Much Ado About Nothing
Ir filmas, kuras mani priecē ar to faktu vien, ka tās pastāv. Ārpus tādiem rāmjiem kā vērtīgs / tukšs, labs / slikts, morāls / amorāls (vai nu pēdējais būtu kas peļams, tas ir cits jautājums). Un šī ir tieši tāda filma. Kas gan nebūt nenozīmē, ka par to biju sajūsmā.
Vai tu esi lasījis Šekspīra lugu "Liela brēka, maza vilna"? Vai varbūt vismaz redzējis 1993.gada ekranizāciju ar Kenetu Breinu un Emmu Tomsoni galvenajās lomās? Varbūt redzēji to iestudētu teātri? Es būšu godīgs un atzīšu - šis putniņš man ir svešs. Ne lasīju, ne redzēju, ne klausījos, neko. Tik vien kā zināju nosaukumu.
Šī konkrētā ekranizācija ir īpatnēja ar to, ka tā saglabā Šekspīra sižetu, saglabā Šekspīra tekstu un to visu ataino mūsdienās. Jap - personāži, kas izskatās pēc pilnīgi ikdienišķiem mūsdienu amerikāņu kino varoņiem, lieto mobilos telefonus un pārvietojas ar automašīnām, izspēlē pilnīgi nopietniem ģīmjiem (ok - ne pilnīgi nopietniem, jo tā ir komēdija un ar slapstick elementiem) Šekspīra sižetu, kas, protams, izskatās dīvaini. Papildini to ar filmas melnbaltumu, 20.gadsimta mūziku un tu iegūsi šo filmu. Kuru interesantā kārtā ir režisējis čalis, kas rakstīja "Cabin in the woods" scenāriju. Go figure.
Skatīties šo filmu bija grūti. Man gan droši vien ne tik ļoti kā vairākiem citiem klātesošajiem (filma tika skatīta mistiskā iestādē ar nosaukumu "Lampa" Cēsu ielā), kuri filmas vidū panāca, ka subtitru valoda no angļu nomainījās uz krievu. Tā kā krieviskais teksts bija moderns, nevis oriģināls, tad laikam tālāko visi uztvēra normāli. Man gan it kā bija daudzmaz ok arī tāpat, bet es jau esmu baigākais intelektuālis, vai ne? Nē, laikam gan nē, bet whatever. Vispār gan radās sajūta, ka tauta par filmu bija neizpratnē un nesajūsmā. Es? Vispār jau man patīk šāds dīvaina veida huligānisms, nav ne vainas. Kā reiz rakstīja par savu ierakstu grupa The Residents (un ko es jau esmu citējis šajā blogā, kā nupat atklāju Googlē): "Listen closely to the record. Let the strangeness wear off through a couple of plays. Soon you too will whistle the merry tunes and wonder along with The Residents who that old man N. Senada really was."
Un tā jau principā ir - ar laiku tu pierodi pie darbības vides un atmosfēras un filma nemaz vairs nešķiet tik slikta. Bet varbūt es vienkārši esmu drusku dīvains. Galvenais - ļauj šai filmai sevi pārsteigt! Vai neļauj, ja tev nepatīk šādi jociņi.
Vai tu esi lasījis Šekspīra lugu "Liela brēka, maza vilna"? Vai varbūt vismaz redzējis 1993.gada ekranizāciju ar Kenetu Breinu un Emmu Tomsoni galvenajās lomās? Varbūt redzēji to iestudētu teātri? Es būšu godīgs un atzīšu - šis putniņš man ir svešs. Ne lasīju, ne redzēju, ne klausījos, neko. Tik vien kā zināju nosaukumu.
Šī konkrētā ekranizācija ir īpatnēja ar to, ka tā saglabā Šekspīra sižetu, saglabā Šekspīra tekstu un to visu ataino mūsdienās. Jap - personāži, kas izskatās pēc pilnīgi ikdienišķiem mūsdienu amerikāņu kino varoņiem, lieto mobilos telefonus un pārvietojas ar automašīnām, izspēlē pilnīgi nopietniem ģīmjiem (ok - ne pilnīgi nopietniem, jo tā ir komēdija un ar slapstick elementiem) Šekspīra sižetu, kas, protams, izskatās dīvaini. Papildini to ar filmas melnbaltumu, 20.gadsimta mūziku un tu iegūsi šo filmu. Kuru interesantā kārtā ir režisējis čalis, kas rakstīja "Cabin in the woods" scenāriju. Go figure.
Skatīties šo filmu bija grūti. Man gan droši vien ne tik ļoti kā vairākiem citiem klātesošajiem (filma tika skatīta mistiskā iestādē ar nosaukumu "Lampa" Cēsu ielā), kuri filmas vidū panāca, ka subtitru valoda no angļu nomainījās uz krievu. Tā kā krieviskais teksts bija moderns, nevis oriģināls, tad laikam tālāko visi uztvēra normāli. Man gan it kā bija daudzmaz ok arī tāpat, bet es jau esmu baigākais intelektuālis, vai ne? Nē, laikam gan nē, bet whatever. Vispār gan radās sajūta, ka tauta par filmu bija neizpratnē un nesajūsmā. Es? Vispār jau man patīk šāds dīvaina veida huligānisms, nav ne vainas. Kā reiz rakstīja par savu ierakstu grupa The Residents (un ko es jau esmu citējis šajā blogā, kā nupat atklāju Googlē): "Listen closely to the record. Let the strangeness wear off through a couple of plays. Soon you too will whistle the merry tunes and wonder along with The Residents who that old man N. Senada really was."
Un tā jau principā ir - ar laiku tu pierodi pie darbības vides un atmosfēras un filma nemaz vairs nešķiet tik slikta. Bet varbūt es vienkārši esmu drusku dīvains. Galvenais - ļauj šai filmai sevi pārsteigt! Vai neļauj, ja tev nepatīk šādi jociņi.
2013-10-11
comments powered by Disqus