The Teleportation Accident
Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi liek gaidīt zinātnisko fantastiku. Tā arī ir fantastika, tikai ne zinātniska. Absurds humors ar lielu devu kritikas cilvēcei visās tās izpausmēs ir šī Neda Bomana romāna pamatos, un nav brīnums, ka vairums to izlasījušo pēc tam čurā karstu - grāmata ir patiešām teju vai fenomenāla.
Egons Lēzers ir teātra scenogrāfs, kam gadījies dzīvot Berlīnē Veimāras republikas norieta gados un Hitlera valdīšanas sākumā. Būdams mākslinieks, viņš neliekas ne zinis par apkārt notiekošo politiku, tā vietā viņu nodarbina viens jautājums - kāpēc viņam nav seksa. Gadiem ilgi Lēzers mēģina savaldzināt skaisto Adeli Hitleri (nekādas radniecības ar uzvārda brāli), bet bez rezultātiem, novedot pie tā, ka Lēzers sāk savu locekli uzskatīt par "nepateicīgu stopotāju". Viņam apkārt pasaule piedzīvo mega satricinājumus, bet Lēzers neredz tālāk par paša kājstarpi.
Viņa dzīves galvenais uzdevums, līdzās Hitleres dabūšanai gultā, ir scenogrāfija izrādei par slaveno itāļu scenogrāfu Adriano Lavičini, kurš bija kādai izrādei sagatavojis kaut ko līdzīgu teleportācijas ierīcei, kura nogalināja (vai nenogalināja) pašu Lavičini un vēl 24 cilvēkus. Kad Lēzers, sekojot Hitleres pēdās, nonāk Amerikā, viņš iepazīstas ar zinātnieku, kurš mēģina radīt reālu teleportācijas ierīci, kura vai nu patiešām darbojas, vai arī nē. Bomans pastāvīgi spēlējas ar lasītāju, variējot starp žanriem, noskaņām un pasaulēm. Grāmata ir perfekti sapīts zirnekļu tīkls, kura centrā varbūt nekā arī nav. Lasās tas viss kolosāli viegli un aizraujoši, katrs teikums ir daiļš pats par sevi un daiļš kontekstā. Grāmata ir pilna ar anahronismiem, paradoksiem, vēstures falsifikāciju un metaliteratūras elementiem. Droši vien, ja man vajadzētu saskatīt ko līdzīgu latviešu literatūrā, es kā piemēru minētu Marģera Zariņa "Viltoto Faustu", taču Bomans ir vēl rotaļīgāks, viņa varonis tik perfekti dzīvo ārpus reālās pasaules, ka ieraudzījis jauniešus Berlīnē dedzinām populāru autoru grāmatas, viņš padomā, ka tā ir mākslinieciska izpausme un aiz gara laika pats pievienojas šai grupai. Tikām kāds viņa draugs kļūst par aktīvu nacionālsociālismu tālab, ka ir homoseksuāls, bet organizācijā ir daudz skaistu vīriešu.
Šķiet, šī varētu būt aizraujošākā grāmata, ko esmu pēdējo pāris gadu laikā lasījis.
Egons Lēzers ir teātra scenogrāfs, kam gadījies dzīvot Berlīnē Veimāras republikas norieta gados un Hitlera valdīšanas sākumā. Būdams mākslinieks, viņš neliekas ne zinis par apkārt notiekošo politiku, tā vietā viņu nodarbina viens jautājums - kāpēc viņam nav seksa. Gadiem ilgi Lēzers mēģina savaldzināt skaisto Adeli Hitleri (nekādas radniecības ar uzvārda brāli), bet bez rezultātiem, novedot pie tā, ka Lēzers sāk savu locekli uzskatīt par "nepateicīgu stopotāju". Viņam apkārt pasaule piedzīvo mega satricinājumus, bet Lēzers neredz tālāk par paša kājstarpi.
Viņa dzīves galvenais uzdevums, līdzās Hitleres dabūšanai gultā, ir scenogrāfija izrādei par slaveno itāļu scenogrāfu Adriano Lavičini, kurš bija kādai izrādei sagatavojis kaut ko līdzīgu teleportācijas ierīcei, kura nogalināja (vai nenogalināja) pašu Lavičini un vēl 24 cilvēkus. Kad Lēzers, sekojot Hitleres pēdās, nonāk Amerikā, viņš iepazīstas ar zinātnieku, kurš mēģina radīt reālu teleportācijas ierīci, kura vai nu patiešām darbojas, vai arī nē. Bomans pastāvīgi spēlējas ar lasītāju, variējot starp žanriem, noskaņām un pasaulēm. Grāmata ir perfekti sapīts zirnekļu tīkls, kura centrā varbūt nekā arī nav. Lasās tas viss kolosāli viegli un aizraujoši, katrs teikums ir daiļš pats par sevi un daiļš kontekstā. Grāmata ir pilna ar anahronismiem, paradoksiem, vēstures falsifikāciju un metaliteratūras elementiem. Droši vien, ja man vajadzētu saskatīt ko līdzīgu latviešu literatūrā, es kā piemēru minētu Marģera Zariņa "Viltoto Faustu", taču Bomans ir vēl rotaļīgāks, viņa varonis tik perfekti dzīvo ārpus reālās pasaules, ka ieraudzījis jauniešus Berlīnē dedzinām populāru autoru grāmatas, viņš padomā, ka tā ir mākslinieciska izpausme un aiz gara laika pats pievienojas šai grupai. Tikām kāds viņa draugs kļūst par aktīvu nacionālsociālismu tālab, ka ir homoseksuāls, bet organizācijā ir daudz skaistu vīriešu.
Šķiet, šī varētu būt aizraujošākā grāmata, ko esmu pēdējo pāris gadu laikā lasījis.
2012-11-28
comments powered by Disqus