La Carte et le Territoire
Mišela Velbeka darbu vidū "Karte un teritorija" ir teju vai vismazāk kolorītais - tā saturā itin maz kā tāda, kas liktu ar putām uz lūpām aizsvilties kā kreisēji, tā labēji noskaņotam eiropietim, kā alu no skārdenes trekterējošam pankam, tā vecmāmiņai, kas ar nosodījumu vēro šo panku. Un, kas mani lielā mērā pārsteidza, šī grāmata ne tikai nav pretrunas raisoša, bet tā ir arī ļoti viegli lasāma pat cilvēkam ar diezgan ierobežotu vārdu krājumu franču mēlē.
Grāmatas galvenais varonis ir Džeds Mārtins - fotogrāfs un mākslinieks, kas kļūst slavens kā fotogrāfs, bildējot Michelin kartes, un kā mākslinieks, gleznojot ainas cilvēkiem darbā un slavenībām. Mārtins iepazīstas ar krievieti Olgu, kas strādā "Michelin" labā Francijā, bet tad viņu pazaudē. Tāpat viņš grāmatas gaitā pazaudē tēvu, kurš, padodoties cīņā ar vēzi, dodas uz Šveici saņemt eitanāziju. Un viņš pazaudē gandrīz par savu draugu kļuvušo slaveno franču rakstnieku Mišelu Velbeku, kurš tiek brutāli nogalināts. Jā, Velbeks ne tikai šajā grāmatā ir padarījis sevi par vienu no romāna varoņiem, bet arī pats ar sevi izrēķinās. Daļa romāna tiek veltīta policistam, kurš izmeklē šo notikušo slepkavību, un tās nosacīti nejaušajam atrisinājumam.
Patiesībā iespējams, ka no visa romāna (kurš ir gana apjomīgs) visvairāk mani uzrunāja epilogs, vai pareizāk, veids, kādā epilogs sasaucās ar grāmatas iepriekšējo daļu. Tajā ļoti īsā un konspektīvā formā Džeds Mārtins noveco. Pasaule viņam apkārt mainās, un visu ļoti labi atspoguļo viens no viņa pēdējiem mākslas projektiem - sev tuvu cilvēku fotogrāfiju sadalīšanās monitorēšana. Tu izliec fotogrāfiju ārā un ļauj, lai laikapstākļi dara savu darbu. Un to monitorē foto vai video režīmā. Tā pasaule paiet.
Pats Velbeks apgalvojot, ka grāmata ir par novecošanu, bet, protams, ka tās tematiskais materiāls ir plašāks: tikpat labi var teikt, ka tā ir grāmata par nepiepildītu mīlestību, par mūsdienu mākslu un to, ko mūsdienās saprot par mākslu, par zaudējumiem, par Eiropas attīstību kā tādu (tās gan te nav daudz, tik vien cik nobeigumā), par attiecībām starp tēviem un dēliem, par fototehniku un Internetu, un tā tālāk. Patiesībā mani laikam šajā reizē priecēja, ka grāmatas saturā Velbeks nav centies kaut ko baigi šokēt un provocēt, šis ir tas viņa romāns, kurš popularitāti ir guvis tīri literārās kvalitātes, nevis skandalozuma dēļ (lai arī man nav nekādu iebildumu pret viņa skandalozo pusi). Es pat teiktu - daudz labāka lasāmviela, nekā to biju gaidījis, neatkarīgi no tā, vai karte spēj būt interesantāka par teritoriju, ko tā attēlo.
Kā jau tas Velbekam ir raksturīgi, super dzīvespriecīgs šis stāsts nav, bet nav jau visiem stāstiem jābūt laimes un saules pilniem. Un nav šaubu, ka šajā stāstā ir sava vieta arī pašrefleksijai, ironijai un citiem paņēmieniem, kas man personīgi ir ļoti tuvi. Galīgi neesmu pārsteigts, ka šī grāmata autoram atnesa Gonkūru prēmiju (nopietnākā literārā balva, kas Francijā sastopama), lai gan nojaušu, ka tai drīz sekojusī "Pakļaušanās" varētu būt ne vienam vien "Kartes un teritorijas" slavētājam nožēlot iepriekš Velbekam veltītos labos vārdus, jo nule viņš diez vai ir visu mīlēts, bet diez vai viņš to sevišķi pārdzīvo.
Grāmatas galvenais varonis ir Džeds Mārtins - fotogrāfs un mākslinieks, kas kļūst slavens kā fotogrāfs, bildējot Michelin kartes, un kā mākslinieks, gleznojot ainas cilvēkiem darbā un slavenībām. Mārtins iepazīstas ar krievieti Olgu, kas strādā "Michelin" labā Francijā, bet tad viņu pazaudē. Tāpat viņš grāmatas gaitā pazaudē tēvu, kurš, padodoties cīņā ar vēzi, dodas uz Šveici saņemt eitanāziju. Un viņš pazaudē gandrīz par savu draugu kļuvušo slaveno franču rakstnieku Mišelu Velbeku, kurš tiek brutāli nogalināts. Jā, Velbeks ne tikai šajā grāmatā ir padarījis sevi par vienu no romāna varoņiem, bet arī pats ar sevi izrēķinās. Daļa romāna tiek veltīta policistam, kurš izmeklē šo notikušo slepkavību, un tās nosacīti nejaušajam atrisinājumam.
Patiesībā iespējams, ka no visa romāna (kurš ir gana apjomīgs) visvairāk mani uzrunāja epilogs, vai pareizāk, veids, kādā epilogs sasaucās ar grāmatas iepriekšējo daļu. Tajā ļoti īsā un konspektīvā formā Džeds Mārtins noveco. Pasaule viņam apkārt mainās, un visu ļoti labi atspoguļo viens no viņa pēdējiem mākslas projektiem - sev tuvu cilvēku fotogrāfiju sadalīšanās monitorēšana. Tu izliec fotogrāfiju ārā un ļauj, lai laikapstākļi dara savu darbu. Un to monitorē foto vai video režīmā. Tā pasaule paiet.
Pats Velbeks apgalvojot, ka grāmata ir par novecošanu, bet, protams, ka tās tematiskais materiāls ir plašāks: tikpat labi var teikt, ka tā ir grāmata par nepiepildītu mīlestību, par mūsdienu mākslu un to, ko mūsdienās saprot par mākslu, par zaudējumiem, par Eiropas attīstību kā tādu (tās gan te nav daudz, tik vien cik nobeigumā), par attiecībām starp tēviem un dēliem, par fototehniku un Internetu, un tā tālāk. Patiesībā mani laikam šajā reizē priecēja, ka grāmatas saturā Velbeks nav centies kaut ko baigi šokēt un provocēt, šis ir tas viņa romāns, kurš popularitāti ir guvis tīri literārās kvalitātes, nevis skandalozuma dēļ (lai arī man nav nekādu iebildumu pret viņa skandalozo pusi). Es pat teiktu - daudz labāka lasāmviela, nekā to biju gaidījis, neatkarīgi no tā, vai karte spēj būt interesantāka par teritoriju, ko tā attēlo.
Kā jau tas Velbekam ir raksturīgi, super dzīvespriecīgs šis stāsts nav, bet nav jau visiem stāstiem jābūt laimes un saules pilniem. Un nav šaubu, ka šajā stāstā ir sava vieta arī pašrefleksijai, ironijai un citiem paņēmieniem, kas man personīgi ir ļoti tuvi. Galīgi neesmu pārsteigts, ka šī grāmata autoram atnesa Gonkūru prēmiju (nopietnākā literārā balva, kas Francijā sastopama), lai gan nojaušu, ka tai drīz sekojusī "Pakļaušanās" varētu būt ne vienam vien "Kartes un teritorijas" slavētājam nožēlot iepriekš Velbekam veltītos labos vārdus, jo nule viņš diez vai ir visu mīlēts, bet diez vai viņš to sevišķi pārdzīvo.
2018-11-14
comments powered by Disqus