Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu novērojis, ka man koncertos parasti iet viegli - tādā ziņā, ka reti kad apmeklēju tādus koncertus, kur uzstājas kāds mūziķis, par kuru patiešām fanoju, līdz ar to negaidu neko grandiozu un parasti sagaidu vairāk par cerēto. Ar "Muse" nebija nekāds izņēmums.
Šīs grupas cienītāja ir Liene, kura arī bija tā, kas iegādājās biļetes. Es tobrīd atrados neatceros kurā valstī, bet noteikti ne Latvijā, kad saņēmu no Lienes SMS "Nopirku biļetes uz Muse". Labi, lai tā būtu. Nekas, ka līdz koncertam bija vēl pusgads atlicis.
Tad beidzot koncerts pienāca. Būtu labi, ja es aprakstu būtu uzcepis tajā pat vakarā, nevis desmit dienas vēlāk, kad emocijas jau pabalējušas. No otras puses - tad īsti nebija noskaņojuma. Lai gan - tagad arī īsti nav, bet cita iemesla dēļ.
Pirms "Muse" uzstājās amerikāņu ansamblis "Deap Vally", kas izklausās pēc "Dead Weather" un izskatās pēc divām meitenēm. Viņu spēlētā mūzika ir visai netīrs un brīžiem atonāls blūzisks garāžroks, un pilnīgi iespējams, ka kaut kad nākotnē grupa kļūs pat daudzmaz populāra, vismaz viņu pirmo studijas plati (kad tāda iznāks) noklausīšos ar interesi. Jāpiezīmē, ka mēs Arēnā Rīga ieradāmies perfekti savlaicīgi - piecas minūtes pirms "Deap Vally" uzstāšanās sākuma.
Standarta pauze pirms īstās grupas, nejauši atrasti Ziņģis un Jevgēnija, un tad dabstepa ritmos ar "Unsustainable" sākās koncerts (nebiju painteresējies, kāda ir standarta programma, bet man arī bija nojauta, ka tas būtu ideāls koncerta sākums).
Protams, Muse nav grupa, kas ļoti personiski uzrunā skatītājus un ik reizes rada iespaidu, ka šis (proti - ikviens) koncerts grupai ir kaut kas īpašs. Tā vietā viņiem ir perfekti sagatavots šovs, kurā šoreiz dominēja apgāztā piramīda ar ekrāniem, un - koncertiem kolosāli piemērotas dziesmas. Kā jau to daudzkārt esmu apgalvojis, Muse ir mūsdienu "Queen" inkarnācija, tikai bez pārmērīgi smieklīgiem tērpiem. Bet ar to pašu vērienu, to pašu brīžiem neadekvāto pašvērtējumu un absolūti himniskām dziesmām.
Koncertā lielākoties skanēja dziesmas no jaunā albuma (labi, ka to esam gana daudz klausījušies), bet neizpalika arī bez iepriekšējo ierakstu lielākajiem grāvējiem - "Cidonijas bruņiniekiem", "Eirāzijas savienotajām valstīm" un tā tālāk.
Ļoti patika tas, kā beidzās koncerta pamatdaļa - ekrānu piramīda aprija grupu (prātā ienāca Pink Floyd "The Wall" tūres būvētā siena). Un tad nobeigums, koncertam kulminējot ar Olimpisko spēļu himnu, kura varbūt savā būtībā ir tikpat banāla kā "We are the champions", bet vienlaikus - tikpat labi spēj uzkurināt publiku. Bija labs!