Gada nogali veltam pēdējo gadu latviešu filmu skatīšanai. Gada gaitā kino bija sanācis pievērsties tik maz, ka no Jaunā gada līdz Ziemassvētkiem bija noskatīta tikai viena filma (Tumšzilais evaņģēlijs), toties pēdējās nedēļas ietvaros veicam uzrāvienu, un sākām to ar "Mūžības skartajiem".
Šī filma par vismaz kaut kādu ažiotāžu pašmāju medijos un jo īpaši soctīklos parūpējās ar savu nosaukumu, kas neizbēgami saistās ar Aleksandra Čaka poēmu, kamēr faktiskais stāsts vēsta par vampīriem mūsdienu Latvijā. Vai bija vērts vampīrus padarīt par "mūžības skartajiem"? Te man pat īsti nav atbildes - no vienas puses, protams, man patīk provokācijas, spēles ar vārdiem un ekspektācijām. Kā tas, piemēram, bija ar teātra izrādi "Dvēseļu utenis" (lai gan - tur nosaukums ne tuvu nebija izrādes galvenā panākumu atslēga). Filmas gadījumā es teiktu - baigo sajūsmu man šis nosaukums neraisa, vienīgās sekas tam varētu būt, ka kaut kad nākotnē kādam gadīsies aplauzties, zem šī nosaukuma cerot ieraudzīt kaut ko pavisam citādu. Vismaz man grūti noticēt, ka reālās pasaules leksikā vārdu savienojums "mūžības skartie" varētu iedzīvoties kā sinonīms vārdam "vampīrs".
Par ko īsti ir šī filma? Vīrs, kuru kopš bērnības visi dēvē par Resno (lai gan, ievērojot viņa nulles līmeņa sociālo dzīvi, nav skaidrs - kurš viņu vispār varētu saukt jebkādā vārdā), mīt treilerī kādā Latvijas mazpilsētā, dārziņu rajonā vai tamlīdzīgi, nekāda sevišķa konteksta filmas darbības vietai nav. Viņa dzīvi šķiet veidojam divi elementi - kriptovalūtu pirkšana un pārdošana (lai gan tikpat labi tas varētu būt arī Forex) un mūžīgās dzīves tēmai veltīts podkāsts video formātā. Pārmaiņas šajā vienmuļajā ikdienā ievieš divu vampīru parādīšanās, kuri atzīst Resno par Izredzēto un piedāvā viņam pievienoties pulciņam. Lai arī Resnajam raksturīga aizraušanās ar mūžīgās dzīves iespējamību (ko apliecina mēģinājums rūpnieciskos daudzumos stumt sevī iekšā raugu, kas varētu nemirstību veicināt), vampīru piedāvātais nemirstības paveids viņu nez kādēļ sevišķi neuzrunā. Varbūt tālab, ka viņam šķiet, ka tā visa vampīru padarīšana ir drusku tā kā gejiska. Te jāpiebilst, ka šie vampīri (Ivars Krasts un Edgars Samītis) precizē, ka vampīri ir panseksuāli, bet var pieņemt, ka Resnā skatījumā tas joprojām atbilst vārdam "gejiski". Droši vien te būtu jāpiebilst, ka pašu Resno atveido neviens cits kā Andris Keišs, kurš šajā filmā iemiesojas drusku mazāk stilīga The Dude tēlā (asociācijas ar The Big Lebowski varoni te ir neizbēgamas). Vēl no tēliem, kas kaut cik paliek atmiņā, jāpiemin Ineses Pudžas Skrējēja un Arta Drozdova viņas draugs Policists. Vismaz Viņai ir arī vārds, taču tā filmas daļa, kurā Pudžas varone ir dzīva, nav gana gara, lai būtu vērts to iegaumēt, savukārt varone - gana kaitinoša, lai viņas nebūtu žēl.
Kas attiecas uz varoņiem - jā, tā ir lieta, kuras man šajā filmā absolūti pietrūka - jebkāda empātija pret personāžiem. Faktiski viņi ir divu veidu: kaitinošie, kuriem tu vēli to sliktāko, un neitrālie, par kuriem tev ir dziļi vienalga. Vai man kā skatītājam ir kāds pamats just līdzi Resnajam viņa vēlmē saglabāt tos pāris gramus cilvēka, kas viņā ir vēl palikuši? Hell no! Vai ir vēlme, lai vampīriem izdotos viņu dabūt savā pusē? Arī nē - jo absolūti nav skaidrs, kāpēc viņi dara to, ko viņi dara, kāda ir funkcija tai "izredzētībai" un kāda vispār jēga ir no būšanas "mūžības skartam", izņemot, protams, iespēju piedalīties reivos vecajā šķūnī? Eh, reivs Miķeļtorņa krogā - tas gan bija viens labs pasākums! Bet, ja atgriežas pie filmas: kaut kas tajā, manuprāt, absolūti nenostrādā. Cik saprotu, viens no Mārča Lāča, kas ir gan filmas režisors, gan scenārija autors, mērķiem bija radīt kaut ko jaunu, nevis atražot mūžsenās klišejas par vampīrfilmām, un tas pat kaut kādā mērā ir izdevies. Šī nav klišejiska vampīrfilma, tam es varu piekrist, taču tas filmu neglābj. Izlasījis garumgaro filmas konceptuālās puses aprakstu Kinoraksti.lv, es, protams, secināju, ka esmu uztvēris labi, ja 10% visu to simbolu, kas filmā ietverti un ka patiesībā tā noteikti ir daudz dziļāka, nekā vienkāršais skatītājs manā personā spētu uztvert. Bēda gan ir tajā, ka simbolu klātbūtne pati par sevi un "dziļā doma" tam visam apakšā nedara filmu baudāmāku, un nav tā, ka es kā skatītājs no filmas, kas pretendē uz "ironiskas vampīrkomēdijas" statusu sagaidu intelektuālu kairinājumu pārbagātību. Par visiem tiem simboliem man nāk prātā kāda atziņa no "Diskonta" ziedu laikiem: arī penis ir tik vien kā fallisks simbols. Kāda ir šīs frāzes saistība ar filmu? Vissimboliskākā, protams. Rituāli, ko filmā piekopj dažādu veidu vampīri, kas tur sastopami, iespējams, ir savā veidā interesanti un intelektuālā līmenī es varu novērtēt to, ka Mārcis Lācis šajā filmā ir izvēlējies iet savu unikālu ceļu. Mīnuss tajā, ka konkrēti man šis ceļš nešķiet diži aizraujošs, un filmas scenārijs šķiet drusku pārāk murgains, personāžu motivācijas - neskaidras, un līdz ar to pēc filmas noskatīšanās esmu emocionāli tikpat vēss kā vampīra sirds.
P.S. Pozitīvais, ko varu teikt - filmu skatīties nebija kauns, tomēr no diviem viedokļiem, kas par to atrodami Kino Rakstos, noteikti sliecos
piekrist Vilim Lācītim, nevis
daudz intelektuālākajai Dacei Ceriņai.