Miķeļtorņa Spartakiāde
Likumsakarīgs turpinājums dažādajiem pēdējā laikā notikušajiem sportiskajiem pasākumiem: sacensībām, turnīriem, meistarībām, rogainingiem, kausu izcīņām un tā tālāk bija Miķeļtorņa 1. Spartakiāde. Tai bija lemts kļūt par garantēti viskvalitatīvāk pavadītajām Jāņu brīvdienām manā līdzšinējā dzīvē.
Pasākumam bija ilgs gatavošanās un plānošanas laiks, daudz darbu tika veikts arī uz vietas - labiekārtojot sacensību centru un tā apkārtni, bet šeit man nav vēlēšanās uzskaitīt to, kurš veica kādus darbus, kurā dienā katrs gatavoja ēst un mazgāja traukus. Tā vietā pārskats būs galvenokārt Spartakiādes sportiskās norises gaitu, svinīgajiem pasākumiem, cīņu par medaļām, uzvarētāju apbalvošanu un kultūras programmu.
Spartakiādes atklāšana
Par godu svinīgajam pasākumam tapa Spartakiādes karogs (autore - Marina), kura pacelšana kļuva par svinīgā Spartakiādes atklāšanas vakara kulmināciju. Sešas meitenes nesa karogu apkārt Miķeļtorņa baznīcai (faktiski - apkārt visam kvartālam), suminājumu pavadītas. Tad karogs tika svinīgi pacelts īpaši šim pasākumam tapušā mastā, kļūstot par centrālo objektu kompozīcijā, kurā ietilpa arī Spartakiādes daudzo dalībvalstu karogi (varbūt nebija gluži tā, ka Spartakiādē reāli piedalījās dalībnieki no Brazīlijas, Ukrainas, Kristiānijas un citām karogos pārstāvētajām valstīm, taču tas jau neliedz apgalvot pretējo, kaut vai tāpēc, ka Brazīlija varēja tur piedalīties arī bez sportistiem, bet citos veidos - piemēram, ar savu karogu).
Sacensības sporta disciplīnas:
1) Skriešana
Sacensību pirmās dienas rītā (gandrīz pēc brokastīm, kā gan citādi!) notika Miķeļtorņa skrējiens. Dalībnieku tobrīd vēl nebija daudz, jo vairums Spartakiādes viesu vēl nebija ieradušies, tomēr klāt bija vairāki vadošās skrējēju grupas pārstāvji. Startā pamatīgu tempu uzņēma Edijs, es centos iespēju robežās turēt līdzi, bet tad sapratu, ka varu pazaudēt finiša sprintā, tāpēc atrāvienu veicu jau savlaicīgi. Tik savlaicīgi, ka nebūdams pietiekami labi informēts par sacensību distanci, aizpļāvu garām vienam pagriezienam, kā rezultātā nācās skriet atpakaļ un lielais pārsvars bija gandrīz jau izzudis. Beigās tomēr pozīciju noturēju, bet Edijs tikai ar grūtībām atvairīja Irbes pretuzbrukumu un saglabāja sev otro vietu.
2) Ūdensbumba resnajam runcim
Ar ūdeni pildītu balonu sviešana pāros kļuva par izklaidējošu un ne pārmērīgi fiziski izaicinošu disciplīnu. Izlozēto pāru vidū visveiksmīgākā sadarbība izvērtās Edijam un Baibai, kuri spēja ūdeni neizliet arī no itin pamatīga attāluma. Otrajā vietā - Anita un Raitis. Mans ieguldījums šajā disciplīnā - Vineta tika godināta par visglītāk izšķīdušo balonu (manis mestu, nevis pa mani mestu).
3) Balistika
Mazāk nopietnos terminos - ķiršu kauliņu spļaušana. Pirmajā disciplīnā - spļaušanas precizitātē - sev pašam par lielu pārsteigumu ieņēmu otro vietu (aiz Edija, priekšā Irbei), un gandrīz tiku arī pie otras medaļas par tālāko spļāvienu, tomēr atkārtotajā piegājienā Andžs mani itin pārliecinoši apsteidza.
4) Grūdenis
Lodei attālināti līdzīga priekšmeta (zvejas tīklu pludiņu) grūšana man un Marinai beidzās pat nesākusies - izpildot pirmo treniņu grūdienu, Raitim pseidolode izlidoju skatītāju virzienā, un tiešā trāpījumā "nopļāva" Marinu. Līdz ar to sportiskās aktivitātes dabiski nokļuva otrajā plānā, un zināms laiks šajā sacensību dienā tika pavadīts Ātrās palīdzības mašīnā ceļā uz Ventspils slimnīcu, pašā slimnīcā un visādi citādi - ārpus sacensībām. Prognozējamais secinājums - vairāk uzmanības šādos pasākumos jāveltī drošībai. Pludmales grūšanas sektorā tikām par labākajiem grūdeņiem kļuva Baiba un Raitis (apliecinot, ka Raita repertuārā ir arī tāli, ne tikai sāpīgi raidījumi).
5) Lēkšana atpakaļgaitā jeb Atgriezeniskais sienāzis
Ar šo disciplīnu saistīju zināmas cerības uz laba rezultāta uzrādīšanu, izmantojot personīgo kāju garumu. Tomēr Grūdeņa starpgadījuma rezultātā ne tikai tajā nepiedalījos, bet pat sekot sacensību norisei nevarēju. Tikai jau vēlāk noskaidroju, ka kungu sacensībās izrādījās nepieciešama papildu kārta, lai noskaidrotu labāko lecēju Mārtiņa un Gustava divcīņā, beigās triumfējot pirmajam. Tikām dāmu konkurencē Ilze uzvarēja visai pārliecinoši, labāko rezultātu uzrādot jau savā pirmajā lēcienā.
6) Pludmales rāps
Tradicionālā rāpa distance, kā vēstīja Turaida Petrova kungs, esot 4 kilometri, tomēr spartakiādes dalībnieki, jo īpaši pēc strogonova ieēšanas nebija tik nopietnam pārbaudījumam gatavi, līdz ar to sacensības aizvadījām rāpa sprinta (150m) distancē. Te man bija tas gods pildīt tiesneša un organizētāja funkcijas, līdz ar to medaļu cīņa (un arī pati rāpošana, ja neskaita paraugdemonstrējumus) man gāja secen. No pirmajiem metriem vadībā izrāvās Gustavs un Mārtiņš, bet sākot ar distances vidu pretinieka uzņemto tempu Gustavs vairs nespēja turēt, līdz ar to Mārtiņš triumfēja visai pārliecinoši. Arī Gustava otrā vieta nebija apdraudēta, tikām Irbi un Baibu cīņā par trešo izšķīra fotofinišs. Dāmām trešā - Anita, bet kungiem - Edijs.
7) Ātrdzeršana
Sacensības ātrdzeršanā risinājās visā dienas garumā, dalībniekiem azartiski tukšojot alus un kvasa glāzes. Šajā sportaveidā esmu galīgs iesācējs, līdz ar to uz augstām vietām nepretendēju. Tikām nopietnāki sportisti šai lietai piegāja pilnā gatavībā, un par medaļām cīnījās vaiga sviedros. Dāmām tikai papildglāzes ļāva Baibai pārspēt Vinetu, kamēr kungiem - Andžs organizētāju Raiti.
8) Slapjā dēle
Laipošana pa šauriem dēlīšiem uz ātrumu galīgi nav mana stihija, jo līdzsvars man ir tāds, kāds nu ir. Līdz ar to šajā disciplīnā mans rezultāts - trīs reizes neieskaitīts. Tikām naskie un līdsvarotie cīnījās par sekundes desmitdaļām. Uzvarēja sacensību jaunpienācēji - Laila un Juris, pie medaļām tika arī Ilze, Irbe, Gustavs un Gundars.
9) Orientēšanās labirints
No organizācijas viedokļa laikietilpīgākā disciplīna, kuras galvenā pārzine bija trases autore un izlicēja Marina. Savu ieguldījumu knišļu barošanā un mietiņu spraušanā devām arī Edijs un es, un jāatzīst, ka tā knišļu padarīšana bija vienas vienīgas šausmas. Prātā varēja sajukt. Tomēr gandarījums par izveidoto distanci atsvēra pūles un daudzos sarkanos punktiņus uz visām apģērbta nepiesegtajām zonām.
Divu trašu rezultātu kopsummā vairāk nekā ļoti pārliecinoši triumfēja Edijs, otrā palika Ilze, bet trešais - Raitis. Trasē devās gan dalībnieki ar zināmu pieredzi orientēšanās labirinotos, gan bez jebkādas pieredzes, tomēr galā tika visi - cits ātrāk, cits lēnāk. Pirmo distanci pieveicu ar itin sliktu rezultātu, kamēr otro - ar itin labu. Katrā ziņā āķis lūpā bija, un tagad noteikti būšu ieinteresēts izskriet kādu labirintu arī apstākļos, kad nebūšu tā izlicēju vidū. Tiesa, visvairāk distanci droši vien izbaudīja sacensībās dalību neņēmušais Lailas un Aivara dēls Kārlis, kurš pa labirintu šurpu un turpu vicoja teju nemitīgi.
10) Orientēšanās stafete
Tieši šīs disciplīnas dēļ patiesībā arī droši vien radās doma par Miķeļtorņa Spartakiādi - dižais orientierists Edijs bija apņēmies uzorganizēt stafetes veida sacensības draugiem. Te piedalījās ne tikai visi Spartakiādes pamatsastāva dalībnieki, bet arī pāris jaunpienācēji, kas ieradās īpaši uz šo stafeti. 30 dalībnieki tika vispirms sadalīti 10 grozos pa distancēm, bet pēc tam ielozēti trīs komandās. Katrai komandai bija jāveic trīs garie, trīs vidējie, divi īsie un divi bērnu posmi.
Manis pārstāvētā komanda izvēlējās sākumā laist distancē spēcīgākās mūsu orientieristes: Ilzi un Inetu, man atvēlot pēdējo - desmito - posmu, kurā es veiksmes gadījumā uz kāju ātruma rēķina varētu šo to uzlabot komandas sniegumā. Jau pēc sacensībām nācās gan secināt, ka šī būs bijusi aplama loģika, jo daudz noderīgāk man būtu startēt kā pirmajam un daļēji savā labā izmantot konkurējošo komandu pirmos orientieristus kā orientierus paša distancē un kāju ātrumu - tuvāk distances beigām. Bet nu neko darīt. Garajā distancē kā liela ekstra pārējiem dalībniekiem bija skatītāju punkts - proti, viens kontrolpunkts atradās tieši pie sētas Spartakiādes teritorijas malā, ļaujot novērtēt dalībnieku progresu. Kā pirmais šo kontrolpunktu sasniedza Gustavs, kādu minūti-divas aiz viņa sekoja Irbe, bet mūsu komandas zaķis Ilze kā nerādījās, tā nerādījās. Gustavs un Irbe jau finišēja (pēdējā kilometrā Irbe bija pamatīgi pierāvusi klāt līderim), un tikai tad Ilze parādījās skatītāju punktā. Kā izrādījās vēlāk - Ilze bija distancē pazaudējusi savu kontrolpunktu lapiņu un daudz laika zaudējusi, līdz to izdevās atrast. Mūsu komandas cerības uz pirmo vietu līdz ar to strauji saruka, jo Ilze bija mūsu lielākā cerība.
Otrajā posmā vadošajām komandām devās Andžs un Raitis, bet ar 12 minūšu atpalikšanu viņiem sekoja Ineta. Sākuši posmu ar 6 sekunžu intervālu, kungi finišēja ar 52 sekunžu laika starpību. Raitis vispirms distancē bija pamanījies palīdzēt Andžam, kurš bija aizskrējis neceļos, bet pēc tam aizskriet neceļos pats. Tikām mūsu komandas nedienas turpinājās - Ineta bija atzīmējusies nepareizā punktā un arī viņa bija spiesta kādu posmu atgriezties atpakaļ. Nu jau līderiem zaudējām vairāk kā 16 minūtes.
Trešajā posmā devās tikai dāmas. Ļoti sekmīgi spēcīgā lietū startēja Vineta, kura savu distanci veica mazliet vairāk kā 11 minūtēs, turpinot atrāvienu no otrajā vietā esošās komandas ar nosaukumu "Nr.3" (Iveta viņai zaudēja 81 sekundi). Mums šajā distancē devās orientieriste pavisam bez pieredzes - Jolanta - kura savu posmu varonīgi veica, bet pat no otrās vietas atpalikām jau vairāk kā 23 minūtes.
Ceturtā bija bērnu distance pa pagalmu, kur mums bija ļoti paveicies, ka mūsu pārstāvis bija Edijs. Kamēr līderiem pa mežonīgu lietu mazo Emīlu cauri izveda viņa tētis Andžs, bet otro komandu pārstāvēja Jēkabs, Edijs savu posmu veica 70 sekundēs, kaut arī ļoti nenozīmīgi, bet tomēr pievelkot mūs tuvāk vadošajām vienībām. Emīls tikām Jēkabu pārspēja par 36 sekundēm, joprojām turpinot "SS Stroganova" dominanci.
Piektais posms bija diezgan izšķirošs, jo tajā visām komandām devās vislielākie nezināmie - garajā distancē Stoganovu pārstāvēja Mārtiņš O., Nr.3 - Jānis, bet mūs - Mārtiņš B. Neviens no šīs trijotnes nebija izslavēts ar savām orientierista dotībām, un līdz ar to bija iespējami dažādi pavērsieni viņu snieguma ziņā. Jāatzīst, ka mūsu vienības cerības uz situācijas izlabošanu nepiepildījās ne mazākajā mērā. Mūsu Mārtiņš trasē pavadīja 52 minūtes, tādējādi otrā vieta bija jau pusstundas attālumā. Arī Komandas Nr.3 pārstāvis Jānis neuzspīdēja, tikām Mārtiņš O., kurš uz garo distanci atšķirībā no citiem dalībniekiem bija pieteicies pēc paša iniciatīvas, ņēma un parādīja klasi - 30 minūtes, un faktiski jau šķita, ka nekādas sīvās cīņas par uzvaru nevarēs būt - kā nekā 16 minūšu pārsvars nav joks.
Sestais posms bērnu trasē nekādas korekcijas ieviest nevarēja - satraumētā Marina bija ātrāka par pavisam gados nelielo Kārli un ļoti ilgstoši savu kārtu distancē nogaidījušo mazo Gustavu (jāatzīmē, ka Gustavs distancē devās, kad pārējām komandām trasē bija jau devītie dalībnieki).
Septītais posms beidzot bija mums labvēlīgs - Gundars itin pārliecinoši izpogāja meitenes Anitu un Alisi, atvinnējot mums dažas minūtes. Tiesa, atpalicība no 2.vietas joprojām bija vairāk kā 27 minūtes. Gados jaunā Alise tikām pret Anitu atguva minūti, tomēr pārsvars līderiem joprojām komfortabls - virs 16 minūtēm.
Astotajā posmā līderu vienībai devās Guna, kura vismaz startā šķita ļoti lēna. Distancē viņa tomēr ieskrējās, bet tas neliedza konkurentiem mazliet pievilkt klāt - Laila savu posmu veica 12 minūtēs, vēl kādas trīs minūtes līderu pārsvara sadeldējot. Mums - kārtējais neveiksmīgais posms, Baibiņai trasē pavadot 19 minūtes.
Faktiski pēdējā reālā cerība pārmaiņām cīņā par pirmo vietu bija devītais posms. Ilzei Ba. distancē negāja viegli - viņa tajā pavadīja 22 minūtes pret Aivara 16. Līdz ar to līderu duetu pirms pēdējā posma šķīra 8 minūtes - daudz, bet ne neatvinnējams pārsvars. Tikām runāt mūsu komandas izredzēm nenācās nekādā kontekstā - mūsu devītā posma veicējs Kaspars (laiks - 23 minūtes) finišēja tikai par nedaudzām sekundēm apsteidzot otrajā vietā esošās komandas pēdējo dalībnieku. Līdz ar to es distancē faktiski devos tad, kad pārējās komandas jau bija finišējušas.
Ja kādam bija cerības, ka pēdējā posmā Juris varētu sastādīt Baibai nopietnu konkurenci, tās bija naivas un nepamatotas cerības. Baiba finišu sasniedza 23.5 minūtēs, kamēr Jurim distancē sanāca pavadīt 41 minūti. Līdz ar likumsakarīgi sacensībās triumfēja "Stroganova" komanda. Kas attiecās uz manu sniegumu - pirmajos punktos pazaudēju šausmīgi daudz laika, ko īsti vairs atgūt turpinājumā ar ātru skriešanu nevarēju. Tomēr gala rezultāts nebija gluži tik slikts - mazliet zem 37 minūtēm, kas atļāva uzrādītā laika ziņā apsteigt 4 no 8 pārējiem garās distances veicējiem šajās sacensībās (protams, ja ne pazudusī lapiņa, Ilze būtu man tālu priekšā). Secinājums kā parasti - vajag biežāk doties orientēties, ja gribu, lai no potenciāli ātrajām kājām man būtu arī kāda jēga. Varbūt šī varētu būt apņemšanās - nākamtrešdien doties uz Magnētu Ložmetējkalnā un censties kaut vai divas reizes mēnesī turpmāk skriet pa mežu ar kompasu rokās?
Jāņošana un citāda izēšanās
Ēdām mēs šajās dienās daudz. Noteikti vairāk, nekā sportojām, bet tas Jāņu brīvdienās ir pieļaujami, tā vismaz man šķiet. Turklāt - mēs patiešām arī nodarbojāmies ar sportu, nevis tikai dzērām alu (man vēl komplektā pie Spartakiādes norises noskriets 21 kilometrs un sešas peldes jūrā). Ēdieni dienu garumā bija daudz un dažādi - vairākas gardas ugunskura zupas, jau izslavētais stroganovs, siļķe ar biezpienu, visdažādākās putras, sautējumi, šašliki, gaļas un negaļas salāti.
Pati Jāņu nakts gan man personīgi bija itin īsa un tās centrālais notikums bija tradicionālā Pūdeļa dedzināšana uzkalniņā virs pagraba. Cilvēki ar lielāku pieredzi šajā tradīcijā, domājams, šajā brīdī iztēlojas stabā uzslietu mucu vai ko tamlīdzīgu, bet mūsu pasākumā dedzināts patiešām tika pūdelis - Gunas un Jāņa darba rezultātā tapis priežu zaru izcelsmes vides objekts pūdeļa formā. Katrā ziņā šajā spartakiādē šāds pasākums noteikti bija vietā. Pēc pūdeļa uguns ceremonijas beigām mums gandrīz sākās dejas Gundara vadībā, bet... nesākās. Iespējams, pie vainas bija tas, ka šī bija jau ceturtā Spartakiādes diena, pasākumu programma jau visu laiku bija bijusi ļoti piesātināta, un līdz ar to nevienam tā īsti nebija iekšā rīkot kādas sevišķas aktivitātes arī Jāņu naktī. Ja nu vienīgi Jurim, kurš aizveda vīrus uz tradicionālajām Miķeļtorņa Jāņu huligānu izdarībām. Es tikām jau ap diviem devos gulēt.
Kultūras nams
Šķūnī mums bija uzstādīts projektors, uz kura rādīja kino - galvenokārt laikā, kad lija lietus. Un lietus lija daudz, ļoti daudz. Tiesa, bieži mūs tas sevišķi nesatrauca un, piemēram, orientēšanās stafetes laikā pamatīgi izlija teju vai visi tās dalībnieki. Tomēr vienā no vakariem bija ieplānots kino seanss, kuram bija izvēlēta filma ar sportam tuvinātu tematiku - Rīgas Kinostudijas 1985.gada detektīvgabals Spēle notiks tik un tā. Bija arī bērnu seansi, un projektors kopumā tika darbināts itin bieži. Plus Kultūras namā atradās arī skaņu aparatūra un pults, nodrošinot gan muzikālo noformējumu pasākumiem, gan regulārus paziņojumus, kuru centrālās sastāvdaļas bija "Uzmanību! Uzmanību!" un "Atkārtoju!"
Noslēguma ceremonija un pateicības vārdi
Pēc orientēšanās stafetes noslēguma un pēdējās medaļnieku apbalvošanas ceremonijas (tādas notika katru dienu pēc pēdējo sacensību noslēgšanās) 2015.gada 24.jūnijā plkst.16:00 notika svinīgā Spartakiādes karoga nolaišana. Spartakiāde bija aizvadīta godam, un domājams visiem tās dalībniekiem ilgi paliks atmiņā kā spilgti un skaisti aizvadītas svētku brīvdienas. Īpašs Paldies "Stūrīšu" Ivetai par Spartakiādes norises vietas nodrošināšanu un "Gulbenes" Edijam par sportisko aktivitāšu vadīšanu. Vienlaikus lielu Paldies ir pelnījis katrs no mums - jo bez katra atsevišķā dalībnieka pienesuma spartakiāde nebūtu varējusi izvērsties tik laba, kāda tā bija. Vai tad bez Marinas un Lailas vadītajā rīta rosmēm mēs varētu tik labi uzsākt katru dienu? Vai bez Kaspara nenogurstošā darba, cīnoties ar "Stūrīšu" elektroinstalācijas īpatnībām? Un bez Raita darbošanās ar audio/video aparatūru? Mēs visi esam malači, ko citu lai tur vispār saka!