Jacques and his Master
Milana Kunderas luga "Žaks un viņa kungs" nav gluži Denī Didro romāna "Žaks fatālists" pārveidojums skatuves vajadzībām, bet gan drīzāk darbs, kas ir veltīts šim Didro romānam, tā vismaz apgalo pats Kundera un man nav pamata viņam neticēt.
Luga ir visnotaļ īpatnēja - cik saprotu, līdzīgi romānam - tajā notiekošais lielākoties ir stāsti, kas tiek iepīti pamata sižetā, atmiņu ainas, kuru varoņi ne obligāti ir paši pamatlīnijas varoņi, vairāk tur ir iestarpinājumu nekā pašas pamatlīnijas. Nosacīti centrālais sižets ir par to, kā Žaks un viņa vārdā nenosauktais kungs dodas kaut kur - nav īsti svarīgi, kur tieši, un vēl mazāk ir svarīgi, kas viņi paši ir par cilvēkiem. Žaks sāk stāstīt kungam atgadījumu par to, kā viņš iemīlējās, bet neko tālu viņš netiek, tā vietā mēs iepazīstamies ar daudziem un dažādiem citiem notikumiem, kuri ne obligāti ir saistīti ar Žaka gadījumu, par spīti tam, ka dažādās sižeta līnijas patiesībā ir ļoti viena otrai līdzīgas (un ne tikai ar to, ka tajās liela loma ir attiecībām ar krāpšanas elementu), plus vēl šajā tekstā nemaz netrūkst "ceturtās sienas" nojaukšanas - proti, personāži apzinās, ka viņi ir personāži un laiku pa laikam vēršas pie iedomātās auditorijas. Kundera savās spēlēs ar absurdu neiet gluži tik tālu kā, piemēram, Bekets, bet kā tāda luga ir vienlaikus gana moderna, gan pietiekami klasiska, lai tās saturs būtu interesants. Neko daudz no šī darba negaidīju, bet tas izrādījās itin labs!
Luga ir visnotaļ īpatnēja - cik saprotu, līdzīgi romānam - tajā notiekošais lielākoties ir stāsti, kas tiek iepīti pamata sižetā, atmiņu ainas, kuru varoņi ne obligāti ir paši pamatlīnijas varoņi, vairāk tur ir iestarpinājumu nekā pašas pamatlīnijas. Nosacīti centrālais sižets ir par to, kā Žaks un viņa vārdā nenosauktais kungs dodas kaut kur - nav īsti svarīgi, kur tieši, un vēl mazāk ir svarīgi, kas viņi paši ir par cilvēkiem. Žaks sāk stāstīt kungam atgadījumu par to, kā viņš iemīlējās, bet neko tālu viņš netiek, tā vietā mēs iepazīstamies ar daudziem un dažādiem citiem notikumiem, kuri ne obligāti ir saistīti ar Žaka gadījumu, par spīti tam, ka dažādās sižeta līnijas patiesībā ir ļoti viena otrai līdzīgas (un ne tikai ar to, ka tajās liela loma ir attiecībām ar krāpšanas elementu), plus vēl šajā tekstā nemaz netrūkst "ceturtās sienas" nojaukšanas - proti, personāži apzinās, ka viņi ir personāži un laiku pa laikam vēršas pie iedomātās auditorijas. Kundera savās spēlēs ar absurdu neiet gluži tik tālu kā, piemēram, Bekets, bet kā tāda luga ir vienlaikus gana moderna, gan pietiekami klasiska, lai tās saturs būtu interesants. Neko daudz no šī darba negaidīju, bet tas izrādījās itin labs!
2014-06-02
comments powered by Disqus