Latvijas futbola tiesneši

Grāmatas ievadā tās viens no autoriem Miķelis Rubenis atzīst, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums kaut ko vispār uzrakstīt par futbola tiesāšanas tradīcijām Latvijā un ka šajā laukā maz darīts, maz pētīts un ir vieta izaugsmei. Tas nu būtu būtiskākais, ko ņemt vērā, ņemot rokās šo grāmatiņu (tā nudien ir grāmatiņa, nevis grāmata - tās izlasīšana man prasīja aptuveni pusotru stundu). Šis nav nopietns pētījums un, lai arī uz tās vāka ir apakšvirsraksts "Vēsture, attīstība, statistika", atļaušos aizrādīt, ka šie trīs atslēgas vārdi nav tie, kas visprecīzāk raksturotu šo grāmatu.

Miķelis Rubenis, domājams, ir pārliecinošs līderis Latvijā tapušām grāmatām par futbolu, laika gaitā rakstījis par dažādiem spēles aspektiem, bet skaidrs, ka primāri viņš ir bijis tieši tiesnesis, līdz ar to nav šaubu, ka šajā tēmā viņam ir daudz sakāmā. Diemžēl šajā grāmatā itin neliela daļa ir veltīta tieši viņa paša pieredzes atstāstījumam, vairāk ir satura, kurš ar tiesāšanu vispār ir saistīts tikai pastiprināti. Pirmā grāmatas nodaļa ir Latvijas futbola vēstures īsais kurss (bez jebkāda uzsvara tieši uz tiesnešiem), kurā diemžēl tiek atkārtota vēsturiski populārākā kļūda. Atkārtošu mantru: Ēriks Pētersons Latvijas izlases rindās guva 21 vārtus! Divdesmit vienus! Tikām grāmatas lielākā daļa ir teksti par futbolu no brīvvalsts laika preses. Daļa no tiem ir tematiski diezgan interesanti (tādi, kas tiešā veidā attiecas uz tiesāšanu, piemēram, Jūlija Levitāna tā laika publikācijas), kamēr daļa raisa jautājumus - kādā sakarā to vajadzētu šajā grāmatā iekļaut? Tas, ka tekstā ir pāris vārdos pieminēta tiesāšana, īsti neko par tiesāšanas attīstību Latvijā, manuprāt, nestāsta. Tāpat sajūsmu neraisīja nodaļa, kas (aptuveni) saucas "Futbola tiesāšana ulmaņlaika anekdotēs" (jo anekdotes lielākoties nav smieklīgas).

Līdz ar to jautājums - kas šajā grāmatā tad ir labs? Pirmkārt, tie pāris stāsti no Rubeņa paša pieredzes spēļu tiesāšanā, stāstījums par tiesnešu kvotām PSRS līmenī, šāda tāda informācija par tiesnešiem un viņu sasniegumiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tā kā grāmatas sakarīgākā daļa ir tās beigās, tad gala iespaidi par to ir labāki, nekā bija lasīšanas sākuma posmā, tomēr nudien tur būtu tik daudz vietas uzlabojumiem... Piemēram, kas attiecas uz laiku līdz 2. Pasaules karam - tur noteikti būtu bijis iespējams kaut ko vairāk pastāstīt par ievērojamākajiem tā laikmeta tiesnešiem. Divi gan ir pieminēti: Juris Rēdlihs (Raiskums) un Arveds Jurgens, bet pilnīgi noteikti kādus vārdus būtu pelnījis arī Gotfrīds Krūmiņš, kurš divdesmito gadu otrajā pusē bija pirmā izvēle tiesāšanai, kad Rīgā viesojās ārzemju klubi, kā arī vadīja piecas izlašu spēles ar Baltijas valstu piedalīšanos. Un, ja jau Rubenim kopumā tuvāki ir padomju laiki, par tiem tiesnešiem, kas bija vadoši Latvijā Rubeņa karjeras sākuma gados, arī būtu bijis labi kaut ko uzrakstīt. Un vēl viens aspekts - manuprāt, grāmatā par tiesāšanu drīzāk būtu jāatstāsta nevis tas, kā Rīgas "Daugavu" divas reizes iecēla PSRS augstākajā līgā un cik labs treneris bija Vadims Ulbergs, bet gan, piemēram, kā laika gaitā (kopš futbolu spēlē Latvijas teritorijā) mainījušies spēles noteikumi un to traktēšana. Viena pavisam primitīva detaļa - laikā pirms Otrā Pasaules kara spēlētāju maiņas bija atļautas tikai izlašu spēlēs, bet līgas spēlēs tādu nebija (reizēm gan komanda spēli sāka nepilnā sastāvā, bet tās laikā nokavējušais spēlētājs devās laukumā). Bet kurā gadā maiņas tika atļautas - ne mazākās nojautas. Un gan jau šādu jautājumu ir daudz, par kuriem patiešām būtu vērts stāstīt grāmatā par futbola tiesāšanu Latvijā.

Līdz ar to mans skarbais secinājums: no šīs grāmatas satura jēdzīgi ir aptuveni 25%. Ne tas labākais procents, bet vismaz tas sakoncentrēts beigās, līdz ar to pēcgarša nav kritiski slikta.
2020-06-11
6.5
comments powered by Disqus