Encounter
Šo Milana Kunderas eseju krājumu iegādājos kā lietotu grāmatu internetos līdzās vēl dažiem literāriem veikumiem, ar ko izlēmu papildināt sava grāmatu plaukta saturu. Vispār jau esejas nav gluži man pats tuvākais literārais formāts, bet reizēm gadās arī kaut ko tādu lasīt, turklāt Kundera ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem.
Šajā grāmatā Kundera pievēršas 20.gadsimta dižgariem, kurus viņš uzskata par nepieciešamu īpaši uzslavēt par viņu ieguldījumu mūsdienu mākslas pasaulē (gan literatūras, gan mūzikas, gan tēlotājmākslas) - Leošam Janāčekam (Kunderas sajūsma par šo komponistu lasīta jau kaut kad iepriekš, turklāt Kunderam ļoti nepatīk, ka šo komponistu kritiķi pārprot, vismaz atbilstoši tam, kāda ir viņa paša uztvere), Frensisam Beikonam, Federiko Fellini, Filipam Rotam, Gabrielam Garsijam Markesam, Anatolam Fransam, Bohumilam Hrabalam un citiem, kuri atstājuši būtisku lomu uz pašu Kunderu. Un arī senākai literatūrai - piemēram, Rablē, ar kura daiļradi man tā arī līdz šim nav izdevies iepazīties. Un, protams, liela daļa grāmatas satura tiek veltīta pašam Kunderam īpaši tuvai tēmai - Prāgas pavasarim un tā sekām, piespiedu nonākšanai emigrācijā,kuras sakarā viņš visai izteikti uzsver to, ka no emigrācijas bieži nav iespējams atgriezties pat tad, ja ir mainījušies tie apstākļi, kuru dēļ tev sākotnēji nācies pamest dzimteni. Par šo viņš, protams, arī ir rakstījis iepriekš, bet, iespējams, tagad es viņu labāk saprotu - vai arī nē, laikam nav svarīgi, bet atceros, ka savulaik viņš izmantoja salīdzinājumam Odiseju, kurš pēc daudziem gadiem atgriežas Itakā, un šī atgriešanās izvēršas katastrofāla, jo ir mainījušies gan cilvēki Itakā, gan pats Odisejs, taču atmiņās viens par otru viņi ir palikuši vecie un tagad vairs nespēj atbilst viens otra priekšstatiem. Iespējams, šī eseju krājuma izlasīšanas rezultātā es varētu ņemt un iepazīt kādu darbu, uz kuru Kundera tajā atsaucas, lai gan pašas esejas nekādu izcilu baudījumu nesagādāja - lielā mērā tajās tiek atgremots tas, ko Kundera jau tika pateicis ar "The Testaments Betrayed", kā dēļ šo būtu grūti nosaukt par tādu grāmatu, kura būtu obligāti jāizlasa katram (vai pat ne katram, bet man personīgi). Vienlaikus kaut kādā mērā mani priecē, ka turpmāk tā būs atrodama manā grāmatu plaukta.
Šajā grāmatā Kundera pievēršas 20.gadsimta dižgariem, kurus viņš uzskata par nepieciešamu īpaši uzslavēt par viņu ieguldījumu mūsdienu mākslas pasaulē (gan literatūras, gan mūzikas, gan tēlotājmākslas) - Leošam Janāčekam (Kunderas sajūsma par šo komponistu lasīta jau kaut kad iepriekš, turklāt Kunderam ļoti nepatīk, ka šo komponistu kritiķi pārprot, vismaz atbilstoši tam, kāda ir viņa paša uztvere), Frensisam Beikonam, Federiko Fellini, Filipam Rotam, Gabrielam Garsijam Markesam, Anatolam Fransam, Bohumilam Hrabalam un citiem, kuri atstājuši būtisku lomu uz pašu Kunderu. Un arī senākai literatūrai - piemēram, Rablē, ar kura daiļradi man tā arī līdz šim nav izdevies iepazīties. Un, protams, liela daļa grāmatas satura tiek veltīta pašam Kunderam īpaši tuvai tēmai - Prāgas pavasarim un tā sekām, piespiedu nonākšanai emigrācijā,kuras sakarā viņš visai izteikti uzsver to, ka no emigrācijas bieži nav iespējams atgriezties pat tad, ja ir mainījušies tie apstākļi, kuru dēļ tev sākotnēji nācies pamest dzimteni. Par šo viņš, protams, arī ir rakstījis iepriekš, bet, iespējams, tagad es viņu labāk saprotu - vai arī nē, laikam nav svarīgi, bet atceros, ka savulaik viņš izmantoja salīdzinājumam Odiseju, kurš pēc daudziem gadiem atgriežas Itakā, un šī atgriešanās izvēršas katastrofāla, jo ir mainījušies gan cilvēki Itakā, gan pats Odisejs, taču atmiņās viens par otru viņi ir palikuši vecie un tagad vairs nespēj atbilst viens otra priekšstatiem. Iespējams, šī eseju krājuma izlasīšanas rezultātā es varētu ņemt un iepazīt kādu darbu, uz kuru Kundera tajā atsaucas, lai gan pašas esejas nekādu izcilu baudījumu nesagādāja - lielā mērā tajās tiek atgremots tas, ko Kundera jau tika pateicis ar "The Testaments Betrayed", kā dēļ šo būtu grūti nosaukt par tādu grāmatu, kura būtu obligāti jāizlasa katram (vai pat ne katram, bet man personīgi). Vienlaikus kaut kādā mērā mani priecē, ka turpmāk tā būs atrodama manā grāmatu plaukta.
2014-04-12
comments powered by Disqus