Kazhes pierakstu burtnīca

Ir noticis prātam neaprakstām noziegums - kāds ļaundaris ir dzīvu sadedzinājis Dzejnieku. Un tikai Izmeklētājs, kurš gan ir dzīves nogurdināts, spēs atrisināt šo baiso noziegumu, kas pāršalcis ar nemiera sajūtu it kā tik mierīgo mazpilsētu ar zīmīgu nosaukumu Vakari. Bet - vai Izmeklētājs patiešām spēs atšķetināt šo noslēpumu, kurā nekas nav tāds, kā varētu šķist? Uz šo un citiem būtiskiem jautājumiem tiecas atbildēt Klāva Meļļa un Matīsa Budovska radītā izrāde "Rītausma vakaros". Svarīgs jautājums, ko uzreiz aktualizēt - vai Vakaros vispār rītausma var pienākt?

Ja tev gluži nejauši gadās tikt pie biļetēm uz šo izrādi, esi brīdināts - lai arī šīs izrādes priekšplānā ir nozieguma izmeklēšana, velti meklēt te līdzības ar Agatas Kristi darbiem vai ar noziegumiem Midsomerā - no klasiska detektīva te ir paņemta varbūt tikai premisa, bet ne vairāk. Varbūt tomēr drusku vairāk, arī ar film noir te šis tas ir kopīgs, bet tas viss - drīzāk formā, nevis saturā. Jau tas vien, ka nevienam no varoņiem nav nekā līdzīga vārdam, tik vien kā profesija vai līdzīgs raksturojums, liek domāt, ka Vakari nav viena no tām vietām, kur tu vari nonākt, izmantojot Google Maps. Kas tad tur mīt? Dzejnieks (līdz viņu sadedzināja), viņa dvīņubrālis Mērs (vai Zvērs), Mēra sieva Skolotāja, Mēra padomnieks, Padomnieka sieva Dziedātāja, bijusī vadošā dziedātāja Soliste, Viesnnīcnieks un viņa dēls Mantinieks, Policists, ā, un tomēr vienīgais tēls, kuram ir vārds - Ausma. Bet tur vēl ir jautājums, vai tas patiešām ir viņas vārds vai tikai tas, ko visi gaida, bet kas nekad nepienāk. Kā tie mazbērni, kurus tu gaidi ierodamies tevi apciemojam, lai patiesībā tev pat bērnu nav bijis. Vai es kādu aizmirsu, veicot uzskaitījumu? Protams, ka aizmirsu - Bezdarbnieci. Parasti visi viņu vienmēr aizmirst, jo viņa jau nav tāda kā pārējie, viņa Vakaros neiederas un visi vēlas, lai viņa dotos prom. Ok, varbūt visi izņemot to vienu, kas viņu izseko. Bet tas varbūt nemaz nav tik svarīgi, daudz būtiskāk ir saprast, cik bieži vistas dēj olas. Ja kas - pirms ķerties pie šīs rindkopas, atslēdzu Copilot, kurš mēģināja šo tekstu ģenerēt manā vietā. Diez vai tas spētu aiziet tādā apziņas peldējumā uz nekurieni, kā tas šobrīd notiek. Gata Malika atveidotais Policists mani saprastu.

Ļoti ceru, ka no tā, kas rakstīts augstāk, var saprast ne vairāk kā desmit procentus, vismaz tādā ziņā - ka pārāk skaidrs nekas nekļūst. Nē, es nebaidos, ka tu noskaidrosi patiesos nozieguma apstākļus ātrāk nekā Izmeklētājs, šis vairāk ir par to, ka par "Rītausmu Vakaros", manuprāt, nemaz nedrīkst rakstīt skaidru valodu. Skolotāja gan rūpējas par to, lai ciema (vai arī pilsētas) iedzīvotāji runātu pareizā latviešu valodā, bet panākumus viņa negūst, un viens no izrādes atslēgas elementiem ir tajā, ka ar racionālo te neko nepanāksi. Gluži, kā reālajā pasaulē pēdējā laikā. Lai gan - kaut kādus stabiņus, pie kuriem pieķerties brīdī, kad tev šķiet, ka Vakaru muklājs tevi ir sevī ierāvis iekšā uz neatgriešanos, es varētu kaut kur iebetonēt. Pirmkārt, Mellis un Budovskis dažviet pievēršas satīriskiem komentāriem par Latvijas realtāti. Piemēram, ka tev ir skolas direktora vietniece apdzīvotā vietā ar deviņiem (vai desmit) iedzīvotājiem, no kuriem neviens nav bērns. Un ir gan mērs, gan viņa padomnieks šādā tik plašā iedzīvotāju lokā. Tomēr sociālā kritika noteikti nav šīs izrādes pamatfunkcija. Tāpat te ir daudz absurda, kas nāk gan no Beketa (un viņam radniecīgo absurda klasiķu) pasaules, gan arī no Deivida Linča filmām. Iespējams, kaut kas te ir atceļojis arī no JRT "Desmiti iemesliem apciemot Kauci", taču "Rītausma" ir daudz abstraktāks darbs ar plašākām interpretācijas iespējām. Ja atskatās Klāva Meļļa pagātnē, tad savu devu līdzības filosofiskajā plaknē var saskatīt ar VVTF izrādīto izrādi par to, kā Stulbums un Garlaicība precējās, kur bija pilnīgi cita vide, pilnīgi citi varoņi, bet - radniecīgas vērtības. Un tas vispār Mellim ir raksturīgi - reizēm viņa darbi var šķist muļķīgi un tāda zirgošanās vien, bet patiesībā tur apakšā ir itin daudz. Un šī izrāde arī tāda ir.

Aktieri. Ko vērts pieminēt? Rolands Beķeris ir Izmeklētājs. Tā, es pēkšņi sapratu, ko viņš man atgādina - seriāla varoni, arī izmeklētāju, ko atveido Bojack Horseman tajā savā dzīves posmā, kad viņš aizraujas ar atsāpinošajām narkotikām un to iespaidā pamazām zaudē prātu. Ja kas - Izmeklētājs savā ūdenī bez gurķa un citrona iemet tabletīti. It kā viņš ir vienīgais normālais visā tajā ekscentrisko personu varzā, kas mīt Vakaros, bet ļoti vietā ir jautājums - vai patiešām viņš tāds ir. Un kāpēc tā pasaule, kurā viņš mājo tik aizdomīgi līdzinās sapņiem, vismaz ciktāl tas attiecas uz vides pārtapšanu. Jau piesauktais Gata Malika Policists - it kā optimisma pilns pamuļķis, bet te vairāk jājautā - kāpēc viņš ir tāds. Agneses Jēkabsones Soliste - jā, kurš gan cits, ja ne Agnese "Edīte Piafa" Jēkabsone lai būtu Soliste? Un, protams, Mārtiņš Kalita dubultlomā, bet varbūt arī dubultnieka lomā.

Nezinu, vai no visa augstāk lasāma var saprast, ka man izrāde patika. Bet te jāņem vērā lielā zvaigznīte: man vispār tīk izrādes ar absurda elementiem. Es varu pieņemt, ka ne visu laiku tevi bombardē ar lietām, par ko smieties vai par ko raudāt. Pat tas, ka reizēm ir garlaicīgi - tas ir pilnīgi ok. Ja tas viss ir kaut kāda mērķa labad un ja no izrādes tu iznāc ārā ar pārdomām (protams, ja šīs pārdomas nav "eh, varēju pavadīt laiku lietderīgāk, spēlējot CandyCrush"). Un manā gadījumā šī izrāde šos mērķus sasniedz. Pat ignorējot to, ka tajā ir Edgara Mākena dziesmas, kas manās acīs vienmēr puspunktu iedod klāt.