Cringeworthy. A theory of awkwardness
Gadu sāku ar grāmatu, ko saņēmu pērn no kolēģiem kā dāvanu dzimšanas dienā. Te noteikti būtu vietā mazliet konteksta: mūsu kolektīvā pastāv zināmas tradīcijas, kas saistītas ar neveiklām/neērtām situācijām un sajūtām, ko tās raisa, un tā ir izveidojies, ka kaut kādu iemeslu dēļ es tieku uzskatīts par tādu kā šī neveikluma pravieti. Kaut kādā mērā man pašam tas šķiet mulsinoši (ne gluži neērti/neveikli), jo tā galīgi nav, ka es sevišķi ciestu no šīm situācijām un tās pārdzīvotu. Taču laikam jau kaut kāda neveiklu situāciju eksperta reputācija man ir, tad lai nu tā paliek.
Melisa Dāla, kas ikdienā ir žurnāliste izdevumā "The Cut", pildot zinātnes un veselības sadaļas redaktores funkcijas. Tā īsti sapratis, kas ir "The Cut", es neesmu, bet itin droši tas nav zinātnisks izdevums, ne velti viņu mājaslapā kā viens no pēdējā laika Top 5 lasītākajiem rakstiem ir "Drake needs new friends", proti, "The Guardian" recenzijā par "Cringeworthy" Melisai Dālai piedēvētais zinātnieces statuss šķiet mazliet pārspīlēts. Un "Cringeworthy" pilnīgi noteikti nav zinātniska grāmata, tā īsti pat par populārzinātnisku es to nenosauktu. Tiesa, atsauču uz pētījumiem tajā netrūkst un ir arī iekšējās atsauces (ļoti daudzās vietās parādās "kā jau rakstīju 3. nodaļā" tipa fragmenti), bet autores pieeja neveikluma raksturošanai ir drīzāk anekdotiska nekā zinātniska.
Īsā grāmatas anotācija varētu būt sekojoša: Melisa Dāla vienmēr ir smagi pārdzīvojusi awkward situācijas un tagad ir izlēmusi saprast, kā tās rodas un kā tās labāk pārvarēt, lai justos mazāk neadekvātai. Viņa iepazīst teoriju un izmēģina dažādus risinājumus praksē, un līdz ar to piedāvā veidus, kā uzlabot savu dzīvi arī lasītājiem. No kā var secināt, ka "Cringeworthy" ir diezgan tipiska pašpalīdzības grāmata, kas nav īsti tas, kam esmu mērķauditorija. No visiem ierosinājumiem sāpīgu atmiņu neitralizēšanai (tas, manuprāt, labi darbojas ne tikai uz neveiklām, bet arī visādi citādi nepatīkamām atmiņām) man pārliecinošākais šķita censties sāpīgo atmiņu ietīt neitrālā kontekstā. Piemēram, ja tevi reiz kāds nosauca par resnu žīdu un tev tas joprojām sāp, mēģini atcerēties, kādas krāsas bikses bija tam cilvēkam todien mugurā, sameklē periodikā informāciju par to, ko tobrīd rādīja kinoteātros un tā tālāk - lai tas, kas tevi sāpināja, kļūtu par tikai vienu detaļu lielākā (un potenciāli - ne pārāk interesantā) stāstā.
Grāmatā bija vēl šādas tādas interesantas detaļas - piemēram, uzskaitījums ar darbiņiem, ko kāda klīnika liek veikt saviem pacientiem, lai viņi pārvarētu savu nedrošību dzīvē. Tai skaitā (ar nelielām korekcijām no manas puses):
- Aiziet uz grāmatnīcu un darbiniekam pavaicāt: Vai jums ir kādas grāmatas par bezdēšanu?
- Pārtraukt restorānā kādas kompānijas sarunu un palūgt viņus būt tev par auditoriju, tev praktizējoties kāzās sakāmai uzrunai.
- Citā pārpildītā lokālā apsēsties pie bāra un cilvēkam blakus tev pavaicāt, vai viņš ir redzējis "Rīgas sargus" un atcerās, kas tur bija galvenajās lomās.
- Aptiekā palūgt prezervatīvus un tad pajautāt: jums mazāku nav?
Bija tur vēl šis tas relatīvi saistošs (un arī kopumā grāmata ir uzrakstīta ļoti viegli lasāmā formā - ne velti es to "izšāvu" divos vakaros). Taču tai ir arī trūkumi, pamatīgi trūkumi. Pirmkārt, mani ļoti kaitina autori, kas jebkurā tēmā iekļaus savu politisko pārliecību un ideoloģiskās nostādnes. Kā gan citādi - grāmatā par neveiklām situācijām un sadzīvošanu ar tām obligāti ir jāiekļauj pārdzīvojumi pēc Trampa ievēlēšanas, transseksuāļu diskriminācija, rasisms un citas tēmas, kas ietilpst tipiska neoliberāļa rokassomiņā. Pēc principa "es jūtos neveikli, sarunājoties ar Trampa atbalstītāju, kas nesaprot to, ka viņam nav taisnība".
Un man nepatīk tas, cik ļoti affirmative ir šīs grāmatas nobeigums - pēc sliktākajām pašpalīdzības grāmatu tradīcijām autore ir nonākusi harmonijā ar sevi reizēm pārņemošajām neveiklības sajūtām, bet vienlaikus ir piedzīvojusi pamatīgu izaugsmi kā cilvēks. Tieši tāds vēstījums, kādi man parasti krīt uz nerviem. Secinājums: ja kāds vēlas šo grāmatu iegūt savā īpašumā, var droši vērsties pie manis, atdošu to bez īpaši neveiklu situāciju radīšanas.
Melisa Dāla, kas ikdienā ir žurnāliste izdevumā "The Cut", pildot zinātnes un veselības sadaļas redaktores funkcijas. Tā īsti sapratis, kas ir "The Cut", es neesmu, bet itin droši tas nav zinātnisks izdevums, ne velti viņu mājaslapā kā viens no pēdējā laika Top 5 lasītākajiem rakstiem ir "Drake needs new friends", proti, "The Guardian" recenzijā par "Cringeworthy" Melisai Dālai piedēvētais zinātnieces statuss šķiet mazliet pārspīlēts. Un "Cringeworthy" pilnīgi noteikti nav zinātniska grāmata, tā īsti pat par populārzinātnisku es to nenosauktu. Tiesa, atsauču uz pētījumiem tajā netrūkst un ir arī iekšējās atsauces (ļoti daudzās vietās parādās "kā jau rakstīju 3. nodaļā" tipa fragmenti), bet autores pieeja neveikluma raksturošanai ir drīzāk anekdotiska nekā zinātniska.
Īsā grāmatas anotācija varētu būt sekojoša: Melisa Dāla vienmēr ir smagi pārdzīvojusi awkward situācijas un tagad ir izlēmusi saprast, kā tās rodas un kā tās labāk pārvarēt, lai justos mazāk neadekvātai. Viņa iepazīst teoriju un izmēģina dažādus risinājumus praksē, un līdz ar to piedāvā veidus, kā uzlabot savu dzīvi arī lasītājiem. No kā var secināt, ka "Cringeworthy" ir diezgan tipiska pašpalīdzības grāmata, kas nav īsti tas, kam esmu mērķauditorija. No visiem ierosinājumiem sāpīgu atmiņu neitralizēšanai (tas, manuprāt, labi darbojas ne tikai uz neveiklām, bet arī visādi citādi nepatīkamām atmiņām) man pārliecinošākais šķita censties sāpīgo atmiņu ietīt neitrālā kontekstā. Piemēram, ja tevi reiz kāds nosauca par resnu žīdu un tev tas joprojām sāp, mēģini atcerēties, kādas krāsas bikses bija tam cilvēkam todien mugurā, sameklē periodikā informāciju par to, ko tobrīd rādīja kinoteātros un tā tālāk - lai tas, kas tevi sāpināja, kļūtu par tikai vienu detaļu lielākā (un potenciāli - ne pārāk interesantā) stāstā.
Grāmatā bija vēl šādas tādas interesantas detaļas - piemēram, uzskaitījums ar darbiņiem, ko kāda klīnika liek veikt saviem pacientiem, lai viņi pārvarētu savu nedrošību dzīvē. Tai skaitā (ar nelielām korekcijām no manas puses):
- Aiziet uz grāmatnīcu un darbiniekam pavaicāt: Vai jums ir kādas grāmatas par bezdēšanu?
- Pārtraukt restorānā kādas kompānijas sarunu un palūgt viņus būt tev par auditoriju, tev praktizējoties kāzās sakāmai uzrunai.
- Citā pārpildītā lokālā apsēsties pie bāra un cilvēkam blakus tev pavaicāt, vai viņš ir redzējis "Rīgas sargus" un atcerās, kas tur bija galvenajās lomās.
- Aptiekā palūgt prezervatīvus un tad pajautāt: jums mazāku nav?
Bija tur vēl šis tas relatīvi saistošs (un arī kopumā grāmata ir uzrakstīta ļoti viegli lasāmā formā - ne velti es to "izšāvu" divos vakaros). Taču tai ir arī trūkumi, pamatīgi trūkumi. Pirmkārt, mani ļoti kaitina autori, kas jebkurā tēmā iekļaus savu politisko pārliecību un ideoloģiskās nostādnes. Kā gan citādi - grāmatā par neveiklām situācijām un sadzīvošanu ar tām obligāti ir jāiekļauj pārdzīvojumi pēc Trampa ievēlēšanas, transseksuāļu diskriminācija, rasisms un citas tēmas, kas ietilpst tipiska neoliberāļa rokassomiņā. Pēc principa "es jūtos neveikli, sarunājoties ar Trampa atbalstītāju, kas nesaprot to, ka viņam nav taisnība".
Un man nepatīk tas, cik ļoti affirmative ir šīs grāmatas nobeigums - pēc sliktākajām pašpalīdzības grāmatu tradīcijām autore ir nonākusi harmonijā ar sevi reizēm pārņemošajām neveiklības sajūtām, bet vienlaikus ir piedzīvojusi pamatīgu izaugsmi kā cilvēks. Tieši tāds vēstījums, kādi man parasti krīt uz nerviem. Secinājums: ja kāds vēlas šo grāmatu iegūt savā īpašumā, var droši vērsties pie manis, atdošu to bez īpaši neveiklu situāciju radīšanas.
2019-01-02
comments powered by Disqus