēča vārdiem. Uz jautājumu - cik svarīgi ir būt lasījušam grāmatu, lai saprastu izrādi, man atbildes nav. No vienas puses, izrādē personāži (neskaitot Milēdiju) ienāk bez jebkāda ievada un paskaidrojuma, no otras puses - nav jau arī tā, ka tev būtu nepieciešams Zombja backstory, lai tu varētu saprast šo stāstu. Kas gan šķiet droši - lai arī oficiāli izrādes mērķauditorija ir jaunieši, liela daļa tās atsauču ir paredzētas Joņeva vienaudžiem, nevis mūsdienu tīņiem. Ok, es pieņemu, ka Kurta Kobeina vārds joprojām ir gana labi zināms, bet to, cik nozīmīga katras nedēļas sastāvdaļa bija RBS TV topa gaidīšana un skatīšanās - tas ir gadījums, ko klikšķu portāli raksturotu ar vārdiem "tikai deviņdesmito gadu tīņi šo sapratīs". Un, tā kā es esmu attiecīgās paaudzes pārstāvis, šo novērtēju, ieskaitot atsauci uz "Take That" un "Back for Good" (skat., kā šo dziesmu pēc solo karjeras uzsākšanas izpildīja Robijs Viljamss). Toties ne tikai deviņdesmito gadu jaunieši zinās, kā tas ir - kad tu esi rudimentāri apguvis kaut kādus akordus uz ģitāras un mēģini draugiem parādīt, ka tu tagad māki spēlēt, bet, kamēr tu nepasaki tiešā tekstā, neviens izpildīto dziesmu atpazīt nespēj. Šajos jautājumos diez vai kaut kas baigi mainās līdz ar paaudzēm.
Nobeigumā: izrādes apmeklējums sanāca dīvains, jo Marina pāris dienas pirms gājiena uz teātri saslima, līdz ar to uz "Jelgavu 94" gāju ar savu tēti, kurš jau nekādi nav tās mērķauditorija (skatītāju vidū dominēja skolēni), bet tētim izrāde itin labi patika, lai arī esmu drošs, ka viņam ir dziļi vienalga, kāpēc Kurts nošāvās (ja izrāde būtu par Džona Lenona nāvi, tā daudz vairāk būtu viņa tēma). Un man pašam arī izrāde patika - ne tādā mērā, ka es to pasludinātu par līdzvērtīgu notikumu Latvijas teātrī, par kādu kļuva romāns latviešu literatūrā, bet noteikti varu teikt - ja tev ir kaut nedaudz vēlmes vēl kādu reizi saskarties ar leģendārāko Latvijas metāla grupu "Perdelterrier", šī ir tava iespēja!
Veidi, kā tuvoties romānam, protams, ir dažādi. Toreiz teātris Jelgavā uzsvaru lika uz to, cik patiesībā smieklīgi un niecīgi bija visi tie dramatiskie piedzīvojumi, kas četrpadsmitgadīgajam Jānim bija visa dzīve. Filmā varonis bija mazāk tizls, un, salīdzinoši ar romānu, neproporcionāli lielu lomu ieguva romantiskā sižeta līnija - turklāt nevis mīlestība starp Jāni un blekmetālu, bet gan mīlestība (kura gan līdz galam, protams, neizveidojās) starp Jāni un Kristīni, kura grāmatā ir Milēdija, taču romānā viņa ir kaut kādā mērā katalizators Jāņa pārtapšanā par savu versiju 2.0, bet noteikti ne tik centrāls personāžs, lai būtu ceturtais uzvārds titros. Visubeidzot, Leļļu teātra izrādē dramatizējuma autore Krista Burāne priekšplānā izvirza to, kas lielā mērā bija paša romāna katalizators - proti, mūziku. Tiesa, tā arī nesniedzot atbildi - vai patvērums, ko Jānis rod vispirms grandžā, bet pēc tam - metālā - ir nozīmīga daļa no viņa būtības, vai arī tikai veids vismaz kaut kur iederēties, kaut kur būt pieņemtam un gandrīz saprastam. Kas pusaudžu gados arī ir viens no būtiskākajiem dzīves vadmotīviem - varbūt pat svarīgāks par hormonu plosīšanos. Līdz ar to ir saprotama izvēle aktierus galvas ietērpt papīra maisos ar izteiksmīgām, bet statiskām sejām. Kāds no varoņiem izskatās pēc Butthead, kas arī nācis no tiem pašiem deviņdesmitajiem gadiem kā Jānis, citas sejas, iespējams, ir oriģinālas, iespējams, nav - nav tā, ka es būtu tik liels animācijas pārzinātājs, lai visus atpazītu (izņemot, ka Jāņa tētis ir King of the Hill galvenais varonis). Tas izrādi dara līdzīgu komiksam, ko pastiprina arī teksta burbuļu veidā parādītus ainu nosaukumus.
Jāatzīst, ka man bija sajūta, ka no romāna Krista Burāne ir paturējusi ļoti maz, bet tā gluži nav - teksti ir Joņeva, tikai to daudzums nav liels, jo lielā mērā šī izrāde ir mūzikls, kas stāstam par mūziku šķiet saprotami. Izrāde noteikti necenšas kļūt par romāna "Jelgava 94" spilgtāko epizožu apkopojumu - te nav stāsta par mammas treknajām pankūkām un to kādu laiku darbojošos aizsardzību pret alkohola iedarbību uz organismu, ne pirmās vizītes kasešu Biržā Rīgā, ne stāsta par Pēteri Kvetkovski un poda labošanu (iedomātu vai reālu). Interesanti, ka kopš pirmizrādes, spriežot pēc bildēm, izrāde ir piedzīvojusi zināmas transformācijas tajā, kā darbojas tās galvenais varonis. Vismaz visās bildēs Jāņa atveidotājs Matīs Millers nēsā Jāņa masku, kamēr tagad Millers lielākoties sēž uz paaugstinājuma kopā ar grupu, bet maska ir galvā citam aktierim - un man pat nav skaidrs, kas īsti tas ir, aktieru sarakstā ir pieci vīrieši. Trīs no viņiem (Rūdolfs Apse, Anrijs Sirmais un Rihards Zelezņevs) ir grupa, Matīss Millers ir drīzāk viedais Jānis, vērotājs, savukārt Miķelis Žideļūns ir viens no aktieru ansambļa, kas atkarībā no situācijas var būt tas, kas nepieciešams. Līdz ar to paliek jautājums, līdzīgi kā klasiskajā Kerola Rīda filmā: "Kas ir sestais vīrietis?" Protams, varētu mēģināt pa saviem kanāliem noskaidrot, bet varbūt to nav paredzēts zināt (kas zina, varbūt tas ir viens no Pārlielupes cietuma bēgļiem).
Noteikti vērts dokumentēt izrādes iekārtojumu - skatuve ir vertikāli sadalīta divās daļās. Lejā risinās cilvēku dzīve, skarbā deviņdesmito gadu Jelgavas realitāte, kamēr augšējā daļā mīt dievi - mūziķi, kuriem Jānis, protams, grib līdzināties, un tas ir tikai atbilstoši, ka līdzīgi kā pats Jānis ir "metalo viltis", arī šie skarbie čaļi ar garajiem matiem patiesībā ir rātni Leļļu teātra aktieri, nevis rūdīti metālisti, kuri visticamāk nespētu katru reizi ierasties uz izrādi, jo metālistam konkrētā dienā var būt svarīgāki uzdevumi, nekā atrasties uz Leļļu teātra skatuves. Šī divstāvu telpa pirmajā cēlienā ir šaura, varoņiem esot (lielākoties) ierobežotiem skolas solu pasaulē, tā gaitā baltajai sienai iegūstot Kurta Kobeina vaibstus, kas cēliena beigās tiek izlauztas, salīdzinoši rāmajiem grandža puikām pārtopot par "īstiem" metālistiem, kuri māk pēc pāris akordiem atšķirt "Cannibal Corpse" no "Morbid Angel". Tiesa, vismaz izrādes kontekstā rodas sajūta, ka Jānis šajā pasaulē tiešām ir viltvārdis, kurš kā labs skolnieks ir apguvis visu teoriju, bet metāla dziļākā būtība (ja tāda vispār pastāv) viņam paliek neaizsniedzama, un tā arī ir Jāņa traģēdija un nepieciešamā mācība, ko gūt izrādes gaitā, vai varbūt pat ārpus tās robežām: saprast, vai tevī vispār kaut kas pastāv ārpus tava viltvārža sindroma.
Te noteikti vērts piebilst, ka tiešos vārdos izrāde šo nepasaka, kā jau teikts - primāri tā ir muzikāla izrāde, kurā ir daudz dziesmu un to fragmentu, gan klasiski skaņdarbi no 1994. un tam pietuvinātajiem gadiem, gan Jēkaba Nīmaņa oriģinālkompozīcijas ar Kirila Ēča vārdiem. Uz jautājumu - cik svarīgi ir būt lasījušam grāmatu, lai saprastu izrādi, man atbildes nav. No vienas puses, izrādē personāži (neskaitot Milēdiju) ienāk bez jebkāda ievada un paskaidrojuma, no otras puses - nav jau arī tā, ka tev būtu nepieciešams Zombja backstory, lai tu varētu saprast šo stāstu. Kas gan šķiet droši - lai arī oficiāli izrādes mērķauditorija ir jaunieši, liela daļa tās atsauču ir paredzētas Joņeva vienaudžiem, nevis mūsdienu tīņiem. Ok, es pieņemu, ka Kurta Kobeina vārds joprojām ir gana labi zināms, bet to, cik nozīmīga katras nedēļas sastāvdaļa bija RBS TV topa gaidīšana un skatīšanās - tas ir gadījums, ko klikšķu portāli raksturotu ar vārdiem "tikai deviņdesmito gadu tīņi šo sapratīs". Un, tā kā es esmu attiecīgās paaudzes pārstāvis, šo novērtēju, ieskaitot atsauci uz "Take That" un "Back for Good" (skat., kā šo dziesmu pēc solo karjeras uzsākšanas izpildīja Robijs Viljamss). Toties ne tikai deviņdesmito gadu jaunieši zinās, kā tas ir - kad tu esi rudimentāri apguvis kaut kādus akordus uz ģitāras un mēģini draugiem parādīt, ka tu tagad māki spēlēt, bet, kamēr tu nepasaki tiešā tekstā, neviens izpildīto dziesmu atpazīt nespēj. Šajos jautājumos diez vai kaut kas baigi mainās līdz ar paaudzēm.
Nobeigumā: izrādes apmeklējums sanāca dīvains, jo Marina pāris dienas pirms gājiena uz teātri saslima, līdz ar to uz "Jelgavu 94" gāju ar savu tēti, kurš jau nekādi nav tās mērķauditorija (skatītāju vidū dominēja skolēni), bet tētim izrāde itin labi patika, lai arī esmu drošs, ka viņam ir dziļi vienalga, kāpēc Kurts nošāvās (ja izrāde būtu par Džona Lenona nāvi, tā daudz vairāk būtu viņa tēma). Un man pašam arī izrāde patika - ne tādā mērā, ka es to pasludinātu par līdzvērtīgu notikumu Latvijas teātrī, par kādu kļuva romāns latviešu literatūrā, bet noteikti varu teikt - ja tev ir kaut nedaudz vēlmes vēl kādu reizi saskarties ar leģendārāko Latvijas metāla grupu "Perdelterrier", šī ir tava iespēja!
2024-10-27
comments powered by Disqus