Kazhes pierakstu burtnīca

Izrādes anotācija bija tāda, ka uz to liku teju vai lielākās cerības, ka šī varētu kļūt par manu 2024. gada VVTF lielāko notikumu. Tā vēsta sekojošo:

Vēsture atkārtojas. Noasam atkal nākas izšķirties, kas būs izredzētie, kuriem tiks atvēlētas vietas šķirstā. Šoreiz Noass izlēmis rīkoties pragmatiskāk un pārdošanā izlicis biļetes ierobežotā skaitā. Tomēr viņu nesagatavotu pārsteidz ļaudis, kuri nav paguvuši tās iegādāties, tādi, kas vaino biļešu tirgošanas sistēmas defektus, tādi, kas apelē pie Noasa jūtām, lūdzot viņu apžēloties un tādi, kas draud Noasu apsūdzēt cilvēktiesību pārkāpšanā. Ja Noass ir pārliecināts, ka pasaules gals patiešām ir klāt – kāpēc šie pārmetumi viņu tomēr satrauc? Vai mūsu civilizācijas potenciālais glābējs ir korumpēts, vai tikai cilvēcīgi neizlēmīgs?

Vēl jo vairāk pluspunktus izrāde dabūja ar to, ka to izrādīja ļoti aktuālā laikā - burtiski dažas dienas pēc līdz šim baisākajai vētrai Latvijas vēsturē, kuru pavadīja milzonīgas lietavas un ja ne gluži grēku plūdi, tad vismaz uz to pusi. Un vide, kur izrādi spēlēja - angārs attīrīšanas iekārtu teritorijā - bija tik perfekta šķirsta replika mūsdienu gaumē, ka jau šķita - šis nu būs! Taču diemžēl nebija. Šī būtu tā reize, kad man izrāde droši vien būtu labāk patikusi, ja es nezinātu latviešu valodu vai arī tā būtu bez vārdiem, jo tīri kā audiovizuāls baudījums bez teksta uztveršanas "Šķirsts" ir spēcīgs darbs. Lietus, kas bez mitas līst aiz angāra durvīm un peļķe tā malā, kas pamazām kļūst lielāka, dūmaka, kurā izgaist tēli un no tās atkal izpeld, izrādes skatītāji kā šķirsta pasažieri, tas viss strādā. Kas tikām man nestrādāja - tie ir izrādes tēli. Rūdolfs Kugrēns kā mūsdienu Noass, kura plāns cilvēces glābšanai šķiet nācis no "Catch 22" atrodamās idejas, ka dzīves paildzināšana iespējama caur maksimālu garlaicību, ir droši vien ticamākais no visas šīs kompānijas. Kā aktieris man ļoti simpatizē Igors Šelegovskis, kas šeit iejūtas Noasa palīgstrādnieka, mūžīgi iereibuša un tikai paretām vieda tipāža lomā, taču tieši šeit man viņa reibums šķita pārmērīgi teatrāls un pa īstam viņš uzspīd tikai vienreiz, brīdī, kad nomet plenča masku. Jana Ļisova - arī aktrise, kuru vērtēju augstu, kā Noasa atsevišinātā sieva runā, iespējams, sakarīgākos vārdus šajā izrādē, taču pietrūkst jebkādas mijiedarbības starp viņu un pārējiem tēliem. Un arī pārējie personāži īsti viens otram netuvinās, un nevienā brīdī man neradās sajūta, ka izrāde spētu attaisnot savu premisu. Paši par sevi, iespējams, Agra Krapivņicka, Elizabetes Skrastiņas un Emīla Krūmiņa "bezbiļetnieki" Noasa šķirstā ir sakarīgi, bet viņu ienākšana izrādē bija baudāma tikai vizuāli, kamēr no sižetiskās loģikas tur nebija nekā. Izrādes ideja kopumā ir lieliska, bet tās realizācijai pietrūkst skaidrības, un nebija arī nekas pārsteidzošs, ka šīs izrādes laikā pamatīgi nācās cīnīties ar miegu. Protams, tas labi saskan ar to, ka tu pasaules galu centies nogaidīt, sēžot tukšā angārā, kurā, kā uzsvērts, nav pat tualetes, taču tas nenozīmē, ka šāda pieredze ir baudāma.

Uz beigām gan šī izrāde kaut cik kopā salikās - ne gluži tādā mērā, lai es būtu gatavs ņemt atpakaļ visus sliktos vārdus, bet vismaz absolūta vilšanās tā vairs nebija. Izrādes potenciāls noteikti bija daudz lielāks kā tas, ko tā reāli spēja sniegt (vismaz man, iespējams, ka biju uz nepareiza viļņa). Par vienu šaubu nav - ja būtu kaut mazākā iespēja, ka taisnība bija Ļisovas varonei un šajos plūdos pietiktu ar lietussargu, es Matīsa Budovska "Šķirstā" nekāptu.