VeloLokoMotīva izaicinājuma ietvaros, apvienojot to ar mūsu kāzu gadadienu, izlēmām ar Marinu doties nelielā kopīgā izbraucienā ar velosipēdiem. Tā šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā tieši divatā mēs ar riteņiem nebijām vispār ne reizes braukuši. Protams, neskaitot tādus tīri "cycling - transport" tipa braucienus kā uz teātri, veikalu vai kādu pasākumu Rīgas centrā. Protams, nav tā, ka mums nebūtu bijis kopīgu velobraucienu - ir bijis gan vērienīgs brauciens pa Ōlandi, gan šur tur izbraucām Igaunijā un Somijā un, ja ieskatās senākos laikos, vienu gadu kopā braucām Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros maršrutu Ķemeri - Rīga, bet visos šajos izbraucienos bija klāt vismaz viens bērns. Bet te - patiešām divi vien.

Pateicība par to, ka šis bija iespējams, pienākas maniem radiem - visai Rozulas skolas bandai, ar kuru palika Estere un Jurģis. Vienlaikus nu jau bērni ir izauguši gana lieli, lai Esteres ieguldījums mazās Lauras pieskatīšanā droši vien atsvērtu tos pieskatīšanas pienākumus, kas nāk līdz ar atbildību par mūsu bērniem. Protams, mēs tāpat novērtējam un esam pateicīgi par šo iespēju paņemt dienu brīvsoļa, bet vismaz nejūtamies vairs tik vainīgi, kādu ekspluatējot.

Loģistika gan bija sarežģīta. Vispār jau mēs labprāt būtu šo visu izpildījuši otrajā maijā, kas ir īstais datums, un garās (1. - 4. maija) brīvdienas to it kā darītu iespējamu, taču tā kā naktī no pirmo uz otro maiju Rozulas skola bija aizņemta ar kādu privātu pasākumu, tad ātrāk kā otrā maija pusdienlaikā mēs tur parādīties nevarējam (un arī tāpat sastapām gana daudz kritušo), līdz ar to braucienam bija jāatvēl trešais datums. Un metode sekojoša - nakti uz 3. maiju mēs paliekam Rozulā, agrā rīta stundā ceļamies un braucam ar auto uz Rīgu, tad no Rīgas uz Ērgļiem ar autobusu, no turienes - pa veco dzelzceļu uz Rīgu. No turienes - atkal ar auto uz Rozulu. Vienas dienā tehniski šis bija paveicams, bet, protams, ne bez izaicinājuma devas.

Pāris faktoru, kas situāciju sarežģīja: pirmkārt, autobusu satiksme uz Ērgļiem brīvdienās nav izcila. Pirmais autobuss no Rīgas izbrauc 10:40, kas nozīmē, ka Ērgļos tas ierodas 12:50, proti, itin liela dienas daļa jau būs aizritējusi. Ir alternatīva: braukt ar vilcienu uz Pļaviņām un no turienes jau startēt velobraucienu, taču, ievērojot to, ka jau sākotnējais maršruts mums sanāca virs 100km, un Marina šādas distances ilgāku laiku nav braukusi, pielikt klāt vēl 35 kilometrus šķita riskanti. Jā, varētu startēt agrāk, bet diezgan reāli, ka Ērgļos mēs ierastos tuvu tam laikam, kad atbrauktu autobuss, un jau ar drusku nogurumu kājās. Otrais - personīgi es nekad līdz šim nebiju braucis autobusā ar bagāžas nodalījumā noliktu velosipēdu. Teorijā es zināju, ka tas ir iespējams, bet tāpat zināju, ka autobusa šoferis var pateikt: "Nē. Ritenim nav vietas." Līdz ar to drusku bažas bija. Un vispār - tā shēma ar diviem auto pārbraucieniem, autobusu un velobraucienu drusku atgādināja to reizi, kad biju saplānojis leģendāro Sudas braucienu, kuru joprojām uzskatu par etalonu katastrofālam "expectations vs reality".

Cēlāmies sešos (nebija īsti vajadzības, bet neko fundamentāli tas nemainīja), šķiet, ka vēl pirms astoņiem bijām mājās, tur kādu laiku padzīvojāmies (auto palika pie tēta lādēties), un jau savu pusstundu pirms plānotā autobusa atiešanas laika bijām Rīgas autoostā. Par riteņiem un autobusu bažas attaisnojās par laimi tikai daļēji - šofera pirmā reakcija gan bija: "Ar riteņiem jābrauc, nevis tie jāpārvadā autobusos!" Tomēr viņš piekrita mūs uzņemt, manam ritenim gan vajadzēja noņemt nost priekšējo ratu (skaidrs, ka uz Ērgļiem nebrauc pasaulē lielākie autobusi ar plašākajiem bagāžas nodalījumiem), bet iekšā tikām un brauciens varēja sākties.

Dzelzceļa maršruts Rīga - Ērgļi ir viens no tiem, kas iekļauti zaļo dzelzceļu sarakstos, proti, vilcieni tur vairs sen nebrauc, bet ar riteni gan izbraukt var, kaut kādi uzturēšanas darbi tiek veikti, ir infostendi un kaut kādi apskates objekti staciju ēkās. Es jau reiz šo izbraucu - 2020. gadā tā paša Neoficiālā ietvaros. Šoreiz divatā.

Būtu mums vairāk laika un būtu mēs jau kaut ko iepriekš nobraukuši, noteikti būtu piestājuši Ērgļu stacijā, kurā nu jau diezgan ilgus gadus saimnieko Māris Olte ar ģimeni, taču šajā reizē tas tiešām nebija iespējams: pat riteņi vēl nebija iesiluši, kad mēs ieradāmies šajā vietā, nācās vien mīties.

Maršrutu var iedalīt posmos no vienas stacijas ēkas līdz otrai - tajās vietās, kur bija tikai pieturvietas, nekā īsti atlicis vairs nav, līdz ar to arī šis apraksts būs nosacīti iedalīts posmos no stacijas līdz stacijai (un arī izaicinājuma dēļ pie katras no tām jāpiestāj), posma beigu vietu iekļaujot attiecīgajā apraksta daļā.

Ērgļi - Taurupe (18 km)

Sākums, protams, bija viegls, segums bija patīkams, sastapām pirmos ceļa veicējus - nūjotājus. Astoņpadsmit kilometrus veicām nedaudz vairāk kā stundas laikā. Taurupē - pirmā pieturvieta arī mums, uzēdām pa batoniņam, uzdzērām ūdeni. Taurupes stacija mūsdienās ir dzīvojama ēka.

Taurupe - Ķeipene (10 km)

Posmā tuvāk Ķeipenes stacijai bija grūtāka braukšana, stipri smilšains ceļa segums, vismaz vienu reizi pat nācās nokāpt no riteņiem, lai tiktu uz priekšu. Ķeipenē taisījām lielāku pauzi, es apēdu vēl vienu batoniņu, Marina ieēda želeju un mēģināja atrast slēpni, bet neatrada. Ķeipenes stacijā kopš tur nav vilcienu ir Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija. Tā apskatīta jau vairākkārt iepriekš, šoreiz to skatīties negājām, arī uz lielā krēsla nekāpām. Šķiet, ka šajā posmā mūsu ceļš krustojās ar "pa sliedēm" braucošu traktoru, šķita jau, ka mums būs jālec grāvī, taču tā vadītājs bija laipns un pats pabīdījās malā.

Ķeipene - Suntaži (15 km)

Šajā posmā uz brīdi nobraucām nost no sliežu ceļa, jo šķita, ka tieši pirms Suntažu stacijas varētu būt kāds šķērslis. Nebija, būtu varējuši mierīgi turpināt braukt pa sliedēm. Suntažu stacijā atrodas viesnīca, ēka izskatās ļoti labi, prognozējami mēs neizvēlējāmies tur palikt pa nakti.

Suntaži - Augšciems (12 km)

Te bija maršruta neskaidrākais punkts - tilts pāri Lielajai Juglai. 2020. gadā, kad braucu šo sliežu posmu iepriekšējo reizi, tas nebija šķērsojams, un arī šoreiz bijām gatavi tam, ka tam būs jābrauc apkārt pa šoseju. Bet izrādījās, ka viss ir ideāli: tilta segums ir atjaunots riteņbraucēju vajadzībām, vispār bez jebkādām problēmām var tikt pāri - mauc tik uz priekšu! Drīzumā mūs panāca kāds riteņbraucējs. Sākumā šķita, ka vien novēlēsim viens otram labu dienu, taču izrādījās, ka esam pazīstami. Lieliskas apstākļu sakritības rezultātā šajā ceļā satikām Gundaru - Velo Loko Motīva izaicinājuma idejas autoru. Viņam turpat netālu no Ērgļu dzelzceļa ir viena no dzīvesvietām un šis arī mēroja ceļu Rīgas virzienā. Protams, ja viņš brauktu vienatnē, gan jau viņš Rīgā nonāktu ātrāk nekā mēs, bet Gundars bija noskaņots uz pļāpāšanu, tad nu pļāpājām. Jāatzīst, ka varam būt viņam pateicīgi - ja ne viņš, mēs galā nonāktu vēlāk, jo brauktu drusku lēnāk un atpūstos drusku vairāk. Augšciema stacijas otrajā stāvā ir dzīvokļi, pie stacijas bija suns, bet "piestiprināts" un arī ne sevišķi ieinteresēts mūsos.

Augšciems - Kangari (11 km)

Arī šo posmu braucām kopā ar Gundaru. Siltā un saulainā diena pamazām kļuva mazāk silta un mazāk saulaina, proti, sāka līņāt. Marinai bija vismaz kaut kāda jaka, man nebija nekādas, līdz ar to bija skaidrs - tagad, ja mēs kaut kur piestāstim, tad tikai zem nojumes. Par laimi, Kangaru stacijā šāda iespēja bija, tur tieši ir pieejama nojume un nav arī tā, ka tu kādam traucētu, tur uzturoties. Gundars gan pēc brīža mūs pameta - viņam bija plānā izbraukt kādus jaunus ceļus, lai krātu punktus Wandrer aplikācijā (cik daudz ir veidu, kā sevi motivēt uz kustēšanos!), atvadījāmies, vēlreiz pārsprieduši, cik amizanti ir tā nejauši sastapties pilnīgā nekurienē. Marina un es tikām vēl kādu brīdi pasēdējām zem nojumes, uzēdām savus pārtikas krājumus, un tad arī posāmies tālāk (tomēr vēss).

Kangari - Saurieši (17 km)

Kādu laiku vēl lija, bet tad mitējās un pašsajūta atkal kāpa augšup (izņemot varbūt sūrstošo dibenu, bet tas jau pašsaprotami). Jo tuvāk Sauriešiem, jo tuvāk sajūtai, ka nu jau drīz būsim galā. Sasniedzām Rīgas apvedceļu, kura šķērsošanai nācās no sliežu maršruta nobraukt nost un... atkal satikām Gundaru. Viņš bija kaut kur drusku "iepēries", un līdz ar to nebija vairs mums priekšā. Pie Sauriešu stacijas, kurā, šķiet, šobrīd nekādas dzīvības nav, mūsu brauciens pa bijušo dzelzceļa sliežu klātni beidzās, jo tālāk jau ir reālas sliedes un pa tām līdz nākamajai - Acones stacijai - tik viegli netikt.

Saurieši - Acone (precīzu kilometrāžu nepateikšu)

Sauriešos Gundars atkal aizbrauca savos ceļos, mēs turpinājām virzienā uz Ulbroku. Solījos Marinu, sekojot navigācijai, pa taisnāko ceļu nogādāt Acones stacijā, bet nevar teikt, ka tas izcili izdevās. Proti, Google maps aizveda mūs līdz punktam, kur tālāk vajadzēja braukt pa pļavu, līdz ar to vadību atkal pārņēma Marina, kura Sauriešos ir dzīvojusi un arī Acones staciju ne reizi vien apmeklējusi. Gluži pa civilizēto to gan nesasniegt, bet tas nekas, kaut kā līdz stacijai tikām. Stacijas ēka apdzīvota, nobildējāmies no ceļa puses un devāmies tālāk.

Acone - Zasulauks (atlikušie kilometri)

Patiesībā jau šajā posmā vajadzētu būt vēl divām stacijām: Jāņavārti un Vagonu parks, taču tās izlēmām, ka var atlikt uz kādu citu reizi - pieturvietas Rīgā, uz kurām no Acones nemaz tik vienkārši nenokļūt, galīgi nešķita nepieciešams iekļaut tieši šajā izbraucienā. Tālab tā neizdarījām, joprojām ceru, ka kādu darba dienas vakaru man sanāks tās apciemot. Un arī tāpat brauciens sanāca gana čakarīgs. Jau no Acones stacijas nācās pa pamatīgu trepi braukt līdz Ulbrokas dīķim, tad posms līdz Deglava ielai bija patīkams un ātrs, bet Deglava ielā sākās murgs. Iepriekš uzskatījām, ka ceļu remontu dēļ Pārdaugavā viss ir slikti (veloceliņa Centrs - Imanta maršrutā ļoti daudz kas ir pārrakts), taču Deglavā ielā ir daudz, daudz sliktāk. Vairākus posmus izbraucām zem zīmes "riteņbraucējiem aizliegts", tad nonācām krustojumos, kur vispār nav skaidrs, kā tieši te gājējam paredzēts šķērsot. Šausmas! Faktiski vien pāris kvartālus pirms Deglava tilta tas vājprāts beidzās, un atkal varēja kaut cik normāli braukt. Biju cerējis, ka mēs mājās būsim deviņos vakarā, drusku pietrūka - gan to trako remontu dēļ, gan tālab, ka iebraucām veikalā sagādāt uz Rozulu vedamas autiņbiksītes.

Mājās Marina pa taisno devās dušā, es steidzos pie tēta pēc mašīnas, tad arī mana kārta dušā, un 21:45 bijām jau auto un ceļā uz Rozulu. Vēl piestājām Raganas "Viršos" uzēst pa burgerim un 30 minūtes pirms pusnakts ieripojām Rozulas skolas pagalmā. Viss šis nebija super viegli (un Marinai vēl vairākas dienas pēc vairāk kā septiņām stundām uz velo sāpēja dibens), bet galā mēs tikām, neviens nečīkstēja, un pārliecinājāmies - vēl tas pulveris ir sauss! Un es, protams, plānoju, kur un kad nākamo reizi braukšu pa dzelzceļa līnijām. Ja kas - nobrauktā distance - 106 kilometri. Ne gluži tik daudz kā dienu iepriekš atlētiem, kas skrēja uz Valmieru, bet mūsu vajadzībām - pilnīgi pietiekami.