Kazhes pierakstu burtnīca

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēgums šogad nebija tāds kā citus gadus, un šī ir tā reize, kad "citāds" (kā tas arī ir visbiežāk) noteikti nenozīmē "labāks". Savā ziņā jau ļoti savlaicīgi Vilcieniņu meistarībā aizsākās sociālā izolācija - ne velti turnīra astotās kārtas rezultāti netika publiskoti "Restorānvagonā" un arī dalībnieki pirms noslēdzošās kārtas spēlēm nebija informēti par stāvoklī turnīra kopvērtējumā, to, cik punktus kurš zaudēs, izslēdzot sliktākās spēles rezultātu un tā tālāk.


Patiesībā jāatzīst, ka turnīra noslēguma apstākļi bija tādi, ka pat mums redakcijā ir grūti saņemties kaut ko ziņo par VM. It īpaši, ja ņem vērā, ka fiziski šobrīd mums nav nekādas redakcijas, visi esam izklīduši pa dzimtajiem miestiem, jo mācības augstskolās apturētas, grēka perēklī nekādas dzīvības nav un nākas dzert kopā ar pašu vecākiem. Nezinu, vai lasītāji spēj iedomāties, cik ļoti tas ir depresīvi, bet varbūt arī spēj - diez vai viņi ir diži labākos apstākļos kā mēs šobrīd. Vismaz neviens no mūsu redakcijas neiesprūda kaut kur ārzemēs, jo tādi studenti, kuri brauc Erasmusā, "Restorānvagonā" nestrādā. Un tādi, kuri var atļauties apmeklēt kalnu kūrortus, vēl jo vairāk nē. Un jau tāpat depresīvajos apstākļos mums te jāraksta par uzreiz divu Vilcieniņu meistarības kārtu norisi. Cerēt uz gariem un detalizētiem spēļu izvērsumiem ir velti - ja nav iedvesmas, tad nav iedvesmas. Bet labi, pietiek gausties, jāraksta! Kas zina, varbūt šis ir vēsturē pēdējais "Restorānvagona" numurs, nebūtu glīti, ja tas sanāktu tikpat neveiksmīgs kā vēsturē pēdējā Rīgas Dinamo sezona.

Astotajā Vilcieniņu meistarības kārtā spēles risinājās Šveices laukumos. Turnīra līderim Gustavam pretī stājās Ilze un Raimonds K. Ilze izvēlējās principiāli atšķirīgu stratēģiju, būvējot garos ceļus, kas ļāva viņai par būvniecību iegūt 62 punktus, kamēr Gustavam tā ienesa tik vien kā 31 punktu. Interesanta bija situācija ar misijām un to vērtību: Raimondam K. bija izpildītas 6 misijas, Ilzei - 8, Gustavam - 12. Punktos tas sanāca: 60, 74 un 68, proti Raimondam vidējā misijas vērtība bija 10 punkti, Ilzei - 9.25, bet Gustavam - 5.67. Proti, centīgā misiju pildīšana Gustavam nekādu dižo vērtību nedeva, turklāt bonuss šajā spēlē ir par garāko ceļu, proti, tas pienācās Ilzei, kura izcīnīja ļoti pārliecinošu uzvaru, tādējādi garantējot sev vietu pie pirmā galdiņa noslēdzošajā kārtā. Gustavam tikām šī bija sezonas sliktākā spēle (67.8 punkti).

Nākamā izspēle risinājās laukumā, kur šajā sezonā vēl spēlēts nebija - Šampētera virtuvē. Iemesls šī laukuma neizmantošanai bija tāds, ka tās iemītnieki šajā sezonā meistarībā nepiedalījās, taču astotajā kārtā Arnis uzvilka Līvas drēbes un arī piekrita uzņemt viesus: Marinu un Irbi. Nevar teikt, ka Arnis bija viesmīlīgs saimnieks - ieguvis 90 punktus par 11 izpildītajām misijām, viņš izcīnīja ļoti pārliecinošu uzvaru, sarūpējot arī Irbes/Baibas komandai sezonas sliktāko rezultātu.

Arī trešajā spēlē bija pārliecinošs uzvarētājs - šajā gadījumā Raimonds N., kurš pieveica Gunu un Reini. Tur gan interesantākais bija tajā, ka spēlēts tika divreiz. Pirmajā piegājienā gan tāpat uzvarēja Raimonds N., taču jau pēc spēles noslēguma atklājās, ka kāršu kaudzītē nebija gluži visas kārtis, turklāt divas krāsas - sarkanā un melnā - bija ļoti trūcīgi pārstāvētas. Šāds tehniskais brāķis, protams, nebija pieļaujams, līdz ar to nācās spēlēt vēlreiz. Nav zināms, kā šo pavērsienu komentēja Kārlis, bet raksta tapšanas brīdī viņa viedokli nebija iespējams noskaidrot.

Visubeidzot pēdējā spēlē šajā kārtā noskaidrojās, kurš būs ceturtais pirmā galdiņa spēlētājs pēdējā kārtā. Pretendenti bija divi: Raitis un Mārtiņš (teorētiski vēl arī Raimonds K. gadījumā, ja šajā spēlē uzvarētu Māra). Ļoti pārliecinoši uzvarēja Raitis ar visu to, ka Māra bez sevišķām ceremonijām viņu bloķēja. Un tā nu Raitis ielēca pēdējā vagonā, lai finālkārtā brauktu pirmajā vagonā.

Noslēdzošās kārtas pirmās spēles (pie otrā galdiņa) tika aizvadītas Zvaigžņu ielas republikā uzreiz pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Latvijā, taču tobrīd vēl relatīvi mierīgos apstākļos. Par mierīgu gan nevarētu nosaukt to iznākumu, vismaz ne Raimondam K., kurš katastrofāli nospēlēja abas spēles - Japāna viņam ienesa 55 punktus, bet Vācija - 65. Šādā veidā turnīra dalībnieks, kurš aptuveni pusceļā vēl bija teju vai pirmajā vietā, sezonu pabeidza uz pagalam sērīgas nots - kā devītais (un pirms pēdējās kārtas viņš vēl bija piektais). No pārējiem vislabāk izgāja Mārtiņam, kurš Japānā uzvarēja, bet Vācijā tika pie 78.6 punktiem. Arī Līvai būtu grēks sūdzēties (šajā reizē viņas vārds bija Edijs) - viņa uzvarēja Vāciju, bet Japānā ieguva 70.8 punktus. Guna tikām varēja sevi mierināt vienīgi ar to, ka viņa nenospēlēja gluži tik slikti kā Raimonds K.: 60 + 76.1 punkts nav nekāds dižais sasniegums. Rezultātā Mārtiņš turnīru pabeidza piektajā vietā, bet Līva (ar visu atbalsta komandu) - sestajā. Izliksimies, ka starpgadījuma ar it kā pazudušajām Vācijas spēles misijām un puspilsētas pamodināšanas tās meklējot, nebūtu bijis.

Atbilstoši plāniem arī trešajam galdiņam būtu bijis jāspēlē vēl pirms noslēguma pasākuma, bet loģistika bija tāda, ka sarunāt spēles vietu un laiku neizdevās, līdz ar to tā notika reizē ar līderu spēlēšanu noslēguma pasākuma laikā. Noslēguma pasākums risinājās mazliet dekameroniskās noskaņās tā sauktajā Līču restorānā. Jāatzīst, ka salīdzinoši ar citām reizēm noskaņojums šajā pasākumā nebija neko diži pacilāts un domājams, ka daļa dalībnieku vairāk domāja par to, kā atkal atgriezties savā pašizolācijā, kura varbūt nav ļoti jautra, bet vismaz ir mazāk stresaina.

Noslēguma pasākumā tehnisku iemeslu dēļ nevarēja ierasties Restorānvagona galvenais redaktors Eižens Paksis. Dažas dienas iepriekš viņš bija kādā no tobrīd vēl strādājošajiem Vecrīgas bāriem iepazinies ar divām meitenēm no Itālijas. Mēs ļoti labprāt būtu ziņojuši, ka Pakša jaunskungs ir godprātīgs cilvēks un pēc šīs satikšanās pats sevi ievietoja divu nedēļu karantīnā, bet realitāte bija daudz skumjāka - Vilcieniņu meistarības noslēgumā ierasties viņam liedza sadauzītā un piepampusī seja (lai nerastos neskaidrības, precizējam, ka puišu meitenēm līdzās nebija). Līdz ar to redakcijai nākas izlīdzēties ar informāciju, ko tai telefoniski snieguši turnīra aculiecinieki, kas, protams, nav gluži tas pats.


Aprakstu sāksim ar trešā galdiņa spēlēm. Tur lielākais notikums bija tāds, ka Vācijas kartē pirmo (un arī pēdējo) uzvaru šajā sezonā izcīnīja Māra un Reiņa komanda. Kamēr, lai tas būtu mulsinošāk, otrajā spēlē uzvarēja Māra, kura, protams, neietilpst Māra un Reiņa komandā. Vācijas izspēlē gan šajā kompānijā bija ļoti līdzvērtīgi rezultāti - uzvarētājam bija 175 punkti, bet pēdējai vietai - 157. Interesanta pie šī galdiņa bija Japānas spēle, kurā Raimonds N. pamanījās savākt 31 punktu par ceļa būvi, kamēr pārējie 3 spēlētāji kopā - 28 punktus (proti, spēle tika pabeigta negaidīti strauji). Dīvainā kārtā nevar teikt, ka tas Raimondam būtu ļoti daudz devis - tā kā viņš nebija attīstījis ātrvilcienus, tad Māra un Reinis attiecībā pret viņu ieguva par 30 punktiem vairāk bonusos, tā ka pat bez misiju skaitīšanas Raimonds N. vairs nebija līderis. Līdz ar to Māra, kura par misijām ieguva 52 punktus, uzvarēja ļoti pārliecinoši.

Un tagad - par notikumiem pie līderu galda. Pirms pēdējās kārtas Gustavs un Baiba/Irbe atradās gandrīz līdzās, Ilze bija trešā, bet Raitis ceturtais. Vispirms viņi spēlēja Vāciju, kurā viss izšķīrās sīkumos: Raitis ieguva 195 punktus, bet Gustavs - 194. Ilze no pretendentiem uz uzvaru faktiski jau bija ārā, jo viņas punktu bagāža bija 101 punkts, kas pagalam viņu attālināja no līderu grupas. Arī Irbe nenospēlēja perfekti - viņas 153 punkti pamatīgi iedragāja iespējas uzvarēt kopvērtējumā, tomēr kaut kādas cerības palika, it īpaši, zinot, ka Japānā var gadīties diezgan liela punktu izkliede.

Un kas tur notika? Raitis vienkārši mežonīgi vāca misijas un gāja pretī uzvarai kopvērtējumā. Gustavs šajā spēlē viņam nebija nekāds dižais konkurents (neviens gan spēles gaitā nezināja - cik ļoti). Un tad pienāca spēles (un līdz ar to - turnīra) pēdējais gājiens. Iepriekšējās sezonas pēdējā gājienā Raitis paņēma misijas un kļuva par kopvērtējuma uzvarētāju. Šoreiz viņš atkal paņēma misijas un... tika pie mīnus 7 punktiem, kas nozīmēja, ka viņš par turnīra uzvarētāju nekļuva. Kopvērtējuā Gustavs viņu apsteidza par mazliet vairāk kā vienu punktu, kas lika domāt, ka pēdējais gājiens Raitim maksāja titulu. Bet patiesībā tā nebija!

Tikai tagad, veicot rūpīgāku rezultātu izpēti, atklājās, ka neatkarīgi no pēdējās spēles iznākuma Raitis titulu iegūt nevarēja. Kāpēc? Tāpēc ka sliktākā spēle no turnīra rezultātiem tiek izslēgta. Gustavam turnīra sliktākā spēle ienesa 67.8 punktus. Pēdējā spēlē viņš ieguva 68.1 punktu. Raitis no viņa atpalika par 1.3 punktiem. Ja Gustavs būtu dabūjis kaut vai nulli punktu šajā spēlē, viņam būtu garantēts tas pats minimums - 67.8 punkti, proti, Raitis tāpat viņam zaudētu vienu punktu. Līdz ar to negaidītā kārtā izrādījās, ka Raitim pēdējais gājiens bija bijis pareizs - pateicoties tam viņš dabūja balvu kategorijā "visvairāk neizpildīto misiju", un šādā veidā tika pie viena papildu diploma. Sarežģīta lieta tā matemātika.

Bet nu skaidrs ir viens - tituls atkal ir atgriezies Labajā krastā, Gustavam trešo reizi kļūstot par turnīra uzvarētāju. Aktuālā bilance: 3 reizes meistartitulu ir ieguvis Gustavs, 2 reizes - Guna, 1 reizi - Raitis. Kreisais krasts zaudē vienos vārtos.


Īss uzskaitījums uzvarētājiem citās nominācijās:

Eiropas karalis/karaliena: Līva (ar atbalsta komandu)
Pēdējā vieta: Māris un Reinis
Visvairāk "iekakāts" kartē: Māris un Reinis
Visgarākais uzbūvētais ceļš: Ilze
Visvairāk neizpildīto misiju: Raitis
Vislabākais izpildīto misiju procents: Gustavs
Visvairāk neizlietoto kāršu uz rokām: Guna
Zaļās/sarkanās gaismas pavēlnieks: Raitis
Visvairāk izlikto zilās krāsas vagonu: Ilze *
"Zelta roka": Guna
Raita specbalva (spēlētājam, kam neveicas): Mārtiņš
Gunas specbalva (par bērna pieskatīšanu): Ilze

* Īpaša atvainošanās Ilzei, kura nesaņēma zilo vagonu balvu, jo statistikas komisija bija kaut ko sajaukusi...

Kopvērtējuma tabula: