Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau šogad vairs nekādi ārzemju braucieni nebija plānoti, atvaļinājuma krājumi principā jau bija izsmelti pirmā pusgada laikā, ar valstiskām brīvdienām ar nekas spožs nesolījās, bet tomēr nenoturējos un uz īsām brīvdienām uz Berlīni aizbraucām. 18.novembris + viena atvaļinājuma diena, un jau tavā rīcībā ir četras brīvas dienas, kas tādam īsam uzlidojumam "na Berļin" ir vairāk vai mazāk pietiekamas.


Patiesībā šobrīd Rietumeiropa kā tūrisma galamērķis galīgi nav vilinoša - savu mērķi šajā ziņā teroristi ir sasnieguši. Protams, es lieliski apzinos, ka tīri statistiski visbiedējošākais atgadījums Eiropā pēdējo pārdesmit gadu laikā notika pirms trīs gadiem Zolitūdē, un tur nekādi teroristi iesaistīti nebija (procentuāli attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu šaušalīgāka katastrofa par 9/11), un "parastos" ceļu satiksmes negadījumos ik dienas no iet bojā vairāk cilvēku kā terorisma rezultātā, bet statistika un emocionālā sajūta ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Bet nesēdēsi taču tu visu laiku mājās, baidoties, ka uz ielas tev draud satikšanās ar ķieģeli brīvgaitā, reizēm dīdītājs izrādās spēcīgāks par tevi, un šī bija viena no tām reizēm.

Pēdējā laikā ceļošanas ziņā esmu tik ļoti palaidies, ka pat tālākos braucienos diezgan lielu vaļu dodu improvizācijai, līdz ar to būtu šokējoši, ja braucienā uz Berlīni mums būtu smalki un detalizēti plāni, cikoos mēs darīsim ko, kur ēdīsim brokastis un ar kuru metro līniju brauksim uz centru. Pirms izlidošanas skaidras mums bija divas lietas - rezervēta viesnīca un nopirktas biļetes uz teātri. Viss pārējais - kā nu sanāks.


Ar viesnīcu sanāca neliels pārpratums - biju atvēris pārlūkā divas cilnes un beigās rezervēju ne to viesnīcu, kuru biju domājis. Nebija gluži tā, ka tā nepareizā būtu kaut kas slikts, bet no centra gan patālāk. Tiesa, mums tāpat bija plāns ņemt dienas biļetes sabiedriskajam transportam, līdz ar to viesnīcas atrašanās vieta kopumā nebija kritiska. Kas gan gandrīz sanāca kritiski, bija aizmiršana iečekoties lidojumam. Parasti pirms Ryanair reisiem ar šo uzdevumu tieku galā vismaz kādu nedēļu pirms ceļojuma sākuma, bet te pa vidu starp visiem darbiem šāds sīks un vienkāršs uzdevums bija piemirsies. Atcerējos par vien aptuveni stundu pirms izbraukšanas uz lidostu - it kā viss vēl laika limitos, bet tomēr stresaini. Tiesa, izrādījās, ka šādai vēlai reģistrācijai lidojumam ir arī savi plusi - tā kā Ryanair pasažieri laikam nav sevišķi naski uz piemaksāšanu par sēdvietām pie avārijas izejām, bet kādam jau tajās vietās ir jāsēž, pēdējie reģistrējošies pasažieri ir tie, kas tur beigās nonāk. Marinai gan sanāca sēdēt pašā priekšā un sekot stjuartu izklaidēm, bet arī tas droši vien nebija pats sliktākais variants - arī tur vietas bija pietiekami daudz. Ja par viesnīcas saputrošanu man sevišķu attaisnojumu nav, tad par reģistrāciju lidojumam visticamākais aizmirsu tādēļ, ka no rīta vēl biju izbraucienā ar velo uz Beberbeķu ezeru, kur, kā man tobrīd šķita, veicu sezonas pēdējo brīvdabas peldi, vēlāk gan izrādījās, ka tā ne tuvu nebija pēdējā.

Jāatzīst, ka mūsu viesnīcas novietojums būtu bijis optimāls, ja mēs Berlīnē būtu ielidojuši Tēgeles lidostā, kamēr Šēnefelda ir pilsētas otrā galā. Līdz ar to uz mums vajadzīgo galu sanāca braukt ar lielu daudzumu dažādu metro. Galvenās problēmas gan bija tālab, ka mūsu līnijā (U6) notika remontdarbi, kuru dēļ Seestrasse stacijā bija jāpārsēžas īpatnējā īsā posma vilcienā, kas brauca tikai maršrutu divus staciju garumā. Tad teorētiski no Āfrikāņu ielas stacijas mēs varētu vēl vienu pieturu braukt ar autobusu, bet tas jau šķita pārmērīgi - jēdzīgāk tomēr bija tās 10 minūtes iet ar kājām, nevis gaidīt vēl vienu transportu. Līdz ar visām daudzajām pārsēšanām ceļš no lidostas līdz viesnīcai mums prasīja teju pusotru stundu. Patiesībā mēs jau gandrīz vai izlēmām, ka varētu nemaz neko šajā vakarā arī vairs nedarīt - kaut kur turpat viesnīcas tuvumā ieēst vakariņas, un viss. Tomēr beigās sapratām, ka tas būtu mazliet par slinku un uz pilsētu tomēr aizbraukt nav TIK sarežģīti, tik vien kā lieka pārsēšanās sanāk.

Kas ar mūsu U6 līniju bija pozitīvi, ka tā ļoti labi iet uz centru - no tās tu vari izkāpt kādā no stacijām Fridrihsštrāses apkārtnē un doties vai nu uz Branenburgas vārtiem vai uz Checkpoint Charlie, vai uz muzeju salu, ja nu tev tā sagribās, patiesībā, ja ir noskaņojums arī Alexanderplatz nav nemaz tik tālu. Mums laikam sākotnējā doma bija par Checkpoint Charlie, bet izkāpām Französische Strasse stacijā, no kuras tad arī devāmies mazliet pastaigāties. Ar uzsvaru patiešām uz "mazliet" - kā nekā vakars bija vēss un lietains, un nav jau tā, ka Berlīnē būtu pirmo reizi un ka tur būtu tik daudz mainījies pēdējo gadu laikā. Pastiprinātu uzmanību uzreiz pievērsām tam, cik ļoti Berlīnes ielās manāms jaunais bēgļu pieplūdums. Novērojums - nekā novērojama nebija. Ja nu vienīgi krievu valodu šoreiz tur dzirdējām vairāk kā iepriekš, bet pēc bēgļiem šie cilvēki lielākoties neizskatījās.

Vakara jaukākais notikums noteikti bija vakariņas kādā itāļu restorānā. Vispār jau pilsētu centri nav tā vieta, kur es tā parasti droši eju iekšā katrā ēstuvē un kaut ko pasūtu - var iegrābties gan uz cenu, gan uz kvalitāti. Konkrētā vieta tomēr uzrunāja ar to, ka tā neatradās gluži uz vienas no lielajām artērijām, un arī publika tajā izskatījās pietiekami adekvāta, lai varētu ticēt, ka tur varēs paēst labi. Likme attaisnojās - gan tālab, ka ēdiens izrādījās garšīgs, gan tālab, ka tikām pie šova. Šīs iestādes interesantākais triks bija tāds, ka atsevišķus ēdienus (diemžēl - ne kādu no mūsu pasūtītajiem) tur pagatavoja milzīgā siera ritulī. Netālu no mūsu galdiņa novietotais parmezāns ritulis bija diametrā kaut kas ap metru, un arī augstumā itin pamatīgs. Tajā brīnumā, lai pagatavotu konkrēta veida makaronus, tika piegāzts visai pamatīgs alkoholisks dzēriens (tā - ap 60 procentiem) un aizdedzināts, un tad šajā degošajā sierā tika veidota makaronu mērce. Iepriekš šādu risinājumu redzējuši nebijām, līdz ar to kaut kas jauns apgūts. Cenas ēdienam nebija varbūt izcili lētas, bet man jau tā kā tajā dienā bija dzimšanas diena, līdz ar to īsti nebija noskaņojuma ēst kebabus.

Turpinājumā iegriezāmies otrā ielas pusē angliskā grāmatnīcā, kur es apgādājos ne vien ar diviem sējumiem, bet arī ar vienu PJ Harvey plati (jā, šobrīd ir grūti aizbraukt uz kādu ārzemju pilsētu un no tās pārbraukt mājās bez kāda vinila). Kad šis bija nodarīts, devāmies apskatīt, vai Brandenburgas vārti vēl uz vietas. Izrādījās - ir gan uz vietas. Vēl mazliet paklīdām pa naksnīgo Berlīni, nekādos sevišķos starpgadījumos neiesaistījāmies, un tad jau braucām atkal uz viesnīcu.


No rīta pa ceļam uz metro piestājām kafejnīcā uz brokastīm - šķiet, ka tā bija vienīgā vieta ar ēdienu vācu gaumē, kur mums sanāca piestāt šī brauciena laikā - toties bijām tur veselas trīs reizes, proti, katru rītu, un paspējām nomēģināt visus tur pieejamos brokastu komplektus. Ja jau gājām tur atkal un atkal, šķiet, ka atzinām vietu par labu esam. Sākām rītu ar vizīti pie Checkpoint Charlie, kur dzirdējām, kā kāds cilvēks otram uzdeva jautājumu: "Nesaprotu, kas par robežu varēja šeit atrasties?" Un tad otrs viņam atklāja, ka pastāvēja tādas Rietumvācija un Austrumvācija. Mazliet šokējoši, ka par šo varēja nezināt. Un tad mēs devāmies uz kādu "pasākumu".


Man patīk iesmiet par Geocaching "Meet and Greet" sanākšanām, kur ģoestatistiķi no visas pasaules sanāk kādu brīdi pastāvēt aplī un pēcāk rakstīt pateicības mājaslapā par lielisko pasākumu, un sanāca tā, ka mēs Berlīnē uz vienu tādu pat aizgājām. Desmitos no rīta sestdienā pie Brandenburgas vārtiem mums bija diezgan ērti nokļūt un vismaz kaut kāda motivācija ar konkrētu piesaistes vietu un laiku. Protams, manā skatījumā tā ir diezgan muļķīga vieta, kur rīkot sanākšanu, jo tur jau tāpat ir čupām cilvēku un identificēt, kuram bariņam tieši tev vajadzētu pievienoties, ir pagrūti. Socializācija ar vietējiem slēpņotājiem nekāda dižā mums nesanāca, jo man šādās sanākšanās ir diezgan slikti ar motivāciju - jau apskatoties uz tur redzamajiem cilvēkiem, visbiežāk rodas sajūta, ka man neinteresē viņiem kaut ko jautāt vai pašam kaut ko stāstīt. Līdz ar to pēcāk jutos kā tipisks statistiķis - mēs "eventā" bijām pavadījuši desmit minūtes, īsti ne ar vienu neaprunājušies uz aizgājuši prom. Bet ko citu lai tur dara? Negribu es jautāt "kādus slēpņus jūs Berlīnē ieteiktu?" vai "Cik jums ir atrasto?" Ja jau mani tas neinteresē, kālab vienkārši tukši dzesēt muti? Īsi sakot, šī varētu būt pēdējā reize, kad apmeklēju šādu slēpņotāju tikšanos. Lūk, ja tā notiktu mežā tumsā kaut kur Ložmetējkalna apkārtnē un organizētāji nemaz nebūtu ieradušies, bet savā vietā atstājuši kartona pingvīnu, tā būtu cita lieta.


Nosacīti atzīmējušies pasākumā, uzsākām virzību Potsdamas laukuma virzienā. Pie laukuma bija novērojama atrakcija, kas labi apliecina to, cik ļoti draņķīgi mūsdienās Eiropā ir ar ziemām - laukuma malā bija uzstādīts mākslīgs kalniņš, kur bērni varēja (par taisnīgu samaksu) nobraukt ar riepu no kalna, tā it kā tas būtu sniegs. Jautrība, protams, laba, bet man kaut kā labāk patika manas bērnības variants ar Dzegužkalnu. Rīgā gan arī šobrīd realitāte ir tāda, ka Ziemassvētkos pikoties var tikai ar vates pikučiem. Blakus Potsdamer Platz atradās kāds muzejs, kuru mums bija nolūkots apmeklēt - Berlīnes krājums ar Salvadora Dalī darbiem. Bijām gan ieradušies drusku par agru, tāpēc izmetām vēl vienu līkumu, pirms doties iekšā, bet drusku pāri 11:00 jau bijām pie muzeja durvīm un devāmies skatīties, kas tieši ir atrodams šī muzeja krājumā. Nav tā, ka es būtu izcili labi pazīstams ar Salvadora Dalī daiļradi, bet droši var teikt, ka šajā muzejā ir labi pārstāvētas mazāk zināmās viņa darba šķautnes - dažādu grāmatu ilustrācijas, skices, šādi tādi telpiski modeļi un tikai nedaudz degošu žirarfju un izkusušu pulksteņu. Tas, kādas viņam bija darbaspējas un fantāzija, ir kaut kas pilnīgi kosmisks - jau šajā muzejā vien viņa darbu ir gribētos teikt - tonnām (un viņš nespecializējās tēlniecībā, kur tonna ir nieks!), bet pa visu pasauli dažādās mākslas galerijām un privātās kolekcijās taču ir vēl, vēl un vēl. Turklāt šajā ekspozīcijā ļoti labi var redzēt, cik daudzveidīgs viņš bija, ka viņš atkarībā no vajadzības un intereses spēja gleznot visdažādākajās manierēs un, protams, ka viņš augstāk par visu vērtēja sava ekscentrisma uzsvēršanu. Citējot pašu Dalī: "Vienīgā atšķirība starp mani un trako ir tāda, ka es neesmu traks." Traks viņš nebija, bet traki ģeniāls gan! Noteikti - rekomendējams muzejs kulturālās Berlīnes ietvaros!


Iespējams, pavadīt gaišo diennakts laiku muzejos nav pati gudrākā stratēģija, bet reizēm vajag arī kādu muzeju. Un pēc tam jau mēs vēl šur tur pastaigājām, bet ko tu daudz stāstīsi par pastaigām pa pilsētu, kurā gan pats, gan lasītāji ir bijuši iepriekš vairākkārt. Neko tādu izcili jaunu mēs Berlīnē noteikti neieraudzījām - izstaigājām Tiergarten, pabijām pie uzvaras kolonnas, tad kaut kur aizbraucām ar metro. Pusdienas ieēdām tipiskā turku kebabnīcā kaut kur Wedding apvidū (kur gan citur?), pabijām kaut kādos veikalos (kā nu bez tā Berlīnē), un laikam neko tādu citu īpaši ievērības cienīgu nesadarījām. Atradām droši vien kādus dažus slēpņus, bet kas to lai vairs atcerās. Viesnīcā atgriezāmies noteikti vēl pirms Panorāmas.


Viens no šī gada plāniem, ko man neizdevās realizēt, bija katrā valstī, kurā sanāk nakšņot, doties skriet, jo šo ieceri apturēja Kijeva ar pārāk agro rīta reisu. Vācijā jau vienreiz šogad nakšņots bija, taču Brēmeni arī atstājām gaužām agri, un man kaut kā ir grūti svešā pilsētā saņemties kaut kur ap pussešiem doties mazliet paskraidīt. Šoreiz tikām laika bija pietiekami un nekādu atrunu, kālab lai es Berlīnē neizskrietu, man nebija. Jau iepriekš biju noskatījis, ka netālu no mūsu viesnīcas atradās parks, kas skriešanu vienmēr dara patīkamāku (jautājums par to, vai es kaut kur braucu bez skriešanas drēbēm un kurpēm vispār nebūtu jāuzdod), tad nu centos Marinu sevišķi netraucēt un pietiekami agrā rīta stundā, kā teikt, devos ielās. Atšķirībā no iepriekšējā šāda ārzemju skrējiena (Budapeštā) šoreiz nebija riska apmaldīties, jo biju paņēmis līdzi telefonu, līdz ar to nevarēju tipiskā savā stilā pusi ieplānotā skrējiena laika veltīt parka meklējumiem. Būtu pārspīlējums saukt Volkspark Rehberge par kaut ko izcili skaistu un krāšņu, taču man jau īsti arī nebija nepieciešamības pēc skaistuma, vairāk - pēc svaiga gaisa un brīvības no cilvēkiem, un to šis maršruts ļoti labi nodrošināja. Apskrēju pāris reizes apkārt stadionam, vienu reizi apkārt ezeriņam Plötzensee (būtu labprāt tajā arī ātri iemērcējies, bet pludmales zona bija slēgta), un tad jau bija gandrīz savākti nepieciešamie kilometri un varēju doties atpakaļ uz viesnīcu.

Sekoja duša, brokastis jau pazīstamajā kafejnīcā un atkal jau metro uz centru.

Tas galīgi nebija sākotnējos plānos (kuru nebija), taču vecāki man bija teikuši, ka Berlīnē ir vērts apmeklēt Tierpark. Tas ir kārdreizējās Austrumberlīnes zoodārzs (nejaukt ar Rietumberlīnes Zoo un vispār ne zoodārzu Tiergarten!). Galīgi nav tā, ka mums būtu raksturīga zooloģisko dārzu apmeklēšana, bet kā teikt - vienu jau var. Atkal jau mūsu viesnīcas lokācija būtu piemērotāka vizītei Zoo, taču tur ir būts iepriekš, tāpēc braucām vien pāri visai pilsētai uz mazāk zināmo no diviem Berlīnes zooloģiskajiem dārziem. Jau pie ieejas bija divi pārsteigumi: pirmkārt, zooloģiskajā dārzā ir atļauts ieiet ar suņiem un itin daudzi cilvēki tā patiešām arī dara (domājams gan, no tevis tiek sagaidīts, ka tu tur iesi tikai ar pietiekami inteliģentu dzīvnieku, lai tas bez vajadzības nesāktu riet un ārdīties), un ļoti saprātīgā abonementu sistēma - gada abonements zoodārza apmeklējumam maksā 49 EUR jeb mazāk kā 4 parastas vizītes zoodārzā. Salīdzinājumam gada abonements Botāniskajam dārzam Rīgā ir 60 eiro. Līdz ar to nemaz nav pārsteidzoši, ka līdzās cilvēkiem ar suņiem Berlīnē zooloģiskos dārzus ļoti intensīvi apmeklē vecāki ar bērnu ratiņiem.

Galvenais zoodārza lepnums ir tā ziloņi - Tierpark ir izslavēts ar saviem ziloņiem - turklāt tur ir gan Āzijas, gan Āfrikas ziloņi (tiesa, man ir aizdomas, ka mēs Āfrikas ziloņus nepamanījām, laikam jau viņi izrādījās pārāk maziņi, lai mēs varētu viņus ieraudzīt). Nesatikām mēs arī pingvīnus - ne tāpēc, ka viņi ar mums nerunā, bet gan tādēļ, ka liela daļa putnu karantīnas dēļ nebija pieejami apmeklētājiem. Toties redzējām visādus citus dzīvniekus, žirafes, lauvas un tīģerus ieskaitot. Kas šajā zooloģiskajā dārzā man patika - nemanījām nevienu cilvēku mēģinām pabarot dzīvniekus un kopumā bija arī diezgan kluss - gan cilvēki, gan suņi tur mācēja uzvesties. Mums šķita, ka bijām visu zoodārza teritoriju izstaigājuši, bet tagad, apskatot shēmu, konstatēju, ka visu tomēr neredzējām - nu, nekas.


Zoodārzā mēs pavadījām lielāko gaišās dienas daļu, bet tad pamazām vajadzēja sākt domāt par teātri. Pusdienas ieēdām itāļu kafejnīcā uz stūra blakus mūsu viesnīcai - tur bija itin laba cenas/kvalitātes attiecība, paēdām garšīgi (es - kā visbiežāk četru sieru picu, Marina - lazanju), un devāmies uz teātri. Par to, ka izrāde man sagādāja vilšanos, jau esmu rakstījis, taču vilšanos man sagādāja arī publika. Biju speciāli interesējies, cik nopietnas Vācijā ir prasības pret teātra publiku ģērbšanās ziņā - uz tādu dažu dienu braucienu īsti negribējās ņemt līdzi uzvalku, cerēju, ka pietiks ar žaketi un kreklu ar tauriņu. Lasīju - Vācijā daudz spēcīgāk kā citur Eiropā darbojas šajā ziņā tradīcijas, džinsi ir nepieļaujami, uzvalki ir vēlami utt. Teātra ēka, kas pēc Rīgas standartiem ir pa vidu starp Nacionālo un Operu, arī vedināja uz svinīgumu. Un ko tu domā - vairums skatītāju, protams, bija džemperos. Kā gan citādi! Un izrādes laikā smējās visnejēdzīgākajās vietās, tieši tā, kā man visvairāk nepatīk. Īsi sakot - diezgan nožēlojami. Līdz ar to vienīgais labais, ko par šo teātra apmeklējumu var uzrakstīt, ir atzīt, ka krēsli bija ērti.


Un zini - ar to principā šis apraksts būs cauri. Atliek tik vien kā pēdējais rīts - nodot numuriņa atslēgas, ieēst pēdējo brokastu veidu jau labi zināmajā kafejnīcā, aizbraukt ar trim (vai vairāk) transporta līdzekļiem uz lidostu. Un tad - mājup. Patiešām, tik vien kā īsas brīvdienas Berlīnē sanāk. Bet nē, es nesūdzos. Bija jau šogad arī lielie atvaļinājumi.