Kazhes pierakstu burtnīca

Viss tas ļembasts ap simtgadi, kas vismaz beidzot ir garām, protams, bija izcili kaitinošs. Dīvainos veidos izmantotas naudas summas, kuru vidū mega dārgā 18. novembra uguņošana bija tikai viena no daudzajām petardēm, ir atstājušas ne tās patīkamākās nogulsnes. Un tomēr konkrēti kino jomā tā nauda, ko pienesa klāt simtgade, noteikti ir bijusi svētīga. Protams, vienlaikus mani priecē, ka ir tādi ļaudis kā "Kriminālā ekselences fonda" veidotāji, kas iztiek bez valsts naudas un spēj savu budžetu atpelnīt pašu spēkiem, taču šaubu nav, ka Eiropā kino ļoti bieži ir dotēts pasākums un jo īpaši - mazākās valstīs, kur vienkārši nav pietiekami daudz potenciālo skatītāju, lai kino varētu būt peļņas māksla. Un viena no simtgades filmām ir arī šī - "Mērijas ceļojums".

Nudien nevaru lepoties, ka es būtu jebko zinājis par Mēriju Grīnbergu pirms šīs filmas iznākšanas uz ekrāniem. Un tas jau nav pat īsti kaut kas tāds, par ko vajadzētu kaunēties - šī vārda atpazīstamība "cilvēkam parastajam" vēl nesen bija vienāda ar nulli. Un, lai arī man pašam arī senčos ir cilvēki ar uzvārdu Grīnbergs, nekādas radniecības tur nav - Mērijas Grīnbergas tēva dzimta nākusi no Zemgales, manējā - no Vidzemes.

Filmas stāsts ir sekojošs: Otrā Pasaules kara beigu fāzē, kad vāciešiem jau principā bija itin labi skaidrs, ka Tūkstošgadīgais Reihs tūkstoš gadus tomēr nepastāvēs, viņi itin mudīgi sāka no iekarotajām teritorijām izvest visādas vērtīgas lietas uz Lielvāciju, un šai skaitā arī Latvijas mākslas muzeja krājumus. Gleznu un cita veida muzeja kolekcijas pieskatīšanai līdzi tika aizsūtīta arī saujiņa muzeja darbinieku, no kuriem vairums gan līdz ar karam beigām aizlaidās kopā ar amerikāņiem, bet Mērija Grīnberga vienatnē palika ar mākslasdarbiem un pieskatīja tos, līdz tie atgriezās nu jau atkal padomju okupētajā Rīgā. Tālākais viņas mūžs nebija nekāds spožais - cēlusies no pārāk labas un māksliniekiem pietuvinātas ģimenes, padomijā viņa bija buržuāzijas palieka, neviena sevišķi nezināta, ne tikai atzinību nesaņēmusi, bet pat vairākus gadus nostrādājusi rūpnīcā, tā viņa vientuļa arī nomira, nevienam (ārpus šaurām aprindām) nezinot, ka viņai bija milzīgs nopelns tajā, ka lielākā daļa muzeja krājumu bija atgriezusies Latvijā, nevis izsvaidīta pa Eiropu un/vai Padomiju.

Tā varētu izstāstīt šo filmu, iepazīstoties tik vien kā ar tās anotāciju. Taču patiesībā viss ir varbūt ne gluži sarežģītāk, tad vismaz citādāk. Proti, par pašas Mērijas pieredzēto pusotra gada "ceļojumā" ir gaužām maz informācijas - tik vien kā dažas viņas vēstules, pie kurām tika Kristīne Želve jau filmas uzņemšanas procesā, un Mērijas mātes - arī Mērijas Grīnbergas - dienasgrāmatas, taču meita mātei neko daudz par pieredzēto nestāstīja. Līdz ar to filma lielā mērā ir Mērijas dzīve viņas mātes acīm vai pat - pašas mātes dzīve, vairāk uzmanības gan, protams, veltot tieši Mērijas stāstam. Un patiesībā pat bez sižeta līnijas par gleznām un to ceļojumu Mērijas vecākās dienasgrāmata ir ļoti daiļrunīgs stāsts par to, kā kādreizējā inteliģence klusi, nevienam nevajadzīga un neviena nemanīta mitinājās šaurā istabiņā kādreiz savai dzimtai piederējušā astoņistabu dzīvoklī.

"Mērijas ceļojums" man interesants bija arī dažādo hroniku kadru dēļ - te tu redzēsi gan Pasaules karā totāli sabombardēto Vecrīgu, gan dažādas padomju dzīves ainas - propagandas materiālus un ne tikai. Un, protams, daļu filmas veido arī inscinējumi - Daiga Kažociņa atveido Mēriju jaunāko, bet Marīna Janaus - Mēriju vecāko. Filma gan netiecas šajās iestudētajās ainās pēc pārmērīga reālisma - varones laika gaitā sevišķi ārēji nemainās (vai pat - nemaz nemainās), bet no tā filma nekļūst mazāk patiesa un ticama. Šī būs tā reize, kur es teiktu, ka filma ir vērtīga gan kā mākslas darbs, gan kā izglītojošais materiāls. Un tā pietiekami interesanti saslēdzas kopā ar "Homo Novus", iekļaujot to no abām pusēm - te parādās gan vēl Cara laika Rīgas labākās aprindas (ieskaitot, piemēram, Jani Rozentālu), gan modernisms latviešu mākslā (kas, protams, ir "Homo Novus" tematika), gan tas, kas ar šiem cilvēkiem notika pēc tam - kā viņi pazuda muklājā. Ļoti labs kino, rekomendēju!