Kārtējais saturs, kas nācis no man pieejamiem vēstuļu krājumiem. Šoreiz - nekā personīga, toties, manuprāt, itin interesanti fragmenti no vēstulēm, ko kāds puisis sešdesmito gadu vidū rakstīja no savas dienesta vietas - Gusevas pilsētas (kādreizējā Gumbinnen) Austrumprūsijā, sauktā par Kaļiņgradas apgabalu. Ievērojot to, ka no armijas vēstulēs visu rakstīt, protams, nedrīkstēja, jo gluži bez caurlasīšanas šī korespondence neceļoja, jāatzīst, kritisku vērtējumu tur ir gana daudz. Par pašu puisi neko daudz nezinu, un tā kā par viņa likteni man nekas nav zināms, teorētiski viņš vēl varētu būt dzīvs brīdī, kad top šis apkopojums, tad lai viņš paliek bez vārda. Dejotājs, ūdenslīdējs, sapieris - tas lai paliek viss, kas viņu raksturo.

1965-11-20

No rīta bračuks man nocirpa uz nullīti, zin baigi jocīgais tagad izskats, un tad laidos klejojumos. No Rīgas mūs ešelonā aizveda uz Černjahovsku, bet pēc tam izšķiroja kā lopiņus vārda tiešā nozīmē, un mūs, četrudesmit deviņus letiņus mašīnās atveda uz Gusevu. Šeit būsim ne ilgāk par pusotru mēnesi, t.i., līdz jaungadam, varbūt arī ātrāk tiksim prom. Tas atkarājas no tā, kad pieņemsim zvērestu. Kur un par ko būsim, pagaidām nekā nezinām. Lielākā daļa šeit ir šoferi, mēs, ūdenslīdēji esam tikai četri, tā ka spriest ir grūti.
Dzīvīte jau nav sevišķi salda. Vienreizēja cilvēka necienīšana, vienkārši šausmas. Tāda nojauta, ka virsnieki šeit dzīvo pēc devīzes: sabojā citam garastāvokli un pazemo viņu, ja pašam tas neko nemaksā. Šeit ir tāda sava veida vergturu iekārta, ja tā var teikt, pie tam vēl ar visiem vagariem. Labi, es te jau sāku filosofēt, un tas vairs nav labi. Jāsāk pamazām atradināties no tā.

1965-11-28

Žēl, ka nelaiž uz pilsētu, varētu noskatīties kādu filmu vismaz, jo teātra te nav. Kazarmās šodien arī būs kaut kāds kinčuks, kurš uz ekrāniem ir gājis laikam gadus desmit atpakaļ. Vispār dzīvīte šeit būtu jāattēlo diezgan drūmās krāsās, jo valda pilnīga beztiesība. Kurš katrs muļķis stumda un grūsta kā nu ienāk prātā.

1965-12-05

Pie mums arī kļuva siltāks, bet tas mūs nemaz neiepriecina, gluži pretēji. Katru dienu dzenā uz taktiskajām mācībām un vari pati iedomāties, kādu baudu sagādā skraidīsāna, gulstīšanās un rāpošana par dubļiem it sevišķi, ja vēl kādreiz šeit pārgājuši tanki. Atnāk nomūrējušies un slapji kā velni. Ieroči arī ar dubļiem un kamēr tos un pats notīries - tīrās mocības.
Nesen mūsu vads bija norjadā uz kuhņu. Nedod dievs, pusotra taukša zoļļu un visiem jāizvāra un jāuzklāj galdi divās maiņās. Viens otrs atnāca un uz vietas arī saļim, kā nekā divdesmit četras stundas ne gulēts bij, ne sēdēts. Ierindā, kad izteica pateicību, stāvēja un grīļojās kā piedzēruši, diezgan smieklīgs paskats bij. Šodien vakarā man jāiet karaulā, atkal uz 24 stundām, nolādēts.
Nesen atdzina melnos, apmēram simti divi, var nosmieties, kā tie mācās soļot un vispār tādi stulbi radījumi viņi laikam ir. Tuvāk ne ar vienu vēl neesmu iepazinies. Stāsta, ka nākot krievos, neesot nemaz zinājuši, kas tā tāda padomju vara esot.
Par kazarmām neko sīkāk aprakstīt nedrīkst un taisnību sakot, nav jau ko arī.

1965-12-12

Domāju, ka Tev būs interesanti kaut ko tuvāk uzzināt par šo pilsētu un apkārtni, jo diez vai esi bijusi šai nolādētajā karaspēka koncentrētajā apvidū. Apkārtne ne ar ko neatšķiras no mūsējās, tāpat meži un reljefs ir identisks mūsējam. Pilsēta, kurā mēs atrodamies, ir apmēram kā Jelgava, tādos apmēros. Vienreizēji drūms paskats, viscaur kazarmu tipa mājas, apmēram piektā daļa nav apdzīvota, pa visu laiku esmu redzējis tikai vienu skolu, kas uzcelta apmēram pirms pieciem gadiem un vienu māju ceļ tagad. Sagrautas mājas, gruvešu kaudzes, rodas vienreizēji drūma sajūta, kļūst baigi, ejot garām trīsstāvu mājai, un tādas šeit ir pārsvarā, kurai sienas vēl stāv un stāvēs simt gadu, bet atjaunot neviens tās nedomā. Manuprāt, tā ir izšķērdība, šeit varētu uzcelt simtiem kvadrātmetru apdzīvojamās platības ar ļoti niecīgiem kapitālieguldījumiem. Un laiku arī labi ja 50% tiek izmantoti lauksaimniecībai, pārējie - kara vajadzībām. Tagad drusciņ par sevi. Acīmredzot drīz no šejienes sūtīs projām. 19. decembrī būs vietējās tautas tiesas vēlēšanas un laikam zvērestu pie reizes nodosim, bet tad atkal kravā mantiņas un kur tālāk sūtīs - to neviens nezina.

1965-12-25

Šo svētdien pieņemsim zvērestu un tad jau būsim pilntiesīgi kareivji, kuri nedrīkst ne pīkstēt. Pagaidām jau vēl jūtamies diezgan brīvi, pat vienu otru pasūta drusciņ tālāk, jo soda mēri kādi pastāv armijā, uz mums vēl neattiecas. Dzīve rit samērā vienmuļi, ja neskaita mazas izklaidēšanās, kā televizoru, kino un dažreiz aizved uz kādu koncertu virsnieku namā. No tiem koncertiem gan nav gluži nekā, mēs šķiet varētu ar daudz labākiem panākumiem uzstāties, ko laikam arī darīsim.

1966-01-06

31. mums bij vakars atsevišķi no pulka un pēc pārējo domām tas bij lielisks, bij orķestris, dejojām arī pie platēm un gulēt aizgājām kautkas ap trijiem. Iepazinos arī ar vienu meiteni, domāju, ka viņa spēlēs turpmāk diezgan svarīgu lomu, jo esmu nolēmis viņai iedresēt dejas, un ja viss ritēs pēc mana prāta, tad jau uz rudens pusi varēšu sākt uzstāties. Pagaidām tā vēl ir hipotēze, redzēs kā būs.

1966-02-07

Šodien jāiet norīkojumā, un pirms tā tiek dotas trīs stundas pagulēt, nu no gulēšanas jau nekas neiznāks, jo jāuzraksta Tev un brālim vēstule, pēc tam vēl jāizgludinās un vēl šādi tādi sīkumi jāizdara. Šodien nāvīgi pārsalām, sešas stundas tupējām uz lauka, un temperatūra tā nekas, uz saviem 20 grādiem būs. Vēl tagad rokas negrib sevišķi klausīt. Nu ko es var uzrakstīt par sevi? Tu taču ļoti labi zini, kur un par ko es dienēju, tā ka absolūti nekā nav ko rakstīt. Tu varbūt tam neticēsi, bet tik tiešām tā tas ir, jo dienas šeit ir vienai otrai līdzīgas kā ūdens pilieni un nekādu izmaiņu nav. Tāpat trīs reizes eju uz virsnieku namu un mēģinu iezubrīt cilvēkam, kam nav absolūti nekādu dotību, elementārus deju soļus, vistrakākais ir tas, ka pats esmu aizmirsis jau krietnu porciju no tām figūrām, ko kādreiz zināju.

1966-03-09

Pie visa vainīgs tas pavasaris. Tā ka mēs ir sapieri, tad mūsu pienākums bija šoreiz uzspridzināt ledu un aizsargāt trīs koka tiltus, ko mēs arī izdarījām. Jāatzīst, tik viegli tas nenācās, ja ņem vērā ziņkārīgo pūļus, kuri bija pastāvīgi jādzen prom un tās trīs negulētās naktis, ko pavadījām uz tiem nolādētajiem sastatņiem.
Tā visumā ņemot darbs ir diezgan interesants, ja vēl pieskaita pastāvīgu baiļu izjūtu par savu kailo dzīvību. Nu tagad tas viss ir cauri, maza atelpa līdz aršanas laikam, kur nāks daudz lielākas lietiņas, ko spēlēties.

1966-03-23

Pēc tās ledus spridzināšanas atkal ir noslēdzies viens intensīvs mācību periods par godu XXIII Partijas kongresam, kas beidzās ar kopēju un vispārēju pārbaudi. Rezultāts nav visai iepriecinošs, ierindas mācībā, t.i., soļošana un paņēmieni ar automātu, saņēmu tikai apmierinošu atzīmi. Kaut arī pārējos nogrūdu uz pieci, tomēr kopvērtējumā iznāca tikai labi. Sevišķi jāpalielās ar šaušanu, kur visi divpadsmit saņēmām teicamu atzīmi un rezultātā patiecību no divīzijas komandiera, kurš pats personģii piedalījās tajās un paspieda ķepu.
Vakar nolikām ieskaites par spridzinātājiem. Jā, drīz braukšu komandējumā un nezinu, cik ilgi tur iznāks, iespējams, ka visu vasaru.
Es ceru, ka šo vēstuli nelasīs neviens, kam tā nav domāta. Lieta tāda, ka kaut kur ir atrasti mīnu lauki no kara laikiem vēl saglabājušies un jābrauc būs atmīnēt. Agrāk tā nebūtu nekāda problēma, bet tagad, kad viss ir sarūsējis, tā lieta ņem gluži citu raksturu.

1966-03-30

Tagad pāris vārdus par sevi, jo daudz ko nedrīkst rakstīt. Pašlaik cītīgi gatavojamies inspektoru pārbaudei, kura sāksies ap aprīļa vidu. No tās ir daudz kas atkarīgs, it sevišķi mums - jaunajiem.
Teicu - cītīgi, diez vai tas būtu pareizi, lai krietni sagatavoties, nepietiek ar to vien, kas tiek iedzīts pa dienu caur pāris litriem sviedru, būtu jāņem palīgā arī brīvā laika stundas, ko diemžēl neviens nedara. Un nedara to vienkārši tāpēc, ka nespēj, neceļas rokas un kā nekā tagad taču ir pavasaris ar visu tā burvīgumu, un ar katru dienu tas kļūst arvien pievilcīgāks un neatvairāmāks.

1966-05-25

No Rīgas mēs izbraucām pus trijos, tā ka paspēju vēl aizjost pie māšeles, kura turpat netālu dzīvo. Vispār atpakaļceļš bij ļoti smags. Visu laiku, ko vilciens stāv, tā ar plinti klaiņo gar vagoniem, bet kad sāk kustēties, pēc suņa auksti kļūst. Tā ka tagad staigāju tāds pusdzīvs, jau uz turieni braucu ar temperatūru, bet tagad vēl vairāk pārsalu. Nu bet slimot nav laika, sprāgsviela tagad ir un tik braukā cauru dienu uz atmīnēšanu.
Tu man prasīji uz perona, kāds ir dienests, es protams, nekā neteicu, jo ko gan var pastāstīt piecās minūtēs kaut par vienu stundu dienesta - kas ir vesela mūžība, par stundu dienesta - kur atmiņā tev uzaust visa dzīve, par stundu dienesta, kur tu neatlaidīgi, visu laiku skaties nāvei acīs. Šeit vajadzīgi nervi un vēlreiz nervi, kuri nedrīkst atslābt ne uz mirkli, jo kļūdīties var tikai vienreiz - otrreiz nebūs, kas kļūdās.

Ceru, ka tas, ka pēdējā vēstulē uzsvērts, ka sapieris kļūdās tikai vienreiz, nav priekšvēstnesis nekam.