Tieši kā pseidodokumentāla filma "Mans draugs Ivans Lapšins" strādā diezgan labi - to ir saistoši skatīties vizuāli, padomju laikam netipiski rūpīgi ir strādāts pie detaļām tā, ka tu gandrīz varētu noticēt, ka tā patiešām ir uzņemta tajos laikos, nevis tikai tos ataino. Sev netipiski dramatiskā lomā šeit piedalās Andrejs Mironovs, kas tomēr primāri bija zināms kā komēdiju aktieris, bet šeit viņš it nemaz nelīdzinās Ostapam Benderam. Vispār es pat teiktu - atsevišķas detaļas šajā filmā man patika: neveiksmīgā mīlas līnija starp milici Lapšinu un aktrisi Natašu (nerezultatīvā iekāpšana pa logu), Mironova varoņa pašnāvības mēģinājums, Alekseja Žarkova atveidotā Okoškina čakarēšana. Taču kā vienotu veselumu man šo filmu sagremot neizdevās. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī filma būtu aizraujoša un ka es ikvienam varētu rekomendēt to noskatīties. Plus man absolūti nav skaidrs, kam bija vajadzīgs filmas ietvars ar teicēju - gan tālab, ka tam sīkajam puikam nebija iespējas būt visam par liecinieku, gan tālab, ka nav skaidrs, kāpēc vispār viņam uz to visu vajadzētu atskatīties. Un, protams, principālais jautājums: kuram tad īsti Ivans Lapšins bija draugs? Teicēja klātbūtne liek domāt, ka puikam, bet nekas filmas gaitā neliecina par sevišķu tuvību starp šiem diviem tēliem. Nosaukums labskanīgs, bet drusku nevietā.