Kalendārs mani sauc
Tā ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Andra Kalnozola (vārda diena 30. novembrī) romānu "Kalendārs mani sauc", un arī izrādi nekādi nevar teikt, ka noskatījos super operatīvi - gandrīz trīs gadus pēc tās pirmizrādes. Tiesa, ar Valmieras teātra izrādēm mums vispār pēdējā laikā neiet viegli - biļetes uz tām parasti ir izpārdotas, un arī aizbraukt darba dienas vakarā uz Valmieru tomēr ir grūtāk nekā, piemēram, aiziet līdz "Dirty Deal Teatro". Nekas, toties mans tētis šo izrādi noskatījās jau otro reizi - Marina bija apslimusi, piedāvāju viņas vietā aiziet tētim, un teātrī viņš secināja, ka vispār ir izrādi jau redzējis (un, šķiet, pat grāmatu lasījis).
Izrādi skatījos ne gluži autentiskā vidē - bijušās Tabakas fabrikas telpās, nevis Valmierā, taču tās dekorāciju un skatuves iekārtojuma apjoms ir gana neliels, lai nebūtu sevišķa pamata uzskatīt, ka mājās tā izskatītos citādāk. Stāsts ir par kādu vīrieti vārdā Oskars(vārda diena 14. jūlijā), kuram, kā viņš pats atzīst, ir slikti ar nerviem, faktiski - viņam ir kāds no sindromiem, bet diez vai ir vērts iedziļināties medicīniskajās detaļās. Oskaram klājas grūti ar cilvēcisku kontaktu veidošanu, izņemot ar ļoti veciem cilvēkiem un bērniem. Taču mazpilsētā, kurā viņš dzīvo, Oskars ir itin labi ieredzēts, un pāris reizes pat kļūst par vietējas nozīmes slavenību. Tas gan viņam ne visai patīk, jo Oskars slikti tiek galā ar spriedzes situācijām. Un vēl - viņš ir iemācījies no galvas visu vārda dienu kalendāru, lai citu starpā zinātu arī kādas skaistas meitenes vārdu - bet viņš nekādi nedrīkst zināt, kurš no tiem ir īstais. Vispār jau vārda dienu kalendāra zināšana nav nekas tik ļoti unikāls - vismaz divi šādi personāži man ir zināmi. Viens no viņiem ir pasākumu vadītājs un vismaz mūsu mājsaimniecībā viņu pierasts dēvēt par Misteru Kalendāru, bet ir arī otrs - futbola fans vārdā Pēteris, kurš varētu būt tuvāks Kalnozola Oskaram - vīrs ar acīmredzamām mentālām īpatnībām. Oskars gan droši vien ir lādzīgāks.
Mārtiņa Eihes (vārda diena 10. novembrī) režisētajā izrādē galveno, Oskara, lomu atveido Ingus Kniploks (vārda diena 11. jūnijā), bet pa reizei viņam ar to "palīdz" arī citi aktieri. Iespējams, tālab, ka Oskars arī citādi dzīvē gluži bez palīdzības cauri netiek - kā jau cilvēks ar invaliditāti, viņš ir atkarīgs no apkārtējiem, un viņa mammai ir nopietnas bažas, kā gan Oskars dzīvos tālāk, kad viņas vairs nebūs.
Šī ir viena no tām reizēm, kad man īsti nav skaidrs - ko es vēlos pateikt par šo izrādi, jo man par to tā arī nav izveidojies skaidrs viedoklis. Vērot to bija interesanti, sižets un tēli uzrunāja (favorīts noteikti vecā atraitne, kas audzē kabačus), valoda dzīva un atraktīva. Bet - cik daudz manī palika pēc šīs izrādes, vai tai bija kāda īpaša pēcgarša? Nē, drīzāk nē. Jā, tā bija tikusi pie veselām piecām Spēlmaņu nakts nominācijām, turklāt vēl apbalvota kā labākā Mazās formas izrāde, bet - vai tā manī iekustināja kādas dvēseles stīgas? Manuprāt, nē. It kā - nekā, pret ko iebilst, nekādu pārmetumu no manas puses, bet gluži vienkārši - rezonēt nekas manī nesāka. Gadās arī tā. Raimonds, vārda diena 29. aprīlī.
Izrādi skatījos ne gluži autentiskā vidē - bijušās Tabakas fabrikas telpās, nevis Valmierā, taču tās dekorāciju un skatuves iekārtojuma apjoms ir gana neliels, lai nebūtu sevišķa pamata uzskatīt, ka mājās tā izskatītos citādāk. Stāsts ir par kādu vīrieti vārdā Oskars(vārda diena 14. jūlijā), kuram, kā viņš pats atzīst, ir slikti ar nerviem, faktiski - viņam ir kāds no sindromiem, bet diez vai ir vērts iedziļināties medicīniskajās detaļās. Oskaram klājas grūti ar cilvēcisku kontaktu veidošanu, izņemot ar ļoti veciem cilvēkiem un bērniem. Taču mazpilsētā, kurā viņš dzīvo, Oskars ir itin labi ieredzēts, un pāris reizes pat kļūst par vietējas nozīmes slavenību. Tas gan viņam ne visai patīk, jo Oskars slikti tiek galā ar spriedzes situācijām. Un vēl - viņš ir iemācījies no galvas visu vārda dienu kalendāru, lai citu starpā zinātu arī kādas skaistas meitenes vārdu - bet viņš nekādi nedrīkst zināt, kurš no tiem ir īstais. Vispār jau vārda dienu kalendāra zināšana nav nekas tik ļoti unikāls - vismaz divi šādi personāži man ir zināmi. Viens no viņiem ir pasākumu vadītājs un vismaz mūsu mājsaimniecībā viņu pierasts dēvēt par Misteru Kalendāru, bet ir arī otrs - futbola fans vārdā Pēteris, kurš varētu būt tuvāks Kalnozola Oskaram - vīrs ar acīmredzamām mentālām īpatnībām. Oskars gan droši vien ir lādzīgāks.
Mārtiņa Eihes (vārda diena 10. novembrī) režisētajā izrādē galveno, Oskara, lomu atveido Ingus Kniploks (vārda diena 11. jūnijā), bet pa reizei viņam ar to "palīdz" arī citi aktieri. Iespējams, tālab, ka Oskars arī citādi dzīvē gluži bez palīdzības cauri netiek - kā jau cilvēks ar invaliditāti, viņš ir atkarīgs no apkārtējiem, un viņa mammai ir nopietnas bažas, kā gan Oskars dzīvos tālāk, kad viņas vairs nebūs.
Šī ir viena no tām reizēm, kad man īsti nav skaidrs - ko es vēlos pateikt par šo izrādi, jo man par to tā arī nav izveidojies skaidrs viedoklis. Vērot to bija interesanti, sižets un tēli uzrunāja (favorīts noteikti vecā atraitne, kas audzē kabačus), valoda dzīva un atraktīva. Bet - cik daudz manī palika pēc šīs izrādes, vai tai bija kāda īpaša pēcgarša? Nē, drīzāk nē. Jā, tā bija tikusi pie veselām piecām Spēlmaņu nakts nominācijām, turklāt vēl apbalvota kā labākā Mazās formas izrāde, bet - vai tā manī iekustināja kādas dvēseles stīgas? Manuprāt, nē. It kā - nekā, pret ko iebilst, nekādu pārmetumu no manas puses, bet gluži vienkārši - rezonēt nekas manī nesāka. Gadās arī tā. Raimonds, vārda diena 29. aprīlī.
2025-01-29