Kazhes pierakstu burtnīca

Linas Žutautes grāmatas par "Kiku Miku" mūsu mājās ir bijušas grāvējs, kopš ar tādām iepazināmies pirms nu jau saviem četriem gadiem noteikti. Par Kiku Miku "fano" gan Estere, gan Jurģis, līdzās standarta grāmatām iegādātas arī pāris Kikas Mikas enciklopēdijas un nesen - arī puzles. Uzzinot, ka lietuviešu bērnu literatūras dižpārdoklis tagad pieejams arī multfilmu veidā, sapratām - būs jāskatās. Un te nu jāsaka - grāmatas ir labākas. Patlaban pieejamas astoņas sērijas, vai nākotnē gaidāmas vēl - patiesībā man ir gluži vienalga.

Ar ko mūsu ģimenes pieaugušajiem patīk grāmatas par Kiku Miku, tas ir tās raksturojošais kvalitātes līmenis - detalizēti zīmējumi ar dažādām niansēm fonā, kuras tu neieraugi, lasot grāmatu pirmo reizi, bet tā kā bērnu grāmatas nākas lasīt atkal un atkal, grāmatas ilustrācijas pētīt būs interesanti arī tad, kad ar tām esi kopumā jau labi pazīstams, varēsi vērst bērna uzmanību uz kādu iepriekš neievērotu detaļu, un tā tālāk. Šis tagad izklausīsies snobiski un lietuvofobiski - bet "Kikas Mikas" saturs allaž patīkami atšķīries no lielum lielā vairuma mūsu braļuku ražojumu bērnu vajadzībām ar rūpību un mīlestību pret detaļām, nevis principu "kā lētāk, kā ātrāk" (joprojām esmu pārliecināts, ka lietuvieši ir vainīgi pie Hāgas konvenciju pārkāpjošā video "Dipu dapu sīvens nāk"). Taču multfilmas par Kiku Miku, kuras veidotas kā astoņu sēriju seriāls, katrai atbilstot vienai grāmatiņai, šajā manā stereotipā par lietuviešu darba kvalitāti ierakstās ļoti labi. Tēli un tekstūras it kā ir atpazīstami no grāmatām, taču 2D animācijas rezultātā viss izskatās būtiski sliktāk, prastāk, apmēram tā kā visas "širpotreba" sērijveida multenes, kas paredzētas pirmsskolas un sākumskolas vecuma auditorijai. Tam visam pietrūkst dziļuma, nianses, nepamet sajūta, ka viss taisīts steigā un taupot naudu, nevis domājot par to, lai gala rezultāts būtu labs. Arī ieskaņojums latviešu valodā ir bēdīgs - vienbalsīgs, brīžiem veidā, ka oriģinālais lietuviešu audio traucē uztvert latvisko tulkojumu. Nemaz nerunājot par to, ka kamēr angliski runājošajam skatītājam (par kuru domājot, laikam jau ir veidotas šīs multenes) nebūs sašutuma par to, kālab "Kake Make" ir pārtapusi par "Nelly Jelly", latviešu skatītājam, kas viņu pazīst kā Kiku Miku, tāda Nellija Džellija bijusi nebijusi - un vairs neizklausās pēc mūsu kaimiņzemes pārstāves, bet drīzāk tādas Disneja "Fancy Nancy". Dziesmu lokalizācija latviskajā versijā arī izskatās pēc totāla mazbudžeta varianta.

Arī tas, kas ir izdarīts ar stāstiem, nepārliecina - tajās reizēs, kad notiek atkāpšanās no grāmatas teksta un sižeta, nav īsti skaidrs - kāds tam pamatojums, un vai no tā ir jebkas iegūts. Saturs kļūst drīzāk neloģiskāks kā oriģinālā, teksti - mazāk asprātīgi un kopumā - viss ir sliktāk. Līdz ar to mana recepte - lasiet bērniem grāmatas par Kiku Miku, bet izliecieties, ka šādu multeņu nemaz nav.

P.S. Mans vērtējums par šo saturu nav tāds, ka tas būtu "absolūta kaka" - nav tā, ka šīs multenes būtu spektakulāri sliktas, reāli tās ir gluži vienkārši nekādas, un tas ir varbūt pat vēl sāpīgāk par īstu izgāšanos. Vērtības, kas ar šo saturu nāk, joprojām ir pozitīvas un sakarīgas, bet grāmatu veidā tās gluži vienkārši ir izteiktas daudz labāk.