Daiļā cūkkope
Ne visas grāmatas, kuras tulkoja padomju okupācijas laikos, bija draņķīgas. Un pat vēl vairāk - ne visas grāmatas, kuras uz latviešu valodu tulkoja ar krievu valodas starpniecību, bija draņķīgas. Tomēr somu rakstnieka Marti Larni romāns "Daiļā cūkkope" tāds nenoliedzami bija. Turpmākajās rindkopās - izvērstāk.
Kā var izlasīt Wikipedia, Marti Larni bija populārākais somu rakstnieks padomju okupētajās zemēs, pateicoties vienam citam savam romānam - "Ceturtais skriemelis: jeb blēdis pret paša gribu". Tajā Larni satirizējis sava laikmeta Amerikas sabiedrību un tās vērtības un jebkāda satīra par "pūstošajiem rietumiem" padomijā bija laipni gaidīta. Vai tas romāns ir labāks par "Daiļo cūkkopi", neņemos teikt, jo neesmu to lasījis un diezgan pārliecinoši varu apgalvot, ka arī nelasīšu. Man pilnībā pietiks ar "Daiļo cūkkopi", kurai ir arī apakšvirsraksts "Ekonomikas padomnieces Mildas Karlsones-Kananenas neviltotas atmiņas viņas pašas objektīvā skatījumā". Arī šī grāmata nodarbojas ar "atmaskošanu", taču šajā reizē vairāk no tās cieš pati autora dzimtene - Somija.
Te uzreiz jāpiebilst, ka neizslēdzu varbūtību, ka patiesībā šī grāmata ir drusku labāka, nekā mani iespaidi par to. Pirmkārt, divkārtējs tulkojums - tas noteikti neuzlabo teksta kvalitāti. Otrkārt, nevar izslēgt varbūtību, ka šo to jau pirmajā tulkošanas reizē padomju lasītāja vajadzībām šajā tekstā varēja piekoriģēt, lai "lasītājs saprastu". Protams, nevar izslēgt arī varbūtību, ka Larni patiešām rakstīja tieši tik slikti, kā tas šķiet šajā tulkojumā un ka Ziemas karu viņš dēvēja par "ziemas" karu - kas šķiet absolūta necieņa (patiesībā par kutelīgiem jautājumiem šajā grāmatā nav gandrīz nekā, līdz ar to - velns viņu zina, ko Larni tur patiešām bija rakstījis). Lai vai kā, lielākā grāmatas daļa risinās vēl pirms Otrā pasaules kara, un tā, atbilstoši apakšvirsrakstam, ir uzrakstīta kā kādas bagātas amerikāņu izcelmas somu uzņēmējas memuāri, kurā viņa apraksta gan attiecības starp sievietēm un vīriešiem (no šejienes vārds "cūkkope" - viņa kopj cūkas jeb vīriešus), gan to, kā Somijā notika uzņēmējdarbība gan laikā pirms kara, gan tā laikā, gan pēc. Satīra vispār nav tā lieta literatūrā, kas izcili noveco, bet šīs grāmatas gadījumā ar to viss šķiet īpaši bēdīgi, un skatījums uz Somijas vēsturi un tās ekonomisko izaugsmi laika gaitā te šķiet nācis no kādiem padomju propagandas materiāliem. Līdz ar to - nav ne smieklīgi, ne izzinoši.
Izņemot vienu epizodi, kura gan, atskatoties, šķiet amizanta. Galvenā varone ik pa brīdim paplašina savas uzņēmējdarbības robežas un kādā brīdī izlemj, ka vajadzēto no Somijas eksportēt kaut kādu koksnes izstrādājumus uz kādu Latiņamerikas valsti. Taču izrādās, ka tajā valstī nevajag ne malku, ne koka mēbeles un pat ne grāmatas, jo tur nav daudz lasītpratēju, līdz beigās viņa izlemj turp sūtīt sieviešu higiēnas preces (tolaik tur galvenā sastāvdaļa bija celuloze). Un šajā ultrareliģiskajā katoļu valstī šai produkcijai par galveno reklāmas stratēģiju kļūst publiski nosodījumi baznīcās ar tekstu: "Ir nepiedodams grēks pirkt šīs preces, kuras tagad katrā aptiekā tirgo zem letes". Un šis stāsts ir pasniegts tādā formā, ka lasītājam nolasās - patiesībā jau sievietēm šīs lietas nemaz nevajag, tā ir apmuļķošana (kas labi saskan ar realitāti, ka padomijā ar šādu preču pieejamību viss bija bezcerīgi slikti). Bet - ja šajā grāmatas nodaļā arī bija kaut kas nedaudz asprātīgs, kopumā grāmatā smieklīgu epizožu ir gaužām maz. Un, par spīti tam, ka ne tur lappušu daudz, ne grāmata ir lielā izmērā, izlasīt to bija grūts uzdevums, un nemaz nebija tā, ka katru brīvu brīdi gribēju pieķerties šim darbam. Drīzāk otrādi - ja arī saņēmos to lasīt, tad tikai ar domu - ātrāk pienāks beigas. Secinājums: tomēr jābūt piesardzīgam ar padomijā tulkoto literatūru, īpaši, ja autora vārds tev neko neizsaka.
Kā var izlasīt Wikipedia, Marti Larni bija populārākais somu rakstnieks padomju okupētajās zemēs, pateicoties vienam citam savam romānam - "Ceturtais skriemelis: jeb blēdis pret paša gribu". Tajā Larni satirizējis sava laikmeta Amerikas sabiedrību un tās vērtības un jebkāda satīra par "pūstošajiem rietumiem" padomijā bija laipni gaidīta. Vai tas romāns ir labāks par "Daiļo cūkkopi", neņemos teikt, jo neesmu to lasījis un diezgan pārliecinoši varu apgalvot, ka arī nelasīšu. Man pilnībā pietiks ar "Daiļo cūkkopi", kurai ir arī apakšvirsraksts "Ekonomikas padomnieces Mildas Karlsones-Kananenas neviltotas atmiņas viņas pašas objektīvā skatījumā". Arī šī grāmata nodarbojas ar "atmaskošanu", taču šajā reizē vairāk no tās cieš pati autora dzimtene - Somija.
Te uzreiz jāpiebilst, ka neizslēdzu varbūtību, ka patiesībā šī grāmata ir drusku labāka, nekā mani iespaidi par to. Pirmkārt, divkārtējs tulkojums - tas noteikti neuzlabo teksta kvalitāti. Otrkārt, nevar izslēgt varbūtību, ka šo to jau pirmajā tulkošanas reizē padomju lasītāja vajadzībām šajā tekstā varēja piekoriģēt, lai "lasītājs saprastu". Protams, nevar izslēgt arī varbūtību, ka Larni patiešām rakstīja tieši tik slikti, kā tas šķiet šajā tulkojumā un ka Ziemas karu viņš dēvēja par "ziemas" karu - kas šķiet absolūta necieņa (patiesībā par kutelīgiem jautājumiem šajā grāmatā nav gandrīz nekā, līdz ar to - velns viņu zina, ko Larni tur patiešām bija rakstījis). Lai vai kā, lielākā grāmatas daļa risinās vēl pirms Otrā pasaules kara, un tā, atbilstoši apakšvirsrakstam, ir uzrakstīta kā kādas bagātas amerikāņu izcelmas somu uzņēmējas memuāri, kurā viņa apraksta gan attiecības starp sievietēm un vīriešiem (no šejienes vārds "cūkkope" - viņa kopj cūkas jeb vīriešus), gan to, kā Somijā notika uzņēmējdarbība gan laikā pirms kara, gan tā laikā, gan pēc. Satīra vispār nav tā lieta literatūrā, kas izcili noveco, bet šīs grāmatas gadījumā ar to viss šķiet īpaši bēdīgi, un skatījums uz Somijas vēsturi un tās ekonomisko izaugsmi laika gaitā te šķiet nācis no kādiem padomju propagandas materiāliem. Līdz ar to - nav ne smieklīgi, ne izzinoši.
Izņemot vienu epizodi, kura gan, atskatoties, šķiet amizanta. Galvenā varone ik pa brīdim paplašina savas uzņēmējdarbības robežas un kādā brīdī izlemj, ka vajadzēto no Somijas eksportēt kaut kādu koksnes izstrādājumus uz kādu Latiņamerikas valsti. Taču izrādās, ka tajā valstī nevajag ne malku, ne koka mēbeles un pat ne grāmatas, jo tur nav daudz lasītpratēju, līdz beigās viņa izlemj turp sūtīt sieviešu higiēnas preces (tolaik tur galvenā sastāvdaļa bija celuloze). Un šajā ultrareliģiskajā katoļu valstī šai produkcijai par galveno reklāmas stratēģiju kļūst publiski nosodījumi baznīcās ar tekstu: "Ir nepiedodams grēks pirkt šīs preces, kuras tagad katrā aptiekā tirgo zem letes". Un šis stāsts ir pasniegts tādā formā, ka lasītājam nolasās - patiesībā jau sievietēm šīs lietas nemaz nevajag, tā ir apmuļķošana (kas labi saskan ar realitāti, ka padomijā ar šādu preču pieejamību viss bija bezcerīgi slikti). Bet - ja šajā grāmatas nodaļā arī bija kaut kas nedaudz asprātīgs, kopumā grāmatā smieklīgu epizožu ir gaužām maz. Un, par spīti tam, ka ne tur lappušu daudz, ne grāmata ir lielā izmērā, izlasīt to bija grūts uzdevums, un nemaz nebija tā, ka katru brīvu brīdi gribēju pieķerties šim darbam. Drīzāk otrādi - ja arī saņēmos to lasīt, tad tikai ar domu - ātrāk pienāks beigas. Secinājums: tomēr jābūt piesardzīgam ar padomijā tulkoto literatūru, īpaši, ja autora vārds tev neko neizsaka.
2025-04-24
comments powered by Disqus