Majestāte un pērtiķis

Mirdzas Bendrupes debiju "pilnmetrāžas literatūrā", proti, pirmo viņas izdoto stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" mēdz salīdzināt ar divu citu trīsdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvojušu literatūras estētu - Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša - daiļradi. Šaubos, ka sevi varu saukt par estētu, bet kaut kas šāda stila literatūrā mani noteikti pievelk. Tiesa, jāatzīst, ka Bendrupes gadījumā tas pats arī mazliet atbiedē.

Stāstu (noveļu) krājumu veido divas daļas: "Andželikas stāsti” un "Smieklīgais un viņa sirds". Gluži kā divām skaņuplates pusēm, kaut kas vienojošs šajās daļās ir, pastāv arī atšķirības, bet es nekādi nebūtu gatavs šo nosaukt par perfekti nostrādātu konceptalbumu. Virstēma, protams, ir mīlestība - tādā vai citādā veidā tā vai arī tās trūkums parādās, šķiet, visās šī krājuma novelēs. Izpausmes gan, protams, tai ir dažādas, ne velti grāmatas nosaukums apvieno augsto un dzīvniecisko. Kas nu pilnīgi noteikti ir jāatzīst - šī nav psiholoģiskā proza, lai arī autores varoņi it kā cītīgi rušinās sava galvaskausa iekšienē, mēģinot kaut ko par sevi saprast, nosaukt viņu meklējumus par vērtīgiem es nekādi nevarēšu. Tad jau drīzāk gribētos teikt, ka neviens no viņiem nav īsti normāls, variē tikai tas, cik ļoti katram atsevišķajam varonim būtu nepieciešama vēršanās pie speciālista. Jā, kas attiecas uz vēršanos pie speciālista - grāmatas pirmā daļa ir tieši par to, kāda anonīma sieviete, slēpjoties aiz vārda Andželika, ierodas pie ārsta, lai izstāstītu viņam to, kas viņai pašai šķiet viņas dzīvē esam garām. Tikai tāda īpatnība, ka teju neviens no stāstiem nav par pašu "Andželiku", nav īsti skaidrs, kādā veidā viņas rīcībā nonākusi visu šo stāstu informācija un kāpēc viņai ienācis prātā, ka to visu vajadzētu stāstīt ārstam. Īsi sakot, vienojošais motīvs pieklibo. Un arī pašu stāstu iekšienē man atkal un atkal rodas sajūta, ka Bendrupei tad, kad tapa šīs noveles, bija itin švaka izpratne par to, kā tikšķ cilvēks, un viņas izvēlētais paņēmiens - veikt šīs dzīvās būtnes sekciju, līdz ar to nenostrādā diži labi. Jā, var skaidri just, ka viņai kā dzejniecei (tāda viņa domājams primāri bija jau tolaik) bija ļoti laba valodas izjūta, viņa mācēja rakstīt skaisti, bet tēli, dialogi, situācijas - tas viss šķiet šausmīgi falšs un izgriezts no kartona. Līdz ar to saistošākais šajā grāmatā, ko es saskatīju, bija epizodiski pieminētas zināmas vietas Rīgā un asociācijas, kas man pašam ar tām rodas, mēģinājumi saprast - kur tieši šobrīd dodas kāds varonis, bet kā literārs baudījums mani šis darbs galīgi nepaņēma sev līdzi.
2020-10-10
6.5
comments powered by Disqus