Neoficiālais Vienības brauciens 2024
Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.
Šajā reizē mans plāns bija Valmiera - Ainaži - Limbaži - Rīga, 235 kilometru izbrauciens (uzreiz gan spoileris - pilnu distanci veikt neizdevās). Problēmas sākās jau piektdienas vakarā, kad mājās pumpēju ritenim riepas un kaut kā tizli uzspiedu pumpi, kā rezultātā vienai no tām salauzu ventili. Nācās likt rezerves kameru, kura man bija tikai viena, kas nozīmēja - braucienā būs jādodas tikai ar remonta komplektu un jācer, ka mani nepiemeklēs tādas problēmas, kur ar līmēšanu cauri netikšu (piemēram, atkal kaut kas ar ventiļiem). Arī pareizo ielāpu komplektu neizdevās atrast, un vēl velocimdi nebija pāris - viens no labāka komplekta, otrs no sliktāka. Vismaz visādus našķus un sporta dzērienus biju iepircis pietiekamā daudzumā, lai par to varētu neraizēties. Jā, un vēl viens jautājums - vilcienā no Rīgas uz Valmieru bija jāpavada teju divarpus stundas. Telefonu sevišķi lietot nevajadzētu, taupot bateriju, tāpēc forši šādā situācijā ir lasīt grāmatu. Bet to jautājums, kā vest, ja līdzi tev ir tikai mazā "plaušas" soma. Beigās paņēmu Satori grāmatžurnālu, kuru biju noskaņots Valmierā atstāt stacijā (līdz Rīgas centram to aizvedu maisiņā), tomēr tas izrādījās pārāk labs, pēc izlasīšanas to iestūķēju mazajā somā un atvedu uz Rīgu.
Toties no rīta, kad grasījos vilkt kājās velokurpes atradu tajās gan pazudušo cimdu, gan īsto remonta komplektu. No mājām izraucu pusseptiņos, vilciens - septiņos, Valmierā - pusdesmitos. Tiktāl viss pēc plāna. Mazāk pēc plāna sākās brīdī, kad ieliku austiņas, lai klausītos īpašo šai dienai sagatavoto pleilisti, un izdzirdēju "Battery - twenty percent". Visi indikatori iepriekš bija rādījuši, ka austiņas ir uzlādētas, bet izrādās -
nav gan. Līdz ar to audio pavadonis, kuru biju plānojis baudīt teju visa ceļa garumā, man bija tikai vienai stundai. Nē, var braukt arī bez mūzikas, bet ir cita lieta, ja tu esi plānojis, ka tev būs mūzika, bet izrādās - nav mūzikas.
Arī laikapstākļi nebija optimāli - vējš pūta no Rietumiem, bet es braucu uz Rietumiem. Nē, ne visu ceļu, bet pirmos astoņdesmit kilometrus gan. Līdz ar to ceļš līdz Ainažiem man prasīja gan vairāk laika, gan vairāk piepūles, nekā bija paredzēts. Un es sapratu, ka nē, šajā dienā negribu es braukt tos 235 kilometrus, pietiks arī ar plikiem diviem simtiem, kādi sanāks, ja no Ainažiem došos uz Rīgu pa taisno. Pirmo pieturvietu uztaisīju pēc 50 kilometriem, otro - pie Ainažiem (tas tā - vēsturei). Un minu vien tālāk. Tā kā mūzika austiņās neskanēja, dziedāju vien pats. Ēdu pamazām savus našķus, dzēru vitamīnu ūdeni un domāju par to, ka Tallinas šoseja nav pati foršākā vieta, kur braukt ar riteni, bet vismaz ne tik briesmīga kā ventspilniece, pa kuru gabaliņu (līdz Kandavai) izbraucu pagājušajā nedēļā.
Bez sevišķiem piedzīvojumiem un bez sevišķas enerģijas virzījos uz Rīgu. Trešā pauze - pie 120 kilometriem, tālākais plāns: 150, 175 un 200. Nākamais posms gan sanāca mazliet ilgāks, jo simt piecdesmit kilometru tuvumā nekā prātīga nebija, vajadzēja vien tikt līdz Saulkrastu statoilam, kur varētu dabūt kaut ko nopietnāku ēdamu nekā batoniņus vai riekstus. Kājas jau diezgan pagurušas, līdz ar to desmit bonusa kilometriem pret iecerēto atpūtas vietu šķita daudz, bet aizbraukt, protams, aizbraucu. Tur bija svētlaime - veģetārais vraps un vēl arī saldējums. Paēdu, atpūtos un biju gatavs mīt uz Rīgu.
Un tad tas notika. Septiņus kilometrus pēc Statoilam pēkšņi bija pšššš skaņa, un aizmugurējā riepa pāris sekundēs tukša. Sasodīts! Nu, neko darīt. Noņemu riepu, mēģinu saprast, kur ir caurums. Sāc pumpēt, uzreiz nolaiž, skaidrs - kaut kas liels. Bet apkārt baiss troksnis, atrodties tomēr Tallinas šosejas malā, nemitīga auto plūsma, dzirdēt gaisu, kas nāk ārā no kameras nereāli. Beidzot ieraugu caurumu vai pareizāk - caurumus. Divi gabali, viens no otra netālu, iegarenas strīpas, šķiet, ka uzsitu ar riepu kaut kam lielākam, kas izsitis caurumus tieši protektora rievu vietās. Mēģinu līmēt. Pirmais mēģinājums pilnīgi garām - tikko sāc pumpēt kameru, gaiss nāk ārā. Otro reizi pacietīgāk pozicionēju ielāpu, šķiet, ka ir labi, piepumpēju dažas atmosfēras, šķiet, ka tur. Lieku uz rata. Sāku pumpēt - nepumpējas. Tātad ielāps nav labs. Atkal ņemu nost, plēšu nost ielāpu, jā - viens no caurumiem pārāk tuvu tā malai, grūti to perfektā pozīcijā uzlīmēt, īpaši, kad atrodies šosejas malā. Trešais mēģinājums - atkal nesekmīgs. Labi - ceturtais būs pēdējais, ja nesanāks - vērsīšos pēc palīdzības pie Marinas vai kādiem draugiem. Šoreiz šķiet - esmu salīmējis labi, jau tā kārtīgi uzpumpēju vēl neuzliktu kameru, tur - nu, tiešām tur! Ok, lieku uz riepas, pumpēju, jā šķiet viss kārtībā, līdz piepumpēju tiešām gana pilnu, lai varētu braukt, un atkal - pššŠ!
Atveru telefonu. Uzrakstu Marinai: "Bezcers". Atveru "Darba rezervju" čatu (ir mums tāds), sāku rakstīt: "Help! varbūt kāds var mani evaku" ... un te piestāj riteņbraucējs. Diezgan jauns čalis uz sportiska tipa riteņa. Angliski jautā, kas atgadījies. Izstāstu bēdu. Šis saka: "Varbūt varu līdzēt, man ir divas rezerves kameras, cerams, ka izmērs derēs." Der, perfektais izmērs. Čalis man palīdz uzlikt kameru, piepumpēt riepu (papildu rokas allaž nāk par labu!), esmu glābts! Noskaidroju, ka šis ir polis, no rīta izbraucis no Tallinas, nu jau tuvojas Rīgai (tātad - kamēr man aiz muguras 160, viņam pāri par 260 kilometriem!). Ilgi pļāpāt viņš gan nevar, jāsteidzas. Jautāju: "Kā lai tev atlīdzinu manis izglābšanu? Varu iedot desmit eiro par kameru." Šis: "Nē, naudu nevajag. Vienkārši nākamreiz, kad tev ir iespēja palīdzēt citam riteņbraucējam - dari to!" Un aizbrauc mežonīgā ātrumā. Parasti dažādās nenopietnās situācijās mēdzu jokoties, ka noticis "Dieva brīnums" (piemēram, no ledusskapja pazudis pēdējais siera gabals), bet šis nudien tāds bija. Taimings - vienkārši nereāls. Es tās šosejas malā sabiju vairāk kā stundu, neviens sporta braucējs nedevās man garām, bet brīdī, kad ierakstu Whatsapp vārdu "Palīgā!" viņš ierodas un tiešām palīdz.
Skaidrs, ka atlikušos kilometrus līdz Rīgai braucu kā spārnots, kājas bija gan atpūtušās ilgstoši nebraucot, gan arī emocionāli tāds pacilājums. Diena, kas bija sākusies ar visādām ķibelēm (un arī turpinājusies līdzīgi) pēkšņi šķita tik brīnišķīgi skaista, viss šis brauciens - tik foršs un patīkams, un ticība cilvēcei - uzkāpusi līdz vienpadsmitajam līmenim. Tā arī noslēdzās man šī gada Neoficiālais vienības brauciens - uz ļoti pozitīvas nots!
P.S. Kamēr Vienības brauciena noslēgums bija diezgan nekāds, pēc tam aizbrauc līdz Nurmei, kur lieliski pasēdēju ar Gunas un Mārtiņa ģimeni, un zem nojumes pat neizlijām.