Nenotikušais pārgājiens
Šajā nedēļas nogalē bija domāts iet pārgājienā ar Ķeņģi un vēl trim tipāžiem. Par maršrutu varu pastāstīt vien to, ka sākums bija domāts Baldonē, bet noslēgums - Daugmalē. Kas šīm vietām kopīgs - izdomā pats!
Piektdienas vakarā sapakoju telti, guļammaisu, palagu guļammaisam (lai siltāk), pārtiku divām dienām un visu, kas varētu būt nepieciešams. Gandrīz nokavēju autobusu, jo man viss rīta cēliens bija ieplānots pa minūtei, līdz brīdim, kad Čipis paziņoja, ka viņš jāizved ārā, bet es tobrīd biju dušā. Vienu tramvaju uz centru nokavēju, labi, ka nākamais ieradās pēc saraksta, nevis kavējās. Aptuveni 40 minūšu brauciens, un bijām Baldonē. Taču tur atklājās problēma - Ķeņģis bija gribējis no sava Garmin iztīrīt iepriekšējo pārgājienu pierakstus, bet tā vietā bija izdzēsis šī pārgājiena "waypoint" failu, ko biju tik rūpīgi iepriekšējā dienā sagatavojis. Piezvanīju Lienei, lai viņa no GPX faila dabū laukā visas koordinātes un nosūta man uz e-pastu kā teksta failu (mūsu Garmin bija pie Lienes, tāpēc vispār Ķeņģa ierīce tika izmantota kā vienīgais navigācijas aparāts). Taču tur bija 50 faili. Zini, cik ātri var Garmin&39;ā ievadīt 50 waypointus? Ne tik ļoti ātri. Tā kā ārā bija auksts, izlēmām ieiet kafejnīcā, iedzert tēju un tikām savadīt punktus Garminā. Ka tik ne tā!
Sēžu es, vadu kordas, kad ieraugu - viens jau no somas izvilcis "kanādieti" un gāž to savai tējai klāt. Pārējie seko piemēram. Un tad tik sākās! Pēc brīža jau tika pasūtināti dzērieni arī no pašas kafejnīcas krājumiem, arī uzkodas netika smādētas. Es ik pa brīdim atgādināju, ka mēs varētu arī iet, bet manī neviens neklausījās. Dzēru es vienu Fantu pēc otras, bet šie tikām kļuva arvien jautrāki. Kaut kur tuvāk pusdienlaikam radās doma, ka uz to Daugmali var nevis iet ar kājām, bet aizbraukt ar mikriņu. Tas tik būtu rēcīgi - pārgājiens ar mikriņu, tā viņi zviedza. Un attīstot šo domu - piezvanīja uz 1188 un rezervēja divas istabas viesu namā "Skaidrīte" Daugmalē - ārā taču auksts, kālab nakšņot teltīs! Tad vēl izrādījās, ka viesu namā būs kaut kādas korporācijas ballīte - vispār ideāli!
Man bija uznācis tāds besis, ka pasūtīju vienu užavnieku - citādi bezalkholiskie dzērieni pārāk ātri iztukšojas. Un dīvainā kārtā atklāju, ka man tas garšo! Alu nebiju dzēris gadus piecus, varbūt pat vairāk. Pēc užavnieka nomēģināju arī Rēzeknes Brūvera alu, un tas izrādījās pat vēl labāks! Šķiet, ka pirms ieradās mikriņš, izdzēru vēl divus vai trīs, droši tagad pat nepateikšu.
Viesu nams bija labs, tā man šķiet, lai gan atceros to visai neskaidri. Kaut kad vakarā atbrauca studenti un atveda veselu kasti ar šampi, bet to es gan nedzēru, jo no šamja metas burbuļi vēderā. Taču viesu nama pirmajā stāvā bija barčiks un šo to tur arī pasūtīju. Īstenībā tā īsti nesapratu, kā tur bija ar tiem korporeļiem - it kā bija runāts, ka tie būšot seloņi (no korporācija Selonia), taču vēlāk atbrauca meitenes no korporācijas Dzidra vai Dzintra, laikam.
No rīta ar autobusu mājās.
Un es tagad domāju - kā būtu, ja mēs reāli būtu aizgājuši tajā pārgājienā? Droši vien es būtu sabridis kājas, domājis, kā labāk izveidot slēpni par šo maršrutu un pat visticamākais izveidojis to, tad mēs būtu aizgājuši līdz Vilku kalniem, uzslējuši teltis un uzvēluši sniega vīrus, uztaisījuši milzu ugunskura, pie kura sēdētu no četriem pēcpusdienā līdz vienpadsmitiem vakarā, bet teltī man pa nakti būtu vēss, no rīta es pamostos pirmais, staigātu kādu laiku apkārt, nozāģētu vienu priedi, tad visi pieceltos, atkal būtu ugunskurs un brokastis, un mēs ar kājām aizietu līdz autobusam, kas mūs aizvestu mājās. Tad man būtu jāžāvē telts un jāliek mazgāties ugunskuru pievilkušās drēbes.
Nē, labi vien ir, ka mēs nekur neaizgājām.