Kazhes pierakstu burtnīca

Bija tuvu tam, lai mēs par velo pasākumu "Minies pēc kultūras" nemaz nebūtu uzzinājuši - to izziņoja, kamēr bijām Jaunzēlandē, un tajā laikā kaut kā nesanāca sevišķi cītīgi monitorēt Latvijas interneta aktualitātes. Taču pirms laiciņa saņēmām no Baibas un Ilzes ziņu, ka šāds pasākums būšot un ka varbūt mēs varētu ar viņām startēt vienā komandā. Tā kā mēs visi esam tādi kulturāli (teātris un Mantas koncerti cik daudz apmeklēti!), un gan viņas, gan mēs esam piedalījušies arī pasākumā "Pastnieks un kultūra", šaubu nebija - jāpiedalās!

Tā kā pasākums notika valsts svētkos, uzskatīju par nepieciešamu uzpucēties - izķemmēju bārdu, uzvilku baltu kreklu ar tauriņu un bikšturus. Mans ritenis arī jau kādu laiku ir uzposts, līdz ar to jutos pilnīgi pietiekami gatavs, lai varētu startēt kulturālā pasākumā. Tiesa, pa to lietu mazliet piemirsu, ka ārā spoži spīdēja saule, līdz ar to saulesbrilles nācās aizņemties no draudzīgās komandas "Fašisma terora upuru piemiņas ielas 6" (vai kā viņi tur precīzi saucās). Komandu startā bija jūra. Protams, izrādījās, ka dažs labs pēdējā brīdī izdomāja nestartēt, jo pārāk daudz cilvēku, nepareizā mēness fāze un vispār - kas tas par tizlu pasākumu! Ja nu kas - publisks fui! cilvēkiem, kas tā rīkojas, jo pasākumu organizētājiem nekad nav prieka par pāri palikušiem izdales materiāliem (un škrobe ir ne tik ļoti finansiāla kā morāli ētiska)! Bet nu labi - ko nu par slikto!

Startā saņēmām 21 risināmu uzdevumu un vienu bonusu. Par bonusu bija skaidrs, ka tā visticamākais nebūs, jo 4.maijā izstāvēt rindu, lai bez maksas tiktu iekšā Mākslas muzejā, izklausījās pārāk skarba padarīšana. Varētu jau, protams, atrast mūsu vidū vienu brīvprātīgo, kas ieņemtu vietu rindā, bet tas nebūtu sevišķi glīti pret šo cilvēku, kuram no pasākuma galvenais ieguvums būtu iepazīties ar saviem rindas kaimiņiem. Ar pārējiem uzdevumiem tikām bija interesanti. Katra uzdevuma atrisinājums bija kāda ar kultūru saistīta vieta Rīgā (faktiski - pilsētas centrālajā daļā), kurp vajadzēja doties un tur atrast koda lapiņu. Uzreiz sapratām, ka jārisina ir viss tūlīt un tagad, lai pēc tam nesanāktu braukt liekus kilometrus, jo izrādījies, ka vēlāk atrisinātais uzdevums ved uz jau iepriekš apmeklētu vietu. Uzdevumi bija vairāk un mazāk āķīgi. Ar mazāk āķīgajiem tikām galā ļoti ātri, jo kā jau teicu - esam gaužām kulturāli. Ar āķīgākajiem - kā nu kuru. Šķiet, ka visilgāk mums neatrisināts palika Okupācijas muzeja uzdevums, tāpat daudz laika pagāja, līdz saliktos kopā I-dejas māja (es tak tur, tiesa, vecajās telpās, bišķi biju gājis mācīties dejot!), Free Riga Puškina ielā un - kas bija diezgan neloģiski - teksts Klingon alfabētā, jo nepareizi izlasījām "Zvaigžņu kari", nevis "Zvaigžņu ceļš", līdz ar to meklējām nepareizā gīku apvidū. Jā, arī ar Sudoku uzdevumu risinājumu negāja tik raiti, bet būtiskākais bija tas, ka atkodām pilnīgi visu.

Risināšanā pavadījām kādas 35 minūtes, un tad jau Ilze salika punktu secību uz papīra kartes, kādā viss jābrauc. Daļa komandu uz šo laiku jau bija devusies ceļā, bet daudzas vēl kaut ko risināja. Tāpat bija aizdomas, ka daļa aizbraucēju patiesībā ar visu nebija tikuši galā, bet cilvēkiem pietrūcis pacietības visu risināt vienā piegājienā. Mēs gan šajā jautājumā bijām pārliecināti - no skriešanas nekāda diža labuma nebūs, labāk visu izdarīt kvalitatīvi startā un pēc tam plūkt auguļus.

Pasākuma kontrollaiks, ja nu kas, bija četras stundas. Startējām mēs 12:40, un kad 13:00 mums jau bija izdevies atrast kodu uzlīmes piecos punktos, radās diezgan liela skaidrība, ka ar laika limitu problēmu šajā pasākumā nebūs. Mazliet laika gan pazaudējām pie Teātra bāra, kur ne man, ne Baibai neizdevās sekmīgi no pirmās reizes noskaitīt Riharda Bargā četrrindi, bet tad pie lasīšanas ķērās Marina un tika galā sekmīgi. Jā - tas arī bija jau pieminētajās pirmajās 20 minūtēs, līdz ar to progress tiešām bija apskaužams. Mazliet uzkārāmies pie, šķiet, septītā punkta mūsu secībā, kad pie Valzirga skulptūras Grīziņkalnā nesapratām, kā tur izmantot Teātra bārā saņemto balonu, bet kā noskaidrojām finišā, balons teorētiski bija nepieciešams, lai noskaidrotu, kur ir valzirgs. Taču mums kā cilvēkiem ar pieredzi gan slēpņošanā, gan apkaimju rogainingos par šo jautājumu nebija tāpat.

Tā nu mēs braucām - kā šķiet, Ilze maršrutu bija izkalkulējusi perfekti, līdz ar to mūsu lielākās "kļūdiņas" varētu satraukt vienīgi Pasaules čempionāta līmeņa sacensībās - šur tur kādi daži desmiti lieku metru (kas ar velo ir vispār pilnīgs nekas), bet kopumā - viss izcili pēc plāna. Vienīgais punkts, kura atrašana prasīja patiešām daudz laika, bija pie Buratino teātra, kur pagalms sākotnēji izskatījās pārāk bezcerīgs. Tur mēs droši vien savas piecas minūtes norakām.

Un tad pamazām punkti sāka iet uz beigām. Principā mēs jau sapratām, ka no iekļaušanās kontrollaikā viedokļa tīri teorētiski mēs vēl varētu doties uz to Mākslas muzeju, bet izlēmām - iztiksim. Uz augstām vietām mēs nepretendējām, ne velti pasākumā bija arī komandas ar biedriem sporta drēbēs, uz kuru fona mēs galīgi neizskatījāmies konkurences spējīgi, un mežonīgā ātrumā jau ar mēs nebraucām. Patiesībā jau mežonīgu ātrumu ar manu pilsētas velo droši vien nemaz nevar ilgstoši turēt. Taču fakti ir tādi, ka distancē mēs pavadījām mazliet vairāk par 100 minūtēm, kad jau oficiāli atzīmējāmies finišā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka neviena priekšā vēl nebija! Skaidrs, ka vairums komandu varētu doties stāvēt rindu uz muzeju (gan jau daļai būs kaut kas sarunāts, kā to izstāvēt ātrāk), tāpēc par augstām vietām tāpat domāt nevarēja (ja komandas nebūtu pie muzeja, tām loģiski vajadzēja būt jau finišā, jo pat tīri teorētiski mēs nevarētu būt ātrākā komanda).

Kas mulsināja - laiks gāja, bet pārējās komandas kā nebraucā, tā nebrauca. Rezultātā otrā komanda (Fašisti) finišā ieradās stundu pēc mums. Stundu! Pilnīgi neizprotama parādība! Tad, protams, sāka tuvoties kontrollaiks, un komandas sāka birt iekšā finišā viena pēc otras. Ieradās arī Enkura "Klopsis", par kuriem zinājām, ka viņi ir bijuši muzejā. Tiesa, vienu punktu viņi atraduši nebija, taču muzejs deva divus, līdz ar to viņi noteikti bija mums priekšā. Un tā mēs klausījāmies, ko organizētājiem ziņo dalībnieki, un ne no viena nedzirdējām, ka šie būtu pabijuši visur. Un mēs tikai varējām brīnīties - kontrollaiks taču bija tik liels, kā gan tajā varēja neapmeklēt visus punktus!

Bijām jau tiešām ilgi sēdējuši, kad pienāca kārta apbalvošanai. Nu ja - muzeju apmeklējušais "Klopsis" bija pirmais, bet mēs - otrie. Un, kā teica organizētāji, mēs bijām vienīgie, kas paņēma visus uzdevumus, bet uz muzeju neaizgājām, jo bija slinkums. Tieši tā es laikam arī šo raksturotu. Teicams rezultāts, manuprāt! Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī "Fašisti" ieņēma labu vietu - ceturtie. Faktiski sanāk tikai vieni "svešie" trijniekā, kas galīgi nav peļams rezultāts pasākumā, kur oficiāli bija pieteikušās 60 komandas (nez, vai vismaz 40 izgāja uz starta?).
Precizējums: startēja (vai vismaz finišēja) 46 komandas. Tātad FUI varu veltīt 14 komandām! Personīgu "Fui!" izsniedzu Prusux&jninja vienībai).

Paldies organizētājiem - uzdevumi bija gana atjautīgi un daudzveidīgi, risināt tos bija interesanti un gandarījums bija gana liels, kad ar visu bijām tikuši galā. Punktos vērtību atrašana sevišķas grūtības neradīja - acis savulaik visiem uz plastmasu uztrennētas, tāpēc viss gāja kā pa diedziņu.

Vai man vajadzētu uzrakstīt par vakara turpinājumu? To, kā es Magnētā izlaidu 4 punktus un biju spiests atkārtoti veikt daļu distances? Biedru izdarībām "Visos savējos" un bildēšanos ar sakuras ziediem Uzvaras parkā? Par to, kā es pats arī tomēr vēlreiz pie šiem aizbraucu, un cik glīti man izskatās ziedi bārdā? Par Vimbas izdarībām ar braukšanu zem velo rāmja? Par garšīgo burgeri "Cepienā"? Laikam jau nē - vai tad tas tevi maz interesē?

Diena bija brīnišķīga, un man par to prieks!

Ļoti nozīmīgs papildinājums: mūsu komandas nosaukums. Startējām zem "Auces Aerokluba" karoga. Cik man zināms, Aucē nekad aerokluba nav bijis, taču trīsdesmitajos gados tāds bija Alojā. Kad bija jādomā komandas nosaukums, mazliet sajaucu pilsētas. Tad nu kopš 2016.gada 4.maija Aeroklubs ir arī Aucē!