Der Mann der durch das Jahrhundert fiel
Par vācu dramaturgu Moricu Rinki, kuram "Vīrs, kas izkrita cauri gadsimtam" ir debijas darbs garprozā, nebiju dzirdējis ne nieka pirms šīs grāmatas izlasīšanas. Līdz ar to lasīt to varēju bez jebkādām priekšnojautām un cerībām. Ja nu vienīgi grāmatas nosaukums mani bija uzrunājis (mazliet atgādina filmu par simtgadīgo vīru, kas izkāpa pa logu), tāpēc jau patiesībā arī to lasīju.
Grāmatas darbība risinās orientējoši 2003.gadā, proti, laikā, ar kuru esmu itin labi pazīstams. Galvenais varonis ir 35 gadus vecs mākslas galerijas īpašnieks, kas nācis no mākslinieku ģimenes, kas savukārt nāk no mākslinieku komūnas, kas jau vairāk kā 100 gadus pastāv Vācijas miestiņā Worpswede Lejassaksijā. Paula dzīve Berlīnē gan nav saucama par izciliem panākumiem pārpilnu - viņa tā saucamajā mākslas galerijā, kur pietiek vietas tikai sešām gleznām, jau kādu laiku tiek izstādīti kāda akla mākslinieka darbi, no kuriem ne tikai neviens joprojām nav nopirkts, bet nevienu pat nav apskatījis kāds nejaušs apmeklētājs, jo galerijas novietojums gluži vienkārši neietilpst mākslas cienītāju maršrutos. Plus Paula draudzene Kristīne dodas strādāt uz Barselonu, un lai arī viņa Paulu aicina sev līdzi, viņš neatsaucas (un droši vien neko daudz es tev lasītprieku nesabojātu, ja atklātu, ka SMS attiecības viņiem nestrādā). Toties katru nedēļu Pauls pastāv saņem salātus, ko viņam sūta mamma no Spānijas, uzskatot, ka Berlīnē normālus salātus nav iespējams dabūt, pilnīgi ignorējot, ka nedēļas laikā tie tāpat atnāk sabojājušies. Taču tā jau ir Paula ikdienas rutīna, kamēr pārmaiņas viņa dzīvē ievieš divi notikumi:
1) viņa vectēvs tiek izziņots par Worpswede gadsimta mākslinieku (kas gan patiesībā ir diezgan liels bleķis, jo tāds "gadsimta" mākslinieks tiek izziņots jau septīto gadu pēc kārtas, kas "mazliet" samazina godinājuma prestižu);
2) pienāk ziņas, ka dzimtas māja, kuru vectēvs pirms daudziem gadu desmitiem iegādājies purvainajā Worpswede zemē, sākusi strauji grimt, un kaut kas ir jādara lietas labā, lai Paula mantojumu neaprītu purvs.
Tad nu viņš dodas uz Worpswede kārtot lietas attiecībā uz vectēva godināšanu un uz mājas saglābšanu. Taču izrādās, ka patiesībā viņš tur nonāks, lai atklātu itin daudzas tumšas lappuses savas dzimtas vēsturē. Un vajadzētu piebilst, ka šīs lappuses izrādīsies tik tumšas, ka es pat būšu relatīvi šokēts, jo vismaz sākotnēji grāmata ir vairāk uz komēdiju velkoša (asprātīga tā faktiski ir līdz pašām beigām, vienkārši noskaņa mainās uz kaut ko daudz melnāku). Neieslīgšu detaļās, bet tur būs gan stāsti par nacistiem (skulptūru veidā), kas "augšāmceļas" no purva, gan visai biedējoši vēstījumi par vardarbību ģimenē, gan šis tas atklāsies arī par paša Paula izcelšanos.
Līdzās Paulam (un viņa indiešu garīguma apsēstajai māmiņai) grāmatā ir vēl vairāki ļoti spilgti personāži - tāds ir gan viņa mammas jaunības dienu draugs Pēteris, kurš gadu desmitiem ir plānojis atriebību par to, ko (kā viņš pats uzskata) viņam nodarījusi Paula dzimta (jo īpaši, protams, Paula mamma, kura sarāva attiecības ar Pēteri - kurš gan to bija vairāk nekā pelnījis), gan kāds vīrs no Krievijas, kas saņem stipendijas no dažādām Eiropas valstīm, lai varētu attīstīt savu mākslinieka talantu (lai arī patiesībā viņš uz konkursiem izsūta darbus, kurus atlasījis no Pēterburgas mākslas akadēmijā izbrāķēto jauno mākslinieku portfolio), bet faktiski - lai viesnīcās, krājot naudu, spēlētu Tetri rokas konsolē, gan kāda jauna prostitūta no Krievijas, kura ir viena no atraidītajām māksliniecēm, ar kuru šis pats vīrs sazinās, prezentējot sevi kā mākslas pasaules dižgari (viņam kā bijušam akadēmijas darbiniekam ir piekļuve veidlapām).
Grāmatu lasīt ir aizraujoši, brīžam smieklīgi, brīžam baisi, bet šaubu nav, ka lasītāja uzmanību tā uztur ļoti labi. Kaut kādā mērā varbūt tās beigas ir manai gaumei pārmērīgi drmatiskas, bet vienlaikus - viss sanāk itin loģisksi (un ne sevišķi labi). Kopumā varu teikt, ka esmu par šo grāmatu pozitīvi pārsteigts. Droši vien es to ieteiktu izlasīt arī tev gadījumā, ja tu lasi vāciski. Par tulkojumiem citās valodās kaut kā man ir šaubas.
Grāmatas darbība risinās orientējoši 2003.gadā, proti, laikā, ar kuru esmu itin labi pazīstams. Galvenais varonis ir 35 gadus vecs mākslas galerijas īpašnieks, kas nācis no mākslinieku ģimenes, kas savukārt nāk no mākslinieku komūnas, kas jau vairāk kā 100 gadus pastāv Vācijas miestiņā Worpswede Lejassaksijā. Paula dzīve Berlīnē gan nav saucama par izciliem panākumiem pārpilnu - viņa tā saucamajā mākslas galerijā, kur pietiek vietas tikai sešām gleznām, jau kādu laiku tiek izstādīti kāda akla mākslinieka darbi, no kuriem ne tikai neviens joprojām nav nopirkts, bet nevienu pat nav apskatījis kāds nejaušs apmeklētājs, jo galerijas novietojums gluži vienkārši neietilpst mākslas cienītāju maršrutos. Plus Paula draudzene Kristīne dodas strādāt uz Barselonu, un lai arī viņa Paulu aicina sev līdzi, viņš neatsaucas (un droši vien neko daudz es tev lasītprieku nesabojātu, ja atklātu, ka SMS attiecības viņiem nestrādā). Toties katru nedēļu Pauls pastāv saņem salātus, ko viņam sūta mamma no Spānijas, uzskatot, ka Berlīnē normālus salātus nav iespējams dabūt, pilnīgi ignorējot, ka nedēļas laikā tie tāpat atnāk sabojājušies. Taču tā jau ir Paula ikdienas rutīna, kamēr pārmaiņas viņa dzīvē ievieš divi notikumi:
1) viņa vectēvs tiek izziņots par Worpswede gadsimta mākslinieku (kas gan patiesībā ir diezgan liels bleķis, jo tāds "gadsimta" mākslinieks tiek izziņots jau septīto gadu pēc kārtas, kas "mazliet" samazina godinājuma prestižu);
2) pienāk ziņas, ka dzimtas māja, kuru vectēvs pirms daudziem gadu desmitiem iegādājies purvainajā Worpswede zemē, sākusi strauji grimt, un kaut kas ir jādara lietas labā, lai Paula mantojumu neaprītu purvs.
Tad nu viņš dodas uz Worpswede kārtot lietas attiecībā uz vectēva godināšanu un uz mājas saglābšanu. Taču izrādās, ka patiesībā viņš tur nonāks, lai atklātu itin daudzas tumšas lappuses savas dzimtas vēsturē. Un vajadzētu piebilst, ka šīs lappuses izrādīsies tik tumšas, ka es pat būšu relatīvi šokēts, jo vismaz sākotnēji grāmata ir vairāk uz komēdiju velkoša (asprātīga tā faktiski ir līdz pašām beigām, vienkārši noskaņa mainās uz kaut ko daudz melnāku). Neieslīgšu detaļās, bet tur būs gan stāsti par nacistiem (skulptūru veidā), kas "augšāmceļas" no purva, gan visai biedējoši vēstījumi par vardarbību ģimenē, gan šis tas atklāsies arī par paša Paula izcelšanos.
Līdzās Paulam (un viņa indiešu garīguma apsēstajai māmiņai) grāmatā ir vēl vairāki ļoti spilgti personāži - tāds ir gan viņa mammas jaunības dienu draugs Pēteris, kurš gadu desmitiem ir plānojis atriebību par to, ko (kā viņš pats uzskata) viņam nodarījusi Paula dzimta (jo īpaši, protams, Paula mamma, kura sarāva attiecības ar Pēteri - kurš gan to bija vairāk nekā pelnījis), gan kāds vīrs no Krievijas, kas saņem stipendijas no dažādām Eiropas valstīm, lai varētu attīstīt savu mākslinieka talantu (lai arī patiesībā viņš uz konkursiem izsūta darbus, kurus atlasījis no Pēterburgas mākslas akadēmijā izbrāķēto jauno mākslinieku portfolio), bet faktiski - lai viesnīcās, krājot naudu, spēlētu Tetri rokas konsolē, gan kāda jauna prostitūta no Krievijas, kura ir viena no atraidītajām māksliniecēm, ar kuru šis pats vīrs sazinās, prezentējot sevi kā mākslas pasaules dižgari (viņam kā bijušam akadēmijas darbiniekam ir piekļuve veidlapām).
Grāmatu lasīt ir aizraujoši, brīžam smieklīgi, brīžam baisi, bet šaubu nav, ka lasītāja uzmanību tā uztur ļoti labi. Kaut kādā mērā varbūt tās beigas ir manai gaumei pārmērīgi drmatiskas, bet vienlaikus - viss sanāk itin loģisksi (un ne sevišķi labi). Kopumā varu teikt, ka esmu par šo grāmatu pozitīvi pārsteigts. Droši vien es to ieteiktu izlasīt arī tev gadījumā, ja tu lasi vāciski. Par tulkojumiem citās valodās kaut kā man ir šaubas.
2016-02-11
comments powered by Disqus