Kazhes pierakstu burtnīca

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.

Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".

Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!

Kad pirku biļeti uz politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", es neesmu drošs, ko tieši es sagaidīju no šīs Leļļu teātra izrādes. Droši varu teikt - izrādi pieaugušajiem un izrādi ar lellēm. Šogad bija plāns apmeklēt lielāku skaitu teātru kā dažus iepriekšējos gadus, un tā kā uz "Kiosku" ar Esteri Leļļu teātrī aizgāja Marina, tad sev izvēlējos kaut ko, kā man šķita - no šerpā gala. Iespējams, man vajadzēja rūpīgāk izlasīt aprakstu un noskaidrot, cik tieši šis kabarē būs muzikāls un ka tajā daudz skanēs apdarinātas latviešu estrādes dziesmas. Proti, ja es arī īsti nezināju, ko tieši es gaidīju no šī iestudējuma, es noteikti negaidīju to, ko tas sniedza.

Kvadrifrona trupas jaunākais iestudējums "Pisties vai dzīvot" man kādu laiku raisīja pārdomas - gribu es to redzēt vai nē. Lai arī es lieliski apzinos, ka tēma "prostatas vēzis" ir viena no tām, par ko man kā 1983. gada izlaiduma vīrietim klātos domāt vairāk nekā to esmu darījis līdz šim, tas automātiski nenozīmē, ka es par to vēlos domāt un vēl jo vairāk, ka vēlos skatīties koncertizrādi par prostatas vēzi. Tomēr sadūšojos un pat aizgāju uz pirmizrādi, tagad varu droši teikt - bija vērts.

Vācu televīzijas dokumentālā filma par Die Toten Hosen koncertiem Austrumberlīnē mani uzrunāja pirmkārt tādēļ, ka Arnis padalījās ar saiti uz to (tā vēl dažas dienas, līdz 28. novembrim, būs publiski pieejama resursā ardmediathek.de), bet otrkārt tālab, ka šī gada vasarā apmeklētajā grupas koncertā notika tās kopīga uzstāšanās ar grupas "Planlos" dalībniekiem, par kuriem gana daudz tiek stāstīts arī šajā filmā.

Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

Tā bija ilgstoša drāma - mana nespēja nokļūt pilnvērtīgā DJ Krankenwagen koncertā. Viss sākās pagājušā gada rudenī, kad grupas uzstāšanās Noasā notika pēdējā dienā pirms mājsēdes sākuma. Toreiz es biju ticis vistuvāk koncerta apmeklējumam - ieradies AB Dambī, atklāju, ka man bija tikai šķitis, ka es biju iegādājies biļeti uz šo koncertu, bet reāli to izdarījis nebiju. Un, ievērojot stingros apmeklētāju skaita ierobežojumus, labākais, kas man tajā reizē bija pieejams, būtu koncerta klausīšanās no ārpuses, kas, protams, mani ne sevišķi uzrunāja. Šogad grupa spēlēja Salaspilī "Kartupeļpalmā", bet tad es biju uz Toten Hosen Berlīnē. Vēl viņiem bija koncerts tajā pašā Noasaā, bet tur es gan nepaspēju nopirkt biļeti, gan vēl arī pats saslimu koncerta dienā. Līdz ar to vienīgā reize, kad biju redzējis viņus spēlējam, bija atvērtais mēģinājums, kurā grupa pusotras stundas garumā izpildīja divas dziesmas. Īsti par koncertu to nenosauksi. Biju jau gandrīz samierinājies, ka man gluži vienkārši nav lemts šo grupu redzēt. Un tad pēkšņi, apmeklējot Āgenskalna ģimnāzijas (mūsdienās manā izpratnē pilnīgi nevietā sauktas par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju) absolventu salidojumu, vakara programmā ieraudzīju DJ Krankenwagen uzstāšanos. Urrā!

Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.

Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk kā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Šī droši vien bija pirmā reize, kad lēmums doties uz teātra izrādi bija tik spontāns. Aizgāju ar Esteri uz Āgenskalna bibliotēku un atceļā ieraudzīju, ka Dirty Deal Teatro pēc stundas gaidāma izrāde bērniem ar nosaukumu "Miega peles", kuras radošā komanda: režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Linda Rubene, skaņu autors Edgars Šubrovskis un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Jānis Kronis un Ivars Krasts neradīja šaubas, ka gribu to redzēt. Starp citu, liela daļa šī radošā sastāva (Pļavniece, Rubene, Kronis un Krasts) piedalās arī "Ēdenes dārzā", ko pērn skatījos Botāniskā dārza teritorijā.

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Sākotnējais plāns Ukuleles koncertam bija tāds, ka es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis, kurš to neapmeklēs - biļetes bija nopirktas abiem bērniem un Marinai. Taču sanāca, ka tieši pirms koncerta Jurģis nelāgi saslima, Marina palika ar viņu Rīgā, bet uz Cēsīm aizbraucu es ar Esteri. Patiesībā jau Estere ir tuvu "Ukuleles" materiāla augšējam vecuma slieksnim, kamēr es prognozējami nemaz neesmu Ukuleles mērķauditorija. Gadījumā, ja arī tu neesi un tev nav ne mazākās nojautas, par ko ir tirgus, tad, lūk, skaidrojums: "Ukulele" ir muzikāls raidījums pašiem mazākajiem TV skatītājiem, kas tapis kā loģisks atvasinājums no "Tutas lietām" (kas arī ir raidījums maziem TV skatītājiem) ar mērķi mazliet paplašināt savu skatītāju auditoriju (būtisks faktors, ka "Tutas lietas" pamazām aug līdzās saviem skatītājiem un vēlāku sezonu raidījumi ir jau paredzēti drusku lielākiem bērniem). Un, ja jau pat "Tutas lietām" notiek koncerti, tikai loģiski, ka arī "Ukulele" ir tagad tikusi uz skatuves.

Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par smieklīgāko cilvēku uz planētas. Katrā ziņā - par smieklīgāko no Monty Python dalībniekiem. Nu, vai vismaz par otro smieklīgāko aiz Erika Aidla. Kļūstot vecākam, manas Python prioritātes, protams, mainījās, un nu jau ilgus gadus Maiklu Peilinu lieku augstāk par Klīzu (turklāt Peilins daudz retāk kā Klīzs iesaistījies visādos sūdīgos komercprojektos), taču apstākļos, kad Klīzs 2019. gada novembrī izziņoja turneju, kurā iekļāva arī Rīgu, skaidrs, ka es nevarēju laist garām iespēju pats savām acīm skatīt vīru, kurš reiz vadījis Muļķīgo gaitu ministriju, iegādājies gandrīz dzīvu papagaili un vēl arī vadījis vienu no sliktākajām viesnīcām Anglijā.

Pastaigājoties pā Āgenskalnu, ieraudzījām, ka Baltās nakts ietvaros tepat netālu no mums, Jaunatnes dārzā, notiks izrāde/instalācija "Branda māja". Tā kā nekādu vērtīgāku plānu vakaram nebija, izlēmām, ka vispirms uz to došos es, pēc tam Marina. Ko tieši no šāda pasākuma sagaidīt, skaidrs nebija, bet apraksts šķita gana intriģējošs, lai varētu tam kādu laiciņu veltīt.

Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.

Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".

eturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Valmieras drāmas teātra izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" līdzās citiem saviem trumpjiem ir spēcīgs arguments par labu tam, cik bezjēdzīgas lielākoties ir dažādas birkas ar vecuma ierobežojumiem, domājot "par bērniem" un "pasargājot" tos pašus bērnus no zināšanām, kuras viņiem būtu vitāli nepieciešamas. Pārsteidzoši, bet VDT mājaslapā iztrūkst informācijas par to, no kāda tieši vecuma šo izrādi drīkst skatīties, lai arī nojaušu, ka tikumības frontes pārstāvjiem te būtu ko teikt: izrādē ir daudz necenzētas leksikas, satura par masturbēšanu, seksu, abortiem un citām lietām, kā padomju savienībā, protams, nebija, un visādi citādi šī izrāde neatbilst tam, kā ar jauniešiem aicinātu runā Stepaņenko un Iesalnieks. Un vienlaikus, vismaz pēdējam vajadzētu atzīt, ka tieši jauniešiem šo izrādi būtu īpaši svarīgi redzēt, lai maksimāli skaidri apjaustu, kāda bija realitāte tajos četros burtos, par kuru atgriešanos sapņo asiņains tirāns uz Austrumiem no Latvijas un, diemžēl, arī itin daudz cilvēku tepat.

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauca ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci:

Uz jautājumu - kurš no bijušajiem Pink Floyd dalībniekiem 2022. gadā būtu tas, kuru jāskatās uzstājamies dzīvajā, lai izbaudītu maksimāli autentisku Pink Floyd sajūtu, atbilde ir acīmredzama: Niks Meisons! Kamēr Rodžers Voterss ir aizgājis vispirms pa politizācijas, bet pēc tam pa putinizācijas taku, bet solo Deivids Gilmors galvenokārt ir viņš pats un nevis Pink Floyd (lai arī koncertos viņš gana daudz spēlē PF dziesmas, tomēr tikai tādas, kurās viņam pašam bijusi centrāla loma), Niks Meisons ar savu pavadošo kolektīvu "Saucerful of Secrets" izpilda tikai Pink Floyd skaņdarbus, turklāt tādus, kuri tapuši pirms grupas lielākajiem grāvējiem, proti, gan Sida Bareta ēras kompozīcijas, gan skaņdarbus no tiem laikiem, kad Pink Floyd vēl tikai meklēja savu tālāko ceļu un nebija sākusies Rodžera Votersa dominance.

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.

Kad grupa DJ Krankenwagen izziņoja publisko mēģinājumā bārā Aleponija, man uzreiz bija skaidrs, ka turp došos, ar visu to, ka, protams, gribu tikt uz normālu viņu koncertu, nevis kaut kādu mēģinājumu. Mana līdzšinējā pieredze ar šo muzikālo apvienību bijusi gaužām bēdīga - pērn rudenī viņiem "Noasā" notika koncerts pēdējā vakarā pirms četru nedēļu mājsēdes, biju ļoti noskaņojies to apmeklēt, taču, ieradies uz AB dambja, atklāju, ka pārliecība, ka man ir biļete uz koncertu (tolaik visi pasākumi, ja nu gadījumā neatceries, bija ar stingru apmeklētāju skaita ierobežojumu), ir bijusi maldīga - es pirms dažām nedēļām biju tikai gandrīz nopircis biļeti, bet (laikam) problēmas ar internetbanku pašu pirkuma faktu darīja neeksistējošu. Tā nu es kādu minūti paklausījos no ārpuses, kā iekšā norit koncerts, un tad bēdīgs devos mājup.

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Komūna" man rosināja droši vien principiālu jautājumu: kā šobrīd skatīties izrādes, kuras pilnīgi noteikti nepievēršas svarīgākajiem jautājumiem? Protams, par jebko tu vari teikt, ka tā ir atslodze no realitātes šausmām, vai tā būtu izklaide vai sports, literatūra vai kino, bet kaut kā tieši teātra gadījumā man ir grūti abstrahēties no jautājuma: "Kāds ir šī darba vēstījums kara laikā?" Un par "Komūnu" nudien mana atbilde ir: tā nestāsta par jautājumiem, kuri mani uztrauc šobrīd un tagad.

Nezinu, vai to var nosaukt gluži par reklāmu, taču par Intara Rešetina iestudēju Mihaila Čehova teātrī vairāk nekā, ka šāds iestudējums vispār ir tapis, uzzināju, klausoties Latvijas radio raidījumā "Monopols". Lieki teikt, ka šajos laikos Rešetins nenodarbojās ar pašreklāmu, daudz vairāk runājot par to, ko asiņainais punduris un viņa vēl asiņainākie padotie pastrādā Ukrainā, taču atkal un atkal nākas atgriezties pie tā, ka ja tu nespēj atslēgties no viņu dienaskārtības, teroristi jau ir uzvarējuši. Un tā nu tika sagādātas biļetes uz teātri, nu jau par tradīciju kļuvušajā metodē, ka vienu vakaru baudīt mākslu dodos es, otru - Marina.

Pirms doties uz Dirty Deal Teatro izrādi "Netikumīgie", pārmērīgi aizrāvies ar noskaidrošanu, kas īsti ir gaidāms šajā izrādē, nebiju. Svarīgākos faktus apskatījies biju un ar to man šķita gana - izrāde apbalvota Spēlmaņu naktī kā labākais darbs pusaudžiem (patiesībā - tā saņēma arī balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā, bet to nebiju piefiksējis) un tās nosaukums veltīts bēdīgi slavenajiem "tikumības" grozījumiem izglītības likumā.

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.