Spēle notiks tik un tā
Rolanda Kalniņa filma "Spēle notiks tik un tā" bija iekļauta Miķeļtorņa Spartakiādes kultūras nama kino programmā kā viena no labākajām LPSR tapušajām filmām par futbola tēmu. Vairākas Kalniņa režisētās spēlfilmas iegūlušas Latvijas kino zelta fondā, tikām par šo filmu pat dzirdējuši nebija arī lielākie futbola un latviešu kino cienītāji mūsu Spartakiādes dalībnieku vidū. Tad nu skatījāmies to ar mērķi saprast - pamatoti vai nepamatoti tā grimusi aizmirstībā?
Tas apstāklis, ka filma tapusi televīzijas vajadzībām un sadalīta divās sērijās, nav vēl nekāds kvalitātes trūkuma rādītājs. Kā nekā Šerloku Holmsu arī uzņēma priekš TV. Bet tas, ka no mūsu kinoseansa padsmit apmeklētājiem tikai divi filmu noskatījās pilnā garumā, ne reizes neiemiegot, gan kaut ko varētu liecināt.
Pārsteidzošā kārtā filmas darbība risinās nevis kaut kur tepat Latvijā, bet gan Prāgā. Un daļa filmas ainu patiešām ir uzņemtas pilsētā Vltavas krastos, kamēr iekštelpas un šādas tādas ainas ar dinamiku tomēr tapušas Rīgā, piem., Anglikāņu baznīcas apkārtnē. Un var gadīties, ka Edijam bija taisnība, un "Prāgas Duklas līdzjutējiem" šajā spēlē izsniedz Rīgas Daugavas 1. PSRS līgas spēļu bukletus.
Žanriski šī filma ir detektīvgabals, kura centrā ir Rietumvācijas futbolista Franca Pihlera slepkavība pāris dienas pirms Eiropas Čempionu kausa ceturtdaļfināla spēles Prāgā. Tomēr būtu pārspīlējums teikt, ka filma labi uztur spriedzi. Kur ir problēmas? Pirmkārt, tajā īsti nav personāžu. Lietuviešu aktiera Aļģa Matuļoņa atveidotais galvenais varonis - izmeklētājs Irži Patočka - ir pilnīgi neizteiksmīgs padomju ierēdnis bez jebkādām reālām dzīvības pazīmēm. Antivaroņi - plakani un nemotivēti. Jā, varbūt ir amizanti redzēt Uldi Dumpi uzdodamies par rietumvācu spiegu, bet rakstura ne viņam, ne kaut vienam citam filmas varonim nav. Sižetam vienkārši mašināli tiek iziets cauri, scenārijs un dialogi ir stipri nekādi, un gala secinājumi - šabloniski propagandiski, kur sliktie visi izrādās rietumvācieši, un vēl arī sociālistu futbola komanda uzvar. Faktiski vienīgais, ar ko filma varētu būt saistoša mūsdienu skatītājam, tas ir - astoņdesmito gadu frizūras, dīvaini tērpi un ne vienmēr piemērota mūzika. Bet kā mākslas filma - totāli tukšais gabals.
P.S. Neizdevās saprast - vai filmai vispār pastāv versija ar skaņuceliņu latviešu valodā, līdz ar to mēs to skatījāmies krieviski.
Tas apstāklis, ka filma tapusi televīzijas vajadzībām un sadalīta divās sērijās, nav vēl nekāds kvalitātes trūkuma rādītājs. Kā nekā Šerloku Holmsu arī uzņēma priekš TV. Bet tas, ka no mūsu kinoseansa padsmit apmeklētājiem tikai divi filmu noskatījās pilnā garumā, ne reizes neiemiegot, gan kaut ko varētu liecināt.
Pārsteidzošā kārtā filmas darbība risinās nevis kaut kur tepat Latvijā, bet gan Prāgā. Un daļa filmas ainu patiešām ir uzņemtas pilsētā Vltavas krastos, kamēr iekštelpas un šādas tādas ainas ar dinamiku tomēr tapušas Rīgā, piem., Anglikāņu baznīcas apkārtnē. Un var gadīties, ka Edijam bija taisnība, un "Prāgas Duklas līdzjutējiem" šajā spēlē izsniedz Rīgas Daugavas 1. PSRS līgas spēļu bukletus.
Žanriski šī filma ir detektīvgabals, kura centrā ir Rietumvācijas futbolista Franca Pihlera slepkavība pāris dienas pirms Eiropas Čempionu kausa ceturtdaļfināla spēles Prāgā. Tomēr būtu pārspīlējums teikt, ka filma labi uztur spriedzi. Kur ir problēmas? Pirmkārt, tajā īsti nav personāžu. Lietuviešu aktiera Aļģa Matuļoņa atveidotais galvenais varonis - izmeklētājs Irži Patočka - ir pilnīgi neizteiksmīgs padomju ierēdnis bez jebkādām reālām dzīvības pazīmēm. Antivaroņi - plakani un nemotivēti. Jā, varbūt ir amizanti redzēt Uldi Dumpi uzdodamies par rietumvācu spiegu, bet rakstura ne viņam, ne kaut vienam citam filmas varonim nav. Sižetam vienkārši mašināli tiek iziets cauri, scenārijs un dialogi ir stipri nekādi, un gala secinājumi - šabloniski propagandiski, kur sliktie visi izrādās rietumvācieši, un vēl arī sociālistu futbola komanda uzvar. Faktiski vienīgais, ar ko filma varētu būt saistoša mūsdienu skatītājam, tas ir - astoņdesmito gadu frizūras, dīvaini tērpi un ne vienmēr piemērota mūzika. Bet kā mākslas filma - totāli tukšais gabals.
P.S. Neizdevās saprast - vai filmai vispār pastāv versija ar skaņuceliņu latviešu valodā, līdz ar to mēs to skatījāmies krieviski.
2015-06-22
comments powered by Disqus